Tad es nopirku kafiju un virtuli ar šokolādes glazūru un iznesu ārā pie viena no soliņiem, ko tur nolikuši bodītes saimnieki, ļoti parocīgi, pie paša atkritumu konteinera. Tur nu es sēdēju saules gaismā, vēl aizvien siltā, un gozējos kā bruņurupucis. Garām gāja ļaudis — divas pārbarotas sievietes ar bērnu ratiņiem, jaunāka, tievāka sieviete melnā ādas mētelī ar naglu galvām līdzīgām sudraba kniedēm uz tā un vēl vienu tādu pašu degunā, trīs veci sakārņi vējjakās. Man radās sajūta, ka viņi uz mani blenž. Vai es joprojām esmu tik bēdīgi slavena vai jau tik paranoīda? Vai varbūt es tikai biju skaļi sarunājusies pati ar sevi. To ir grūti izprast. Vai balss vienkārši plūst no manis ārā kā gaiss, tiklīdz neuzmanos? Sačokurojušies čuksti, čaboši ziemas vīnogulāji, rudens vēja svelpoņa sausā zālē.
Kuru uztrauc tas, ko runā ļaudis, es sev teicu. Ja viņi grib noklausīties, tad lai noklausās vien.
Kuru tas uztrauc, kuru tas uztrauc. Mūžīgā pusaudžu atbilde. Tas, protams, uztrauca mani. Man nebija vienalga, ko domā ļaudis. Man nekad nav bijis vienalga. Atšķirībā no Loras es pati nekad neesmu bijusi tik drosmīga kā mani uzskati.
Pie manis pietipināja suns; es atdevu tam pusi virtuļa. "Lai iet labumā," es teicu. Tā sacītu Rīnija, pieķērusi kādu noklausāmies.
Visu oktobri — 1934. gada oktobri — klīda runas par to, kas notiek pogu fabrikā. Stāstīja, ka apkārt blandoties visādi iesūtīti aģitatori; tie nodarbojoties ar musināšanu, īpaši jauno karstgalvju vidū. Tika spriests par kolektīvām pārrunām, par strādnieku tiesībām, par arodbiedrībām. Arodbiedrības taču bija aizliegtas ar likumu, vismaz tādas, kurās obligāti jāiestājas visiem fabrikas strādniekiem, — vai tad ne? Likās, nevienam tas nav īsti skaidrs. Jebkurā gadījumā ap arodbiedrībām bija jaušama tāda kā sēra smaka.
Ļaudis, kuri musināja uz nemieriem, bija huligāni un nolīgti noziedznieki (tā teica misis Hilkouta). Viņi bija ne tikai iesūtīti aģitatori, viņi bija no ārzemēm iesūtīti aģitatori, kas nez kāpēc izklausījās vēl draudīgāk. Mazi, tumsnēji, ūsaini vīriņi, kuri parakstījušies ar asinīm un zvērējuši uzticību līdz nāvei, kuri uzsāks dumpjus un ies pāri līkiem, un spridzinās bumbas, un naktī ielavīsies iekšā un pārgriezīs mums rīkli, kamēr būsim aizmiguši (tā teica Rīnija). Tādas metodes nu reiz bija šiem nežēlīgajiem boļševikiem un arodbiedrību organizētājiem, kuri sirds dziļumos visi bija vienādi (tā teica Elvuds Marijs). Viņi gribēja ieviest Brīvo Mīlu, sagraut ģimeni, pielikt pie sienas un nošaut katru, kuram ir nauda — pat mazumiņš naudas — vai pulkstenis, vai laulības gredzens. Tā bija izdarīts Krievijā. Tā runāja.
Runāja arī, ka tēva fabrikās izcēlušies nemieri.
Abas baumas — gan par iesūtītajiem aģitatoriem, gan par nemieriem — tika publiski noliegtas. Abām baumām ticēja.
Septembrī tēvs bija uz laiku atlaidis dažus savus strādniekus — dažus jaunākos, kuri saskaņā ar viņa teoriju labāk spēj par sevi parūpēties, — bet atlikušos lūdzis piekrist īsākām darba stundām. Viņš bija paskaidrojis, ka gluži 'vienkārši nepietiekot pasūtinājumu, lai visas fabrikas varētu darboties ar pilnu jaudu. Klienti nepērkot pogas — vismaz ne tās, ko ražo Čeiss un Dēli, bet šim uzņēmumam esot nepieciešami lieli ražošanas apjomi, lai tas vispār nestu pelņu. Un klienti nepērkot arī lētu, izturīgu apakšveļu: viņi lāpot veco un iztiekot tāpat. Protams, ne jau visi šai valstī esot zaudējuši darbu, tomēr tie, kuriem darbavieta vēl ir, nejūtoties sevišķi droši par to, ka spēšot to saglabāt. Tāpēc viņi, dabiski, taupot naudu, nevis izdodot to. Viņus jau nevarot vainot. Viņu vietā katrs rīkotos tāpat.
Uz skatuves bija uznākusi aritmētika ar visām savām daudzajām kājām, ar savām daudzajām mugurām un galvām, ar savām nuļļu acīm, kuras nepazina žēlastības. Tā vēstīja, ka divi un divi ir četri. Bet ja nu cilvēkam nav šo divu un divu? Tad neko nevar saskaitīt kopā. Un nevarēja jau arī, lai kā es censtos; es nespēju panākt, lai sarkanie skaitļi inventarizācijas grāmatās pārvēršas par melniem. Tas mani drausmīgi uztrauca; šķita, ka tā ir mana personiskā vaina. Naktī, aizvērusi acis, es redzēju skaitļus, sarakstītus ailēs uz lapas, kas nolikta man priekšā uz vecmodīgā ozolkoka rakstāmgalda pogu fabrikā, — šīs sarkano skaitļu rindas gluži kā mehāniski kāpuri aprija atlikušo naudu. Ja tas, par cik tev izdevās kaut ko pārdot, bija mazāk nekā tas, cik tev jāmaksā par tā ražošanu — kā jau labu laiku notika kompānijā Ceiss un Dēli —, tad skaitļi uzvedās tieši šādi. Tā bija slikta uzvedība — bez mīlestības, bez taisnīguma, bez žēlastības —, bet ko gan citu varēja gaidīt? Skaitļi bija tikai skaitļi. Šai lietā tiem nebija izvēlēs.
Decembra pirmajā nedēļā tēvs paziņoja par fabrikas slēgšanu. Uz laiku, viņš teica. Viņš cerēja, ka uz ļoti īsu laiku. Viņš runāja par atkāpšanos un jaunu ierakumu rakšanu, lai pārgrupētos. Viņš lūdza izpratni un pacietību, un sapulcējušies strādnieki sveica viņu ar vērīgu klusēšanu. Pēc paziņojuma tēvs atgriezās Aviljonā, ieslēdzās savā tornītī un piedzērās līdz nemaņai. Tur, augšā, kaut kas plīsa — stikli. Droši vien pudeles. Mēs ar Loru sēdējām manā istabā, gultā, cieši saķērušās rokās, un klausījāmies tajās dusmās un bēdās, kas plosījās tur augšā, tieši mums virs galvas, gluži kā pērkona negaiss iekšā mājā. Ar tik plašu vērienu tēvs nebija izrīkojies jau krietni sen.
Viņš acīmredzot juta, ka ir pievīlis savus vīrus. Ka cietis neveiksmi. Ka nekas, ko viņš spējis darīt, nav bijis pietiekami labi.
"Es lūgšu par viņu," teica Lora.
"Vai Dievu tas uztrauc?" es noprasīju. "Man liekas, patiesībā viņam par to dziļi nospļauties. Ja tāds Dievs vispār ir."
"To nevar zināt," Lora sacīja. "To uzzina tikai pēc tam."
Pēc kam? To es sapratu gana labi, šādas sarunas mums bija notikušas jau agrāk. Pēc tam, kad mēs būsim mirušas.
Dažas dienas pēc tēva paziņojuma arodbiedrība parādīja savu spēku. Tai jau bija izveidojies dalībnieku kodols, un nu viņi gribēja, lai arodbiedrībā iestājas visi. Pie slēgtās pogu fabrikas tika sarīkots mītiņš un visiem strādniekiem izteikts aicinājums iestāties, jo — kā tur tika sacīts —, kad tēvs atvēršot fabrikas atkal, tad samazināšot izdevumus līdz pēdējam un viņiem visiem maksāšot bada algu. Viņš esot uz mata tāds pats kā pārējie, šādos grūtos laikos viņš noglabāšot savu naudu bankā, bet pats nekustināšot ne pirkstu, līdz ļaudis būšot notriekti no kājām un iedzīti zemē; un tad viņš naski izmantošot izdevību raust naudu uz strādnieku rēķina. Viņš un viņa lielā māja un uzcirtušās meitas — šie dīkdienīgie parazīti, kas pārtiekot no tautas masu sviedriem.
Uzreiz bijis redzams, ka šie tā dēvētie organizatori nav vietējie, tā teica Rīnija, kopā ar mums sēdēdama pie virtuves galda un stāstīdama par to visu. (Mēs vairs neieturējām maltītes ēdamistabā, jo tur vairs neēda tēvs. Viņš bija aizbarikadējies savā tornītī; ēdienus Rīnija nesa turp uz paplātes.) Tiem rupekļiem jau neesot nekādas saprašanas par pieklājību, tāpēc viņi jaucot tur iekšā ari mūs abas, lai gan visi zinot, ka mums ne ar ko nav nekāda sakara. Rīnija teica, lai mēs nepievēršam tam uzmanību, tomēr to bija vieglāk pateikt nekā izdarīt.
Daži vēl arvien bija palikuši lojāli tēvam. Mēs dzirdējām, ka mītiņā radušās domstarpības, tad paceltas balsis, tad sācies kautiņš. Ļaudis zaudēja savaldīšanos. Viens vīrs, kam tika iesperts pa galvu, dabūja smadzeņu satricinājumu un tika aizvests uz slimnīcu. Tas bija viens no streikotājiem — tagad viņi dēvēja sevi par streikotājiem —, tomēr šai negadījumā tika vainoti paši streikotāji, jo, ja reiz sākusies tāda kārtības graušana, tad kas gan var pateikt, ar ko tā beigsies?