"Ib l'lvudu Mariju vajadzētu nopērt," Rīnija teica. "Ko viņš iedomājās ka ir ellīgi slīpēts?" Viņa saplēsa avīzi un iestūķēja iekuru kastē, lai to neieraudzītu tēvs. Avīzi viņš noteikti bija izlasījis Fabrikā, bet, ja arī bija, tad nebilda par to ne vārda.
Lora iegriezās apciemot Elvudu Mariju. Viņa neizteica pārmetumus un neatkārtoja ne vārda no tā, ko par Mariju bija sacījusi Rīnija. Tikai pavēstīja viņam, ka vēloties kļūt par fotogrāfi tāpat kā viņš. Nē: tā melot viņa nespētu. Pie tāda secinājuma nonāca tikai pats Marijs. Īstenībā Lora pateica, ka grib uzzināt, kā no negatīviem taisa fotoattēlus. Tā bija patiesība, katrs vārds.
Elvudam Marijam glaimoja šāda labvēlības zīme no Aviljonas augstumiem — lai gan viņš pats nereti pārkāpa pieklājības normas, tomēr reizē bija arī drausmīgs snobs —, un viņš atļāva Lorai trīs pēcpusdienas nedēļā piepalīdzēt fotolaboratorijā. Viņa drīkstēja noskatīties, kā Marijs attīsta fotogrāfijas, uzņemtas dažādos blakusdarbos — kāzās, bērnu izlaidumos un tā tālāk. Lai gan avīzi salika un drukāja daži vīri sētaspuses telpā, Elvuds veica gandrīz visu citu nepieciešamo, ieskaitot fotogrāfiju attīstīšanu.
Viņš sacīja, ka varbūt varētu iemācīt Lorai arī ietonēt fotoattēlus: tas tagad nākot modē. Ļaudis nesot šurp savas vecās, melnbaltās bildes, lai viņš piešķirtu tām spilgtumu, pievienojot dzīvīgas krāsas. Tas tika paveikts, ar otiņu pabalinot tumšākās vietas, tad apstrādājot attēlu ar sēpijas tonētāju, lai rastos sārts apakštonis. Tad sekoja pati tonēšana. Krāsas bija mazās tūbiņās un pudelītēs, tās vajadzēja ļoti rūpīgi uzklāt ar smalkām otiņām, bet lieko krāsu piesardzīgi nosusināt. Tur bija nepieciešama gaume un prasme saplūdināt krāsas, lai vaigi neizskatītos kā sarkani apļi vai miesa kā bēškrāsas drēbe. Bija nepieciešama laba redze un droša roka. Tā esot māksla, teica Elvuds, — un viņš bez liekas plātības lepojoties, ka esot to apguvis. Vienā avīzes redakcijas skatloga stūrī viņš bija novietojis rotējošu statni ar šo tonēto fotogrāfiju izlasi — tā bija sava veida reklāma. Izdaiļojiet savas atmiņas, ar roku bija rakstīts uz plāksnītes, ko Elvuds bija novietojis statņa pakājē.
Fotogrāfijās visbiežāk bija redzami jauni vīrieši Lielā kara mundieros, kas tagad jau šķita vecmodīgi; arī līgavas un līgavaiņi. Vēl bija skolu izlaiduma bildes, iesvētību bildes, nopietni ģimenes portreti, zīdaiņi kristību kleitiņās, meitenes izejamos tērpos, bērni svētdienas drēbēs, kaki un suņi. Gadījās pa neparastākam mājdzīvniekam — bruņurupucis, makao papagailis — un pavisam reti kāds zīdainis zārciņā, ar vaskainu seju, vienās rišās.
Krāsas nekad neklājās dzidri, kā būtu klājušās uz balta papīra: tās izskatījās dūmakainas, kā redzamas caur marli. Tās nepadarīja cilvēkus reālākus; tie drīzāk kļuva ultrareāli: kādas dīvainas pusvalsts pilsoņi, pārdabiski spilgti, tomēr mēmi, un reālisms tur vairs nebija no svara.
Lora man pastāstīja, ko dara divatā ar Elvudu Mariju; viņa to pastāstīja arī Rīnijai. Es gaidīju iebildumus, traci; gaidīju, ka Rīnija pateiks — Lora pazemojas vai rīkojas vulgāri un kompromitējoši. Kas zina, kas var notikt tumšā fotolaboratorijā, kur ir jauna meitene un vīrietis, un nodzēsta gaisma? Bet Rīnija izteica viedokli, ka Elvuds jau nemaksājot Lorai par darbu: viņš Loru mācot, un tas esot pavisam kas cits. Tas pašu Elvudu nostādot algota darbinieka līmenī. Par to, ka Lora kopā ar viņu atrodoties laboratorijā, neviens neko sliktu nedomāšot, jo Elvuds tak esot mīkstais. Man ir aizdomas, ka Rīnija klusībā uzelpoja, redzēdama, ka Lora izrāda interesi arī par ko citu, ne tikai par Dievu.
Un Lora tiešām izrādīja interesi, taču, kā parasti, krita galējībās. Viņa nočiepa Elvudam dažus tonēšanas piederumus un atnesa tos mājās. To es uzzināju nejauši: atrados bibliotēkā, uz labu laimi šķirstīju grāmatas un neviļus pievērsu uzmanību ierāmētajām fotogrāfijām, kurās bija redzams vectēvs Bendžamins kopā ar dažādiem premjerministriem. Seram Džonam Sparovam Tompsonam tagad bija maigi mēļa seja, seram Makenzijam Bauelam — žultaini zaļa, seram Čārlzam Taperam — blāvi oranža. Vectēva Bendžamina bārda un ūsas bija ieguvušas gaiši sarkanu toni.
Tovakar es pieķēru Loru nozieguma vietā. Turpat uz viņas kumodes atradās gan mazās tūbiņas, gan smalkās otiņas. Un arī mūsu abu studijas portrets — mēs ar Loru samta kleitiņās un lakādas sandalēs. Lora bija izņēmusi fotogrāfiju no ietvara un patlaban tonēja mani gaiši zilu. "Lora," es teicu, "žēlīgā debess, ko tu tur dari? Kāpēc tu izkrāsoji tās bildes? Tur, bibliotēkā. Tēvs pārskaitīsies."
"Es tikai vingrinājos," Lora sacīja. "Un tos vīriešus tiešām derēja izdaiļot. Man liekas, tagad viņi izskatās labāk."
"Viņi izskatās ērmīgi!" es atcirtu. "Vai ļoti slimi. Kur tu esi redzējusi zaļu seju! Vai mēļu."
Lora nebūt nesatraucās. "Tās ir viņu dvēseles krāsas," viņa teica. "Tādās krāsās viņiem būtu jābūt."
"Tu iekulsies lielās nepatikšanās! Visi zinās, kas to izdarījis."
"Neviens nekad uz tām neskatās," viņa sacīja. "Visiem ir vienalga."
"Tikai neskaries klāt vecaimātei Edīlijai," es brīdināju. "Un mirušajiem tēvočiem! Tēvs noraus tev ausis!"
"Es gribēju ietonēt viņus zeltainus, lai parādītu, ka viņi ir debesu spozmē," Lora teica. "Bet nav zelta krāsas. Tēvočus, nevis vecomāti. Viņu es tonēšu tēraudpelēku."
"Neiedrošinies! Tēvs netic nekādai debesu spozmei. Un labāk nes tās krāsas atpakaļ, kamēr vēl neesi apsūdzēta zagšanā."
"Es neesmu izlietojusi daudz," Lora sacīja. "Turklāt es aiznesu Elvudam burciņu ar ievārījumu. Tā ir godīga apmaiņa."
"Rīnijas ievārījumu droši vien. No aukstā pagraba — vai tu viņai paprasīji? Zini, viņa tās burkas pārskaita." Es paņēmu rokā mūsu dubultportretu. "Kāpēc es esmu zila?"
"Tāpēc, ka tu esi aizmigusi," Lora atbildēja.
Tonēšanas piederumi nebija vienīgais, ko viņa čiepa. Viens no Loras pienākumiem bija negatīvu sistematizēšana. Elvudam patika, ja viņa darbnīcā un arī fotolaboratorijā valdīja nevainojama kārtība. Negatīvi bija salikti spīdīgās aploksnēs, sakārtotās pēc fotografēšanas datumiem, tāpēc Lora viegli varēja sameklēt piknika fotogrāfijas negatīvu. Kādu dienu, kad Elvuds bija prom un Lora laboratorijā rīkojās viena pati, viņa bija izgatavojusi no šī negatīva divas melnbaltas fotogrāfijas. To viņa nestāstīja nevienam, pat man ne, — pateica tikai vēlāk. Nokopējusi bildes, viņa ielika negatīvu savā somiņā un aiznesa līdzi uz mājām. To viņa neuzskatīja par zagšanu: šo attēlu pirmām kārtām bija nozadzis Elvuds pats, nelūgdams mums atļauju, un Lora paņēma no viņa tikai kaut ko tādu, kas patiesībā nekad nebija viņam piederējis.
īstenojusi savu nodomu, Lora vairs negāja uz Elvuda Marija fotodarbnīcu. Viņa nepateica Marijam iemeslu un nebrīdināja viņu iepriekš. Tas man likās nepieklājīgi un tā tiešām bija, jo Elvuds to uztvēra kā necieņu. Viņš lūkoja izdibināt no Rīnijas, vai Lora nav saslimusi, bet Rīnija pateica vienīgi, ka Lora droši vien mainījusi domas par fotografēšanu. Tas meitēns jau esot pilns ar iedomām; mūždien ar kaut ko aizraujoties un tagad acīmredzot būšot aizrāvusies ar kaut ko citu.