Rīnija aizsvilās dusmās. Viņa nevarēja ciest, ja kāds apsteidza viņu tenku lauciņā. "Mēs ļoti pateicamies, ka esat mums ziņojis," viņa ar saltu pieklājību noteica. "Jārīkojas ir laikus. Kas vienu soli žēlo, tas desmit pazaudē." Tādā veidā viņa sargāja Loras godu: vēl nebija noticis nekas tāds, ko nevarētu novērst.
"Nu, ko es tev teicu?" Rīnija sacīja, kad Elvuds Marijs bija prom. "Viņam nudien nav kauna." Rīnija, protams, runāja nevis par Elvudu, bet gan par Alekšu Tomasu.
Kad Lorai pieprasīja paskaidrojumus, viņa nenoliedza neko, atskaitot to, ka abi esot redzēti Telšu laukumā. Parka soliņi un tā tālāk — jā, viņa esot uz tiem sēdējusi, bet ne sevišķi ilgi.
Un viņa arī nespēja saprast, kāpēc Rīnija ceļ tādu traci. Alekss Tomass nebija nekāds plikata ar smukām acīm (šo izteicienu bija lietojusi Rīnija). Un viņš nebija arī brunču mednieks (otrs viņas izteiciens). Lora noliedza, ka jebkad mūžā būtu izsmēķējusi kādu cigareti. Bet "knakstīšanās" — vēl viens Rīnijas teiciens — viņai šķita derdzīga. Ko gan viņa bija nodarījusi, lai modinātu tik nekrietnas aizdomas? Bija acīm redzams, ka viņa to nesaprot.
Es nodomāju, ka Lora ir gluži kā cilvēks, kuram nav dzirdes: mūzika skan, tu kaut ko dzirdi, bet tas nav tas pats, ko dzird visi pārējie.
Lora stāstīja, ka visos šajos gadījumos — un tādi bijuši tikai trīs — viņi ar Alekšu Tomasu risinājuši nopietnas sarunas. Par ko? Par Dievu. Alekss Tomass esot zaudējis ticību, un Lora cenšoties palīdzēt viņam to atgūt. Tas esot ļoti grūti, jo viņš esot gaužām cinisks — vai varbūt viņa gribēja teikt skeptisks. Viņš domājot, ka jaunais laikmets būšot šīs, nevis nākamās pasaules laikmets — cilvēka laikmets cilvēces labā —, un viņš to apsveikšot no sirds. Alekss apgalvojot, ka viņam neesot dvēseles, turklāt viņam esot nospļauties par to, kas ar viņu notikšot pēc nāves. Tomēr Lora bija apņēmusies turpināt savus pūliņus, lai cik grūts liktos uzdevums.
Es ieklepojos, aizsegusi muti ar plaukstu. Smieties es neuzdrīkstējos. Pietiekami bieži biju redzējusi, kā Lora šo nevainīgo sejas izteiksmi izmanto pret misteru Ērskinu, un man šķita, ka arī tagad viņa dara tieši to pašu: pūš mums miglu acīs. Rīnija, rokas iespraudusi sānos, stāvēja ieplestām kājām un pavērtu muti, izskatīdamās pēc apstulbušas cāļu mātes.
"Kāpēc viņš vēl arvien ir pilsētā, to es gribētu zināt," Rīnija, pūlēdamās pārvarēt apjukumu, uzbruka no citas puses. "Viņš tak teicās tikai atbraucis ciemos."
"Ak, viņam te ir kādas darīšanas," Lora mīlīgi atbildēja. "Bet viņš var atrasties, kur pašam tīk. Šī nav vergu valsts. Ja vien neņem vērā tos, kuri vergo, lai saņemtu algu." Es nojautu, ka centieni vest nomaldījušos avi uz pareizā ceļa nav palikuši vienpusīgi: savu bija darījis arī Alekss Tomass. Ja tā turpināsies, mums mājā ieviesīsies mazs boļševiks.
"Vai viņš nav par vecu?" es ieminējos.
Lora uzmeta man niknu skatienu — kam par vecu? — kā izaicinādama, lai jau es iejaucos vien. "Dvēselei nav vecuma," viņa sacīja.
"Ļaudis trin mēles," teica Rīnija: tas vienmēr bija viņas izšķirošais arguments.
"Tā ir viņu darīšana," Lora attrauca. Viņas balsī skanēja cildens aizkaitinājums: ļaudis bija krusts, kas viņai jānes.
Mēs ar Rīniju vairs nezinājām padoma. Ko tur varēja darīt? Mēs būtu varējušas pateikt tēvam, kurš tad aizliegtu Lorai satikties ar Alekšu Tomasu. Bet viņa nebūtu klausījusi, jo uz spēles taču bija likta dvēsele. Mēs nolēmām — ja pateiksim tēvam, tad izcelsies lielākas nepatikšanas, nekā šis atgadījums pelnījis; un galu galā — kas tad bija noticis? Nekas tāds, uz ko būtu iespējams norādīt tieši. (Tolaik, šai jautājumā, starp mums ar Rīniju valdīja dziļa uzticēšanās; mēs allaž likām galvas kopā.)
Dienām ritot, es jutu, ka Lora vazā mani aiz deguna, lai gan nespēju izprast, kā tieši. Nedomāju, ka viņa melo, tomēr arī visu patiesību viņa nestāstīja. Reiz es redzēju viņus ar Alekšu Tomasu, dziļi iegrimušus sarunā, lēnām aizstaigājam gar Kara memoriālu; tad reiz uz Jubilejas tilta, reiz — dīki sēžot pie Betijas restorāna, abi itin nemaz nemanīja sev veltītos skatienus, ieskaitot manējo. Tas bija klajš izaicinājums.
"Tev vajag vest viņu pie prāta," Rīnija man teica. Taču es nespēju vest Loru pie prāta. Es vispār arvien mazāk spēju ar viņu sarunāties; vai, pareizāk sakot, — es gan runāju, bet vai viņa klausījās? Tas bija tas pats, kas sarunāties ar baltu dzēšpapīra lapu: vārdi izlidoja no manas mutes un nozuda aiz viņas sejas, kā iegrimdami krītoša sniega mūrī.
Kad nepavadīju laiku pogu fabrikā — šis pasākums ar katru dienu šķita aizvien veltīgāks, pat tēvam, — es sāku viena pati klimst apkārt. Es mēdzu iet uz priekšu pa upes krastu, mēģinādama iztēloties, ka man ir kāds mērķis, vai stāvēt uz Jubilejas tilta, it kā gaidīdama kādu, raudzīdamās lejup uz melno ūdeni un atcerēdamās stāstus par sievietēm, kuras tajā metušās. Tā viņas bija rīkojušās mīlestības dēļ, jo tieši tā mīlestība ietekmēja cilvēku. Tā pielavījās tev klāt, sagrāba tevi, pirms paguvi atjēgties, un tad tu vairs neko nevarēji darīt. Tiklīdz mīlestība bija tevi piemeklējusi, tā nežēlīgi rāva tevi prom. Vismaz tā bija rakstīts grāmatās.
Citkārt es gāju pa galveno ielu, pievērsdama nopietnu uzmanību tam, kas izlikts skatlogos, — zeķu un kurpju pāriem, cepurēm un cimdiem, skrūvgriežiem un uzgriežņu atslēgām. Es pētīju kinozvaigžņu plakātus stiklotajās vitrīnās pie kinoteātra Bijou un salīdzināju šīs sejas ar to, kā pati izskatos vai izskatītos, ja pārsukātu matus pār vienu aci un pienācīgi apģērbtos. Man nebija atļauts iet iekšā; kinoteātrī es pirmo reizi iegāju tikai tad, kad jau biju apprecējusies, jo Rīnija teica, ka Bijou esot necienīga vieta, vismaz jaunām meitenēm bez pavadoņiem. Turp medībās dodoties vīrieši, kam prātā nešķīstības. Viņi mēdzot apsēsties tev blakus un līpot klāt kā mušpapīrs, un tu nepagūstot ne aci pamirkšķināt, kad viņi jau rāpjoties tev virsū.
Rīnijas aprakstos meitene vai sieviete vienmēr bija nekustīga, toties ar daudziem rokturiem, gluži kā tāda kāpelēšanai paredzēta vingrošanas ierīce. Maģiskā kārtā viņai bija laupīta spēja iekliegties vai pakustēties. Viņa bija sastingusi kā sālsstabs, viņa bija paralizēta — no šoka, sašutuma vai kauna. Viņai nebija kur patverties.
Aukstais pagrabs
Gaisā jaušams sals; mākoņi augsti, vēja nesti. Uz smalkākām namdurvīm parādījušies izkaltētas kukurūzas kūlīši; uz lieveņiem vīpsnājošā sardzē nostājušies izdobti ķirbji. Pēc nedēļas ielās izies saldumu mangotāji bērni, pārģērbušies par balerīnām un zombijiem, citplanētiešiem un skeletiem, zīlniecēm čigānietēm un mirušām rokzvaigznēm, un es, kā parasti, nodzēsīšu gaismu un izlikšos, ka manis nav mājās. Tā ir nevis nepatika pret viņiem, bet gan pašaizsardzība — ja kādi no šiem knēveļiem pazustu, es negribu, lai mani apsūdzētu, ka esmu ievilinājusi viņus iekšā un apēdusi.
Tā es pateicu Mairai, kura rosīgi tirgo resnas, oranžas sveces, melnus keramikas kaķus, satīna sikspārņus un dekoratīvas lupatu raganas, kam galvas darinātas no izkaltētiem āboliem. Viņa iesmējās. Viņa domāja, ka es jokoju.
Vakar man bija gausa diena — sirds smeldza, es tik tikko jaudāju norausties no sofas —, taču šorīt, iedzērusi tableti, sajutos neparasti sparīga. Itin naski tiku līdz virtuļu bodītei. Tur es pārbaudīju tualetes sienu, uz kuras jaunākais uzraksts ir: Ja nevari pateikt neko labu, nerunā vispār, — kam seko: Ja nevari pasākāt neko labu, tad nesūkā vispār. Patīkami apzināties, ka vārda brīvība šai valstī joprojām ir pilnā plaukumā.