"Principa pēc. Kad es palūdzu, viņai bija jāpiekrīt. Es, pēc viņas domām, piederu pie īstās kategorijas."
"Kas tā par kategoriju?"
" Tie zemākie laikam," viņš atbildēja. "Citējot Jēzu." Tas man šķita visai ciniski. Tad viņš pateica, ka Lorai uzskrējis virsū savā ziņā nejauši. Sastapis viņu oranžērijā. Ko tad viņš tur darījis? Nu taču skaidrs, ka slēpies. Un arī cerējis, ka izdošoties aprunāties ar mani, viņš sacīja.
"Ar mani?" es pārvaicāju. "Apžēliņ, kāpēc ar mani?"
"Man likās — jūs zināsiet, ko darīt. Jūs izskatāties tāda lietišķa. Jūsu māsa nav tik…"
"Lora, cik redzams, ir tikusi galā pietiekami labi," es strupi noteicu. Man nepatika, ja citi kritiski izteicās par Loru — par viņas nenoteiktību, vientiesību, nevarību. Kritizēt Loru drīkstēju vienīgi es. "Kā viņa aizdabūja jūs garām tiem durvju sargiem?" es jautāju. "Iekšā mājā? Garām tiem vīriem mēteļos?"
"Pat vīriem mēteļos kādreiz ir jāiet pačurāt," viņš sacīja.
Viņa vulgaritāte mani apmulsināja — tā tik krasi atšķīrās no pieklājīgās uzvedības vakariņu laikā —, taču šādi, iespējams, izpaudās viņa bāreniskā ņirdzība, ko bija pareģojusi Rīnija. Es nolēmu to ignorēt. "Jādomā, jūs neesat bijis tas dedzinātājs," es teicu. Biju gribējusi runāt sarkastiski, tomēr mans sarkasms netika uztverts.
"Es jau neesmu tāds muļķis," viņš sacīja. "Bez iemesla es neko nededzinātu."
"Visi domā, ka vainīgs esat jūs."
"Es neesmu vainīgs," viņš attrauca. "Bet dažiem būtu ļoti izdevīgi tā domāt."
"Kas ir šie daži? Kāpēc?" šoreiz es viņu netirdīju; es biju apjukusi.
"Padomājiet ar galvu," viņš atbildēja. Taču vairāk neteica ne vārda.
Bēniņi
Es paņēmu vienu sveci no krājuma, kurš glabājās virtuvē, nolikts pa rokai gadījumam, ja atslēgtos strāva, aizdedzināju šo sveci, izvedu Alekšu Tomasu no pagraba, tad pavadīju caur virtuvi un augšā pa kāpnēm, pēc tam pa šaurākām kāpnītēm uz bēniņiem, kur iekārtoju viņu aiz trim tukšām lādēm. Vienā ciedrkoka lādē glabājās dažas vecas, stepētas segas, un es izcēlu tās laukā, lai izmantotu guļvietai.
"Te neviens nenāks," es teicu. "Un, ja nāks, palieniet zem segām. Nestaigājiet apkārt, kāds var izdzirdēt soļus. Nededziet gaismu." (Bēniņos karājās spuldze ar ķēdīti, tāpat kā aukstajā pagrabā.) "Rīt mēs atnesīsim jums kaut ko ēdamu," es piebildu, pati nezinādama, kā izpildīšu šo solījumu.
Es nokāpu lejā, tad atgriezos, nesdama naktspodu, kuru noliku uz grīdas, neteikdama ne vārda. Tieši šī detaļa allaž bija sagādājusi man raizes Rīnijas stāstos par bērnu nolaupītājiem: un kā tad tur bija ar labierīcībām? Viens ir — būt ieslēgtai kriptā, bet pavisam kas cits — būt spiestai saceltiem brunčiem tupēt kaktā.
Alekss Tomass pamāja ar galvu un sacīja: "Laba meitene. īsts draugs. Es jau zināju, ka jūs esat lietišķa."
No rīta mēs ar Loru čukstus noturējām apspriedi guļamistabā. Aplūkojamie jautājumi bija ēdiena un dzēriena piegāde, nepieciešamība saglabāt modrību un naktspoda iztukšošana. Viena no mums — izlikdamās, ka lasa, — paliks sardzē manā istabā ar atvērtām durvīm: no turienes bija saredzamas durvis, kas veda uz bēniņu kāpnēm. Otra aizies pakaļ un iznesīs. Mēs norunājām, ka šo uzdevumu veiksim pamīšus. Lielais šķērslis būs Rīnija, kura visādā ziņā nojautīs ko nelabu, ja izturēsimies pārāk zaglīgi.
Mēs vēl nebijām izstrādājušas plānu, kā rīkoties, ja mūs pieķers. Tādu plānu mēs arī neizstrādājām. Viss tika improvizēts.
Alekša Tomasa pirmās brokastis sastāvēja no mūsu grauzdiņu garozām. Parasti mēs neēdām garozas, ja vien netikām piespiestas, — Rīnijai joprojām bija paradums teikt: Atcerieties badacietējus armēņus, — taču šoreiz, kad Rīnija paskatījās, garozas bija nozudušas. Patiesībā tās atradās Loras tumšzilo svārku kabatā.
"Alekss Tomass tagad ir badacietēji armēņi," es pačukstēju, kad steidzāmies augšup pa kāpnēm. Taču Lorai tas nelikās smieklīgi. Viņai tas likās pareizi.
Rīti un vakari bija mūsu apmeklējumu laiks. Mēs sirojām pieliekamajā, pievācām pārpalikumus. Mēs nesām augšā zaļus burkānus, bekona ādiņas, pusēstas vārītas olas, pārlocītas maizes rikas ar sviestu un ievārījumu iekšpusē. Reiz pat vistas stilbiņa frikasē — pārdrošs triks. Tāpat arī glāzes ar ūdeni, tases ar pienu, ar aukstu kafiju. Tukšos šķīvjus mēs nesām lejā, paslēpām zem savām gultām, līdz gaiss bija tīrs, tad nomazgājām tos savas guļamistabas izlietnē un atlikām atpakaļ virtuves skapītī. (To darīju es; Lora bija pārāk neveikla.) Labos porcelāna traukus mēs neaiztikām. Ja nu kaut kas saplīstu? Pat parastu šķīvi varētu pamanīt: Rīnija bija vērīga. Tāpēc ar galda piederumiem mēs rīkojāmies loti piesardzīgi.
Vai Rīnija turēja mūs aizdomās? Droši vien. Parasti viņa vienmēr nojauta, ka mums kaut kas ir aiz ādas. Taču viņa nojauta arī to, kad prātīgāk būtu īsti nezināt, kas tur īsti ir. Manuprāt, viņa gatavojās apgalvot, ka viņai nav ne jausmas — gadījumā ja mūs pieķertu. Reiz viņa mums pateica, lai mēs izbeidzot čiept rozīnes; viņa sacīja, ka mēs sākot pārvērsties par caurbirām, un kur tad mums uzreiz gadījusies tik traka ēstgriba? Un viņa noskaitās pazudušas ķirbju pīrāga ceturtdaļas dēļ. Lora pateica, ka esot to apēdusi; viņai uznākusi pēkšņa izsalkuma lēkme, viņa sacīja.
"Ar visām garozām?" Rīnija dzēlīgi noprasīja. Lora nekad neēda Rīnijas pīrāgu garozas. Tās neēda neviens. Arī Alekss Tomass ne.
"Es tās izbaroju putniem," Lora teica. Tiesa kas tiesa: to viņa bija izdarījusi — pēc tam.
Sākumā Alekss Tomass atzinīgi novērtēja mūsu pūliņus. Viņš teica, ka mēs esot īsti draugi un ka bez mums viņš būtu pagalam. Tad viņš sagribēja cigaretes — viņš mirstot vai nost, cik ļoti griboties uzsmēķēt. Mēs atnesām dažas no sudraba šķirstiņa uz klavierēm, taču brīdinājām, lai viņš nesmēķē vairāk kā vienu cigareti dienā — dūmus kāds varētu saost. (So ierobežojumu viņš ignorēja.)
Tad viņš paziņoja: bēniņos pats sliktākais esot tas, ka šeit neesot iespējams rūpēties par tīrību. Mute viņam esot kā gatavā renstele. Mēs nozagām veco zobusuku, ko Rīnija izmantoja sudraba spodrināšanai, un izmazgājām to tik pamatīgi, cik vien spējām; viņš teica, ka tas esot labāk nekā vispār nekas. Kādu dienu mēs aiznesām viņam mazgājamo bļodu, dvieli un krūzi ar siltu ūdeni. Vēlāk viņš nogaidīja, līdz lejā neviena nebija, un izlēja netīro ūdeni pa bēniņu logu. Bija lijis, tāpēc zeme jau bija slapja un šļakstu neviens neievēroja. Reiz vēlāk, kad gaiss šķita tīrs, mēs atļāvām viņam nokāpt pa bēniņu kāpnēm un ieslēdzām viņu mūsu abu kopīgajā vannas istabā, lai viņš varētu kārtīgi nomazgāties. (Rīnijai mēs bijām pateikušas, ka palīdzēsim viņai un turpmāk pašas uzturēsim kārtībā šo vannas istabu, un viņas atbilde bija: Brīnumi nebeidzas nekad)
Kamēr risinājās Alekša Tomasa mazgāšanās, Lora sēdēja savā guļamistabā, es sēdēju savējā, un mēs abas sargājām vannas istabas durvis. Es pūlējos nedomāt par to, kas tur iekšā notiek. Iztēlojoties Alekšu Tomasu bez drēbēm, manī kaut kas iesāpējās, un šo domu bija nepanesami risināt tālāk.
Alekss Tomass tika aprakstīts avīžu ievadrakstos un ne tikai mūsu vietējā avīzē vien. Tur bija sacīts, ka viņš esot ļaunprātīgs dedzinātājs un slepkava, turklāt no tās sliktākās sugas — tāds, kurš nogalina, aukstasinīga fanātisma vadīts. Taikonderogā viņš esot ieradies, lai iefiltrētos darbaspēka vidū un sētu nevienprātības sēklas, un tas viņam esot izdevies, kā liecinājis vispārējais streiks un nemieri. Viņš esot paraugs tam, kādu ļaunumu rada universitātes izglītība, — gudrs puisis, gudrāks, nekā pašam nāktu par labu, bet prātu viņam sagrozījuši slikti biedri un vēl sliktākas grāmatas. Tika citēti viņa audžutēva, prezbiteriešu mācītāja, vārdi: viņš katru vakaru lūdzot Dievu par Alekša dvēseli, tomēr šī paaudze esot odžu dzimums. Nepalika noklusēts arī tas, kā viņš izglābis mazo Alekšu no kara šausmām: Alekss no tiesas bijusi pagale, no uguns izrauta, viņš teica, bet tas vienmēr esot risks — ievest savā mājā svešinieku. Starp rindām bija jaušams mājiens, ka tādas pagales labāk jāatstāj turpat ugunī.