Tas modināja Elvuda ziņkārību. Viņš sāka uzmanīt Loru — vēl vairāk, nekā lika viņa parastā okšķerēšanas kāre. Es to nesauktu gluži par spiegošanu — viņš jau neuzglūnēja Lorai, paslēpies krūmos. Viņš gluži vienkārši pievērsa Lorai lielāku uzmanību. (Tomēr viņš vēl nebija pamanījis, ka nočiepts viens negatīvs. Viņam ne prātā nenāca, ka Lora varētu būt uzmeklējusi viņu kāda slēpta motīva dēļ. Lorai bija tik atklāts skatiens, tik naivi platas acis, tik gaiša, noapaļota piere, ka tikai nedaudzi jelkad turēja viņu aizdomās par divkosību.)
Sākumā Elvuds neieraudzīja neko ievērības cienīgu. Loru varēja vērot soļojam pa galveno ielu, svētdienas rītos dodoties uz baznīcu, kur viņa svētdienas skolā mācīja piecgadīgos bērnus. Trijos citos nedēļas rītos viņa palīdzēja unitāriešu baznīcas zupas virtuvē, kas bija ierīkota blakus dzelzceļa stacijai. Tās misija bija — izsniegt bļodiņas ar kāpostainu zupu izsalkušajiem, nosmulušajiem vīriešiem un zēniem, kuri blandījās gar sliedēm: godājami centieni, taču ne jau visi pilsētnieki tos uzlūkoja atzinīgi. Daži domāja, ka šie vīri ir musinātāji un sazvērnieki vai, vēl ļaunāk, komunisti; citi uzskatīja, ka ēdienu nevajadzētu dot par brīvu, jo viņiem pašiem sūri grūti jānopelna katrs kumoss. Atskanēja saucieni: "Meklējiet darbu!" (Apvainojumi nebūt neskanēja tikai no vienas puses vien, tomēr klaidoņi tos izteica klusinātāk. Skaidrs, ka viņi greizi skatījās uz Loru un viņai līdzīgiem baznīcas labdariem. Skaidrs, ka viņi atrada veidus, kā izpaust savu noskaņojumu. Joks, dzēlīga vīpsnā, dunka, īgns skatiens. Nav smagāka pienākuma par piespiedu pateicību.)
Vietējā policija cītīgi uzmanīja, lai šiem vīriem prātā neienāk visādas gudrības — piemēram, par palikšanu Taikonderogā. Viņi bija jāatbīda tālāk, jāpārceļ uz citurieni. Tomēr viņiem nebija atļauts kāpt vagonos turpat dzelzceļa stacijā, jo ar to nebūtu mierā dzelzceļa kompānija. Izcēlās strīdiņi un dūru cīņas, un — kā savā avīzē izteicās Elvuds Marijs — policija ļāva vaļu stekiem.
Tā nu šie vīri gāja prom gar sliedēm un lūkoja ielavīties vagonos kaut kur tālāk, taču tas bija grūtāk, jo tur vilcieni jau bija uzņēmuši gaitu. Notika vairāki nelaimes gadījumi, viens cilvēks pat gāja bojā, — kāds zēns, kuram nevarēja būt vairāk par sešpadsmit gadiem, pakrita zem riteņiem un tika, burtiski, pārgriezts uz pusēm. (Pēc šī notikuma Lora uz trim dienām ieslēdzās savā istabā un atteicās no ēdiena: šim zēnam viņa bija pasniegusi zupas bļodiņu.) Elvuds Marijs sacerēja ievadrakstu, kurā teica, ka atgadījums gan esot bēdīgs, taču tajā neesot vainojams dzelzceļš un kur nu vēl pilsēta: ko gan cilvēki domājot, tik muļķīgi likdami uz spēles dzīvību?
Lora lūdzās no Rīnijas kaulus, ko izmantot baznīcas zupas katlā. Rīnija teica, kur lai viņa raujot tik daudz kaulu; kauli vis neaugot kokos. Lielā tiesa kaulu viņai esot vajadzīga pašai — Aviljonai, mums. Viņa sacīja, nieciņš ar nieciņu iztaisot sieciņu, un vai tad Lora nesaprotot, ka šajos grūtajos laikos tēvam tiešām esot no svara katrs grasis, ko vien var nopelnīt? Tomēr Rīnija nekad nespēja ilgi pretoties Lorai, tāpēc no viņas varēja sagaidīt kādu kaulu, divus vai trīs. Lora negribēja nedz pieskarties kauliem, nedz tos redzēt — šai ziņā viņa bija pārlieku jūtīga —, tāpēc Rīnija tos ietina. "Te nu būs. Nē, nudien, tie klaidoņi noēdīs mums matus no galvas," viņa ar nopūtu sacīja. "Ieliku arī vienu sīpolu." Rīnija domāja, ka Lorai gan nevajadzētu strādāt zupas virtuvē — tādai jaunai meitenei tas esot par grūtu.
"Nav pareizi saukt viņus par klaidoņiem," teica Lora. "Visi viņus atstumj. Viņi tikai grib strādāt. Viņi jau tikai grib atrast darbu."
"Nu kā tad," Rīnija novilka skeptiskā, tracinošā tonī. Palikusi divatā ar mani, viņa mēdza sacīt: "Viņa ir tik līdzīga savai māte, nudien, kā izspļauta."
Es nemēdzu iet Lorai līdzi uz zupas virtuvi. Viņa mani neaicināja, un man jebkurā gadījumā nebūtu laika: tēvs tagad bija ieņēmis galvā, ka man jāapgūst visi pogu ražošanas smalkumi, kas esot mans pienākums. Faute de mieux, Ceisā un Dēlos man bija jāuzņemas dēla loma, un, ja liktenis man reiz lemtu uzņemties vadību, tad derēja sasmērēt rokas jau laikus.
Es zināju, ka biznesā man nav nekādu spēju, tomēr biju pārāk iebiedēta, lai spurotos pretī. Katru rītu es devos tēvam līdzi uz fabriku, lai redzētu (viņa vārdiem sakot), kas notiek reālajā pasaulē. Ja es būtu zēns, viņš būtu licis, lai sāku strādāt pie slīdošās lentes, balstoties uz analoģiju no armijas: virsnieks nevar gaidīt, ka viņa vīri spēs paveikt to, ko nespēj viņš pats. Taču tagad viņš uzdeva man veikt inventarizāciju un aprēķināt piegādes bilanci — izejvielas iekšā, gatavā produkcija ārā.
Es to veicu slikti, zināmā mērā tīšām. Es garlaikojos un arī baidījos. Kad ik rītu ierados fabrikā, ģērbusies savos mūķenes svārkos un blūzēs, tipinādama tēvam nopakaļ kā šunelis, man bija jāiet caur strādnieku rindām. Es jutu, ka sievietes saīgst un vīrieši blenž. Es zināju, ka aiz muguras viņi par mani zobojas — par manu izturēšanos (sievietes) un par manu augumu (vīrieši) — un ka tas viņiem ir veids, kā atkosties. Dažā ziņā es viņus nevainoju — viņu vietā es būtu rīkojusies tāpat —, tomēr visviens jutos apvainota.
Deguns gaisā. Laikam iedomājusies, ka šī ir Sābas ķēniņiene.
Paņemtu šo tā kārtīgi priekšā, tad būtu nost no tā augstā plaukta.
Tēvs neko nemanīja. Vismaz bija nolēmis nemanīt.
Kādu pēcpusdienu pie Rīnijas virtuves durvīm nostājās Elvuds Marijs — ar izrieztām krūtīm un pašapzinīgu stāju, kā jau sliktu ziņu nesējs. Es palīdzēju Rīnijai gatavot konservus: bija vēls septembris, un mēs konservējām pēdējos tomātus no virtuves dārziņa. Rīnija allaž bija saimniekojusi taupīgi, bet šajos laikos bija grēks jel ko aizlaist postībā. Viņa laikam bija aptvērusi, cik izdilis ir tas lieko dolāru pavediens, kurš notur viņu šajā darbavietā.
Esot kaut kas tāds, ko mums gan derētu uzzināt, sacīja Elvuds Marijs. Rīnija uzmeta acis viņam un viņa uzpūtīgajai pozai, novērtēdama, cik svarīga varētu būt gaidāmā vēsts, un atrada to gana nopietnu esam, lai aicinātu Mariju iekšā. Pat piedāvāja viņam tasi tējas. Tad palūdza pagaidīt, ar stangām izcēla no vārošā ūdens pēdējās burkas un aizskrūvēja tās. Pēc tam viņa apsēdās.
Te nu bija šī vēsts. Mis Lora Ceisa esot redzēta pilsētā — Elvuds teica — kopā ar kādu jaunu vīrieti, ar to pašu jauno vīrieti, kura sabiedrībā nofotografēta pogu fabrikas piknikā. Vispirms abi pamanīti pie zupas virtuves; bet vēlāk sēdējuši uz parka soliņa — un ne tikai uz viena vien — un smēķējuši cigaretes. Vismaz vīrietis smēķējis; kas attiecoties uz Loru, to viņš nevarot apzvērēt, Elvuds sacīja un savilka lūpas urskulī. Viņi redzēti līdzās Kara memoriālam pie Rātsnama, pēc tam uz Jubilejas tilta, kur, atbalstījušies uz margām, skatījušies lejup uz krācēm, — iecienīta vieta romantiskiem pārīšiem. Iespējams, viņi esot manīti pat nomalē, pie Telšu laukuma, un tas gandrīz pilnīgi droši liecinot par apšaubāmu uzvedību vai vismaz tās iedīgļiem — lai gan par to viņš nevarot galvot, jo pats neesot to redzējis.
Lai nu kā, viņš domājot, ka mums būtu jāzina. Tas esot pieaudzis vīrietis, un vai mis Lorai neesot tikai četrpadsmit gadu? Kāds kauns — šādi izmantot meitenes uzticēšanos! Marijs atzvila krēslā un sērīgi pašūpoja galvu, apmierināts kā sivēns zirņos, acis mirdzēja ļaunā priekā.