Pie vakariņu galda Lora pateica, ka viņai negriboties ēst. Šobrīd viņa nespējot neko ieēst: viņa pati sagatavošot paplāti ar maltīti, ko ieturēt vēlāk. Es noskatījos, kā viņa to uznes pa virtuves kāpnēm uz savu istabu. Uz paplātes viss bija divkāršās devās — truša gaļa, ķirbji, vārīti kartupeļi. Ēšana viņai parasti bija tikai tāda knibināšanās — kaut kas tāds, ar ko nodarbināt rokas pie vakariņu galda, kamēr citi sarunājas, — vai arī apnicīgs pienākums, kā, piemēram, sudraba galda piederumu spodrināšana, kas jāpaveic gribot negribot. Sava veida garlaicīgs mājas darbs. Es prātoju, kad gan viņā radies tāds optimisms attiecībā uz ēdienu.
Nākamajā dienā ieradās Karaliskā Kanādas pulka daļas, lai atjaunotu kārtību. Šajā pulkā tēvs bija dienējis kara laikā. Viņam bija ļoti smagi noskatīties, kā šie karavīri vēršas pret savējiem — pret viņa vīriem; vismaz viņš bija domājis, ka tie ir viņa vīri. Nevajadzēja būt nez kādam ģēnijam, lai saprastu, ka strādnieki vairs nav vienisprātis ar šo tēva viedokli, tomēr arī to viņš uztvēra smagi. Vai viņi tiešām bija mīlējuši viņu tikai naudas dēļ? Tā izskatījās.
Kad Karaliskais Kanādas pulks bija ievedis kārtību, ieradās Jātnieku policija. Trīs policisti parādījās pie mūsu namdurvīm. Viņi pieklājīgi pieklauvēja, tad iegāja hallē un apstājās, savas cietās, brūnās platmales turēdami rokās, spožie zābaki čīkstēja uz vaskotā parketa. Viņi vēlējās runāt ar Loru.
"Nāc man līdzi, lūdzu, Airisa," Lora pačukstēja, kad tika pasaukta. "Es nespēju runāt ar viņiem viena." Viņa izskatījās ļoti jauniņa, ļoti bāla.
Mēs abas apsēdāmies rīta istabā uz dīvāniņa, līdzās vecajam gramofonam. Policisti apsēdās krēslos. Viņi nemaz neatbilda maniem priekšstatiem par Jātnieku policiju — pārāk veci, pārāk resniem vēderiem. Viens gan bija jaunāks, taču viņš te nebija noteicējs. Runāja vidējais. Viņš atvainojās, ka nākoties traucēt mūs šādā laikā, kurš droši vien esot grūts, tomēr lieta esot steidzama. Viņi gribot parunāt par misteru Alekšu Tomasu. Vai Lorai esot zināms, ka šis cilvēks ir musinātājs un radikālis, ka viņš atradies bezdarbnieku nometnēs, kur aģitējis un cēlis nemierus?
Lora sacīja, ka, cik viņa dzirdējusi, viņš tikai esot mācījis vīriem lasīt.
Tā uz to varot skatīties no vienas puses, teica policists. Un, ja viņš esot bez vainas, tad viņam, dabiski, neesot ko slēpt, un, ja vajadzētu, viņš ierastos policijā, vai Lora nepiekrītot? Kur viņš pēdējā laikā varētu atrasties?
Lora atbildēja, ka to viņa nevarot pateikt.
Jautājums tika atkārtots citādi. Sis vīrietis tiekot turēts aizdomās: vai Lora negribot palīdzēt atrast noziedznieku, kas, iespējams, pielaidis uguni viņas tēva fabrikai un, iespējams, izraisījis vietējā strādnieka nāvi? Protams, ja varot ticēt aculieciniekiem.
Es iebildu, ka aculieciniekiem nevar ticēt, jo bēdzējs redzēts tikai no mugurpuses, turklāt ārā bijis tumšs.
"Mis Lora?" teica policists, nelikdamies mani dzirdam.
Lora sacīja, ka arī tad, ja zinātu atbildi, viņa to neteiktu. Viņa sacīja, ka cilvēks esot nevainīgs tikmēr, līdz ir pierādīta viņa vaina. Un arī kristīgie principi liedzot viņai iegrūst cilvēku taisni lauvu bedrē. Viņa teica, ka nožēlojot sarga nāvi, taču tur neesot vainīgs Alekss Tomass, jo Alekss Tomass nemūžam nedarītu kaut ko tādu. Taču neko vairāk viņa nevarot pateikt.
Viņa turējās man pie rokas, satvērusi delmu pie plaukstas locītavas; es jutu viņas trīsas — tā, it kā drebētu vilciena sliedes.
Galvenais policists sacīja kaut ko par izmeklēšanas kavēšanu.
Šai brīdī es paziņoju, ka Lorai ir tikai piecpadsmit gadu un no viņas nedrīkst prasīt tādu atbildību kā no pieauguša cilvēka. Es sacīju, ka tas, ko Lora viņiem izpaudusi, bez šaubām, ir konfidenciāli, un, ja tas izies ārpus šīs istabas — piemēram, nonāks avīzēs —, tad tēvs gan zinās, kam pateikties.
Policisti pasmaidīja, piecēlās un atvadījās; viņi izturējās pieklājīgi un mierinoši. Varbūt viņi atskārta, cik nepiedienīgi būtu turpināt izmeklēšanu šajā virzienā. Lai gan tēvs bija sprukās, viņam joprojām bija draugi.
"Nu, tātad," es uzrunāju Loru, kad viņi bija aizgājuši. "Es zinu, ka tu slēp viņu mūsu mājā. Labāk pasaki man, kur."
"Es paslēpu viņu aukstajā pagrabā," teica Lora, viņai trīcēja apakšlūpa.
"Aukstajā pagrabā!" es iesaucos. "Cik muļķīga vieta! Kāpēc tur?"
"Lai bezizejas stāvoklī viņam būtu ko ēst," Lora atteica un izplūda asarās. Es viņu apskāvu, un viņa šņukstēja man uz pleca.
"Lai viņam būtu ko ēst?" es sacīju. "Ievārījums, želeja un marinējumi? Nudien, Lora, tu esi apbrīnojama." Tad mēs abas sākām smieties, un, kad bijām izsmējušās un Lora noslaucījusi acis, es teicu: "Mums jādabū viņš prom no šejienes. Ja nu Rīnija nokāpj lejā paņemt ievārījuma burku vai ko citu un nejauši uzduras viņam? Rīnija dabūtu sirdstrieku."
Mēs pasmējāmies atkal. Mēs bijām ļoti nervozas. Tad es teicu, ka ērtāka vieta būtu bēniņi, jo tur neviens nekad neiet. Es apsolījos visu nokārtot. Lai Lora labāk iet gulēt: ir taču skaidri redzams, ka sasprindzinājums viņu nomocījis un viņa ir galīgi nokausēta. Viņa klusu nopūtās kā paguris bērns un tad paklausīja. Viņa bija dedzinājusi savus nervus, nēsādama sev līdzi šo milzīgo zināšanas nastu kā tādu ļaunuma maisu, bet tagad bija atdevusi to man un drīkstēja iemigt.
Vai es tiešām ticēju, ka rīkojos šādi tikai tādēļ, lai pasaudzētu viņu — lai palīdzētu, lai parūpētos par viņu, kā biju darījusi vienmēr?
Jā. Tam es tiešām ticēju.
Es nogaidīju, līdz Rīnija bija sakopusi virtuvi un devās pie miera. Tad nokāpu pa pagraba trepēm vēsumā, puskrēslā, zirnekļaina drēgnuma smārdā. Pagāju garām ogļu pagraba durvīm, aizslēgtajām vīna pagraba durvīm. Aukstā pagraba durvis bija aizkrampētas. Es pieklauvēju, pacēlu krampīti, gāju iekšā. Nočabēja mūkoši soļi. Iekšā, protams, bija tumšs; gaisma iespīdēja tikai no gaiteņa. Uz ābolu mucas atradās Loras vakariņu paliekas — truša kauli. Muca izskatījās pēc kāda primitīva altāra.
Sākumā es viņu neredzēju; viņš bija aiz ābolu mucas. Tad es viņu saskatīju. Ceļgals, pēda. "Viss kārtībā," es čukstēju. "Tā esmu es."
"Ā," viņš teica tādā pašā balsī kā parasti. "Uzticamā māsa."
"Kušš," es nošņācu. Gaismu varēja ieslēgt, paraujot ķēdīti, kas nokarājās no spuldzes. Es to pavilku, iedegās gaisma. Alekss Tomass slējās augšā, rāpdamies laukā no mucas aizsega. Pietupās, mirkšķinādams acis, sakautrējies kā vīrietis, kurš pieķerts ar atpogātām biksēm.
"Jums nudien vajadzētu kaunēties," es teicu.
"Jūs droši vien esat ieradusies, lai izmestu mani laukā vai atdotu varas iestādēm," viņš smaidot sacīja.
"Nemuļķojieties," es attraucu. "Es nekādā gadījumā negribētu, lai jūs šeit atrod. Tādu skandālu tēvs nepārciestu."
"Kapitālista meita palīdz boļševiku slepkavam?" viņš noskaitīja. "Atrasta mīlas ligzdiņa starp ievārījuma burkām? Tāda veida skandālu?"
Es īgni paskatījos uz viņu. Te nebija par ko jokot.
"Varat būt mierīga. Mums ar Loru nekas tāds nav padomā," viņš teica. "Viņa ir lieliska meitene, taču taisās kļūt par svēto, un es neesmu nekāds bērnu nolaupītājs." Tagad viņš bija piecēlies kājās un purināja no drēbēm putekļus.
"Tad kāpēc viņa jūs slēpj?" es jautāju.