Kā papildinājumu tam policija bija nodrukājusi meklējamā noziedznieka plakātu ar Alekša attēlu, tas bija piesprausts pasta kantorī un citās sabiedriskās vietās. Par laimi, attēls nebija diez cik skaidrs: Alekss bija pacēlis roku, kas daļēji aizsedza seju. Tā bija fotogrāfija no avīzes, tā pati, kurā Elvuds Marijs pogu fabrikas piknikā bija noknipsējis mūs visus trīs. (Dabiski, mēs ar Loru abās malās bijām nogrieztas nost.) Elvuds Marijs bija paziņojis, ka no negatīva būtu varējis nokopēt labāku attēlu, taču, kad sācis meklēt, tad atklājis, ka negatīvs ir pazudis. Tas gan neesot nekāds pārsteigums: avīzes redakcijas demolēšanas laikā esot gājis bojā daudz kas.
Mēs aiznesām Aleksam avīžu izgriezumus un arī vienu policijas plakātu — to Lora bija slepus norāvusi no telefonu staba. Par sevi Alekss lasīja ar sērīgu mulsumu. "Viņi tīko pēc manas galvas," — tā viņš teica. Pēc dažām dienām viņš pajautāja, vai mēs varētu atnest viņam papīru — rakstāmpapīru. Kopš mistera Ērskina laikiem bija saglabājusies burtnīcu kaudzīte: mēs aiznesām viņam tās un arī zīmuli.
"Kā tu domā, ko viņš raksta?" Lora jautāja. Mēs netikām gudras. Gūstekņa dienasgrāmatu, savu aizstāvības runu? Varbūt vēstuli kādam, kurš varētu viņu izglābt. Tomēr viņš nelūdza neko aiznest uz pastu, tāpēc vēstule tā nevarēja būt.
Alekša Tomasa aprūpēšana satuvināja mūs ar Loru; tik tuvas mēs nebijām jutušās jau labu laiku. Viņš bija mūsu vaina, mūsu noslēpums un arī drošsirdīgais projekts — tāds, kurā mēs beidzot varējām dalīties. Mēs bijām divas labas, mazas samarietes, mēs cēlām laukā no bedres vīru, kurš bija iekritis zagļu vidū. Mēs bijām Marija un Marta, kas palīdz — nu, ne jau Jēzum, tik tālu negāja pat Lora, tomēr bija pilnīgi skaidrs, kurai no mums viņa paredzējusi kuru lomu. Es biju Marta, kas rosījās fonā, apdarīdama mājassoli; viņa bija Marija, kas nolika pie Alekša kājām tīru atdevību. (Kam vīrietis dod priekšroku? Šķiņķim un olām vai pielūgsmei? Dažreiz vienam, dažreiz otram, atkarībā no tā, cik viņš izsalcis.)
Ēdiena paliekas Lora nesa augšup pa bēniņu kāpnēm tā, it kā tas būtu tempļa upuris. Naktspodu viņa nesa lejup tā, it kā tas būtu relikviju šķirstiņš vai dārga svece, kura draud tūdaļ apdzist.
Naktīs, pēc tam kad Alekss Tomass bija pabarots un padzirdīts, mēs viņu apspriedām — kā viņš todien izskatījies, vai nav pārāk izdēdējis, vai ir klepojis —, mēs negribējām, lai viņš saslimst. Ko viņam varētu ievajadzēties, ko mums derētu nočiept nākamajā dienā. Tad mēs ierāpāmies katra savā gultā. Par Loru es nezinu, bet es parasti iztēlojos Alekšu tur, bēniņos, tieši virs manis. Arī viņš droši vien cenšas iemigt, grozās šurpu turpu savā guļvietā, taisītā no sapelējušām segām. Nu viņš ir iemidzis. Nu viņš sapņo — garus sapņus par karu un ugunsgrēkiem, par grūstošiem ciemiem, kuru drupas izkaisītas visapkārt.
Nezinu, kurā brīdī šie viņa sapņi pārvērtās par vajāšanas un glābšanās sapņiem; nezinu, kurā brīdī viņam piebiedrojos es, bēgdama rokrokā ar viņu, pustumsā, prom no degoša nama, pār grambainiem decembra laukiem, pa rugājiem klāto zemi, kas pamazām sāka sasalt, pretim tālo mežu tumšajai svītrai.
Bet patiesībā tas nebija viņa sapnis, to es zināju. Tas bija manējais. Tur dega Aviljona, pa zemi bija izkaisītas tās atlūzas — labais porcelāns, Sevras vāze ar rožu ziedlapiņām, sudraba cigarešu šķirstiņš, kas stāvējis uz klavierēm. Pašas klavieres, ēdamistabas logu vitrāžas — asinssarkanais kauss, Izoldes ieplaisājusī arfa — viss, no kā es biju ilgojusies tikt prom, tas tiesa, bet ne jau pateicoties tādam sabrukumam. Es biju gribējusi atstāt mājas, taču tām bija jāpaliek uz vietas nemainīgām un jāgaida mani, lai es pēc patikas varētu tajās atgriezties.
Kādu dienu, kad Lora bija izgājusi — viņai vairs nekas nedraudēja, mēteļos tērptie vīri bija prom un policisti tāpat, ielās atkal valdīja kārtība —, es nolēmu doties ceļojumā uz bēniņiem viena. Man bija arī dāvana — pilna kabata ar korintēm un žāvētām vīģēm, kas čieptas no Ziemassvētku pudiņam paredzētajām izejvielām. Es izlūkoju apkārtni — Rīnija virtuvē bija pamatīgi aizņemta ar misis Hilkoutu —, pēc tam devos pie bēniņu durvīm un pieklauvēju. Tolaik mums jau bija īpašs klauvējiens — viens lēns, trīs ātrāki ar īsām pauzēm. Tad es uz pirkstgaliem lavījos augšup pa šaurajām bēniņu kāpnēm.
Alekss Tomass tupēja pie mazā, ovālā lodziņa, cenzdamies izmantot dienas gaismu, cik nu tās bija. Manu klauvējienu viņš acīmredzot nebija dzirdējis: viņš bija uzgriezis man muguru, uz pleciem uzklājis vienu stepēto segu. Likās, viņš raksta. Es saodu cigaretes dūmus — jā, viņš smēķēja, tur jau bija viņa roka ar cigareti pirkstos. Man šķita aplam, ka viņš tur cigareti tik tuvu segai.
īsti nezināju, kā paziņot par savu klātbūtni. "Es esmu šeit," es teicu.
Viņš salēcās un nosvieda cigareti. Tā uzkrita uz segas. Es ieelsos un nometos ceļos, lai to nodzēstu, — acu priekšā pazibēja nu jau ierastais skats, Aviljona liesmās. "Tas nekas," viņš sacīja. Arī viņš bija nometies ceļos, mēs abi pētījām, vai nav palikusi kāda dzirkstele. Un nākamais, ko es apjēdzu, bija tas, ka mēs gulējām uz grīdas, viņš bija mani satvēris un skūpstīja uz lūpām.
To es nebiju gaidījusi.
Vai es to biju gaidījusi? Vai tas tiešām notika tik pēkšņi, vai varbūt bija ievads: kāds pieskāriens, kāds skatiens? Vai es biju viņu kaut kā pamudinājusi? To es neatceros, bet vai tas, ko es atceros, ir tas pats, kas notika īstenībā?
Tagad ir: es esmu vienīgā, kas vēl ir dzīva.
Jebkurā gadījumā — viss notika uz mata tā, kā Rīnija bija stāstījusi par vīriešiem kinoteātros, atšķirība tikai tā, ka es nejutos sašutusi. Taču viss pārējais bija tiesa: es biju sastingusi kā sālsstabs, es nespēju pakustēties, man nebija kur patverties. Mani kauli bija pārvērtušies kūstošā vaskā. Viņš jau bija atpogājis man gandrīz visas pogas, pirms es jaudāju piecelties sēdus, pavirzīties nost, bēgt.
To es darīju bez vārdiem. Rāpjoties lejup pa bēniņu trepēm, atglaužot matus, sabāžot blūzi svārkos, man radās iespaids, ka — man aiz muguras — viņš par mani smejas.
īsti nezināju, kas varētu notikt, ja kaut ko tādu es pieļautu otru reizi, bet, lai nu kā, tas būtu bīstami, vismaz man. Es būtu taisni uzprasījusies, es dabūtu, ko pelnījusi, es piesauktu nelaimi. Es nevarēju atļauties vēlreiz palikt bēniņos divatā ar Alekšu Tomasu un nedrīkstēju arī paskaidrot iemeslu Lorai. Viņai tas būtu pārāk sāpīgi: viņa nemūžam nespētu to saprast. (Bija kāda cita iespēja — varbūt kaut ko līdzīgu viņš bija izdarījis arī ar Loru. Bet nē, tam es nejaudāju noticēt. Viņa nekad nebūtu to pieļāvusi. Vai tad būtu?)
"Mums jādabū viņš laukā no pilsētas," es sacīju Lorai. "Tā nevar turpināties. Kāds noteikti pamanīs."
"Vēl ne," Lora atteica. "Vilciena sliedes joprojām tiek novērotas." Viņa to varēja zināt, jo vēl arvien strādāja baznīcas zupas virtuvē.
"Nu, tad vajag atrast viņam vietu kaut kur citur pilsētā," es ierosināju.