"Kur? Citas vietas nav. Un šī ir vislabākā — šeit viņi nekad neiedomātos meklēt."
Alekss Tomass teica, ka negribot te palikt līdz sniegam. Viņš teica, ka pa ziemu bēniņos nobeigtos. Viņš teica, ka viņam trakoti griboties izkustēties. Viņš teica, ka aizietu pāris jūdžu tālāk gar sliedēm un ielēktu preču vilcienā — tur esot augsts uzbērums, vieglāk tikt iekšā. Viņš teica, ja vien varētu tikt līdz Toronto, tad varētu paslēpties — tur viņam esot draugi, un savukārt tiem esot draugi. Tad viņš kaut kādā veidā aizlaistos uz Statiem, kur būtu drošāk. Spriežot pēc avīzēs lasītā, varas iestādēm esot aizdomas, ka viņš jau ir tur. Taikonderogā viņu vairs nemeklējot nekādā gadījumā.
Pirmajā janvāra nedēļā mēs nospriedām, ka nu viņam ir pietiekami droši doties prom. Ģērbtuves tālākajā stūrī mēs nočiepām viņam vecu tēva mēteli un iesaiņojām līdzi pusdienas — maizi un sieru, un ābolu —, un palaidām viņu ceļā. (Vēlāk tēvs meklēja mēteli, un Lora pateica, ka atdevusi to kādam klaidonim, kas pa daļai bija tiesa. Tā kā šāda rīcība viņai būtu gluži raksturīga, tad tā netika apšaubīta, tēvs tikai pakurnēja.)
Alekša promiešanas naktī mēs izlaidām viņu pa sētaspuses durvīm. Viņš sacīja, ka esot mums daudz parādā; viņš sacīja, ka to neaizmirsīšot. Viņš apskāva katru no mums — kā brālis, vienādi ilgi. Bija acīm redzams, ka viņš grib tikt no mums vajā.
Ja neņem vērā, ka bija nakts, sajūta dīvainā kārtā bija tāda, it kā viņš grasītos doties uz skolu. Pēc tam mēs raudājām — kā mātes. Reizē tas bija arī atvieglojums — ka viņš ir prom, ka esam no viņa brīvas, — bet mātes jūt arī to.
Viņš bija atstājis vienu no lētajām burtnīcām, ko bijām viņam iedevušas. Protams, mēs to nekavējoties atšķīrām, lai redzētu, vai viņš tajā kaut ko ierakstījis. Uz ko mēs cerējām? Uz atvadu vēstuli, kas paustu nemirstīgu pateicību? Siltas jūtas pret mums? Kaut ko tamlīdzīgu.
Lūk, ko mēs ieraudzījām:
ankorīns nakrods
berels oniksors
karcinīls porfiriāls
diamīts kvarcefīrs
ebonorts rints
fulgors safirions
glucs tristoks
horcs ulints
iridiss vorvers
jocints votanīts
kalkils ksenors
lazariss jorula
malahonts zikrons
"Dārgakmeņi?" teica Lora.
"Nē. Neizklausās pareizi," es sacīju.
"Vai tas ir svešvalodā?"
Es nezināju. Nodomāju, ka šis saraksts aizdomīgi izskatās pēc koda. Varbūt Alekss Tomass (galu galā) bija tas, par ko viņu apsūdzēja citi cilvēki: kaut kāds spiegs.
"Man liekas, mums vajadzētu tikt no tā vaļā," es teicu. "Es to izdarīšu," aši nobēra Lora. "Sadedzināšu savā kamīnā." Viņa salocīja burtnīcu un iebāza sev kabatā.
Nede|u pet Ale kša Tomasa aiziešanas Lora ienāca manā istabā. "Es gribētu atdot tev šo," viņa sacīja. Tā bija fotogrāfija ar mums trim, ta, kuru Elvuds Marijs uzņēmis piknika laikā. Taču sevi l.ora bija nogriezusi nost — palikusi bija tikai viņas roka. Viņa nebūtu varējusi novākt šo roku, neizrobojot malu. Attēlu viņa nebija ietonējusi nemaz '— atskaitot savu nogriezto roku. Tā bija ietonēta ļoti gaiši dzeltenā krāsā.
"Žēlīgais Dievs, Lora!" es iesaucos. "Kur tu to ņēmi?"
"Es nokopēju dažas bildes," viņa teica. "Kad strādāju pie Elvuda Marija. Man ir arī negatīvs."
Nezināju, dusmoties vai uztraukties. Šādi sagraizīt fotogrāfiju — tas bija gaužām dīvaini. Skatoties uz Loras gaišdzelteno roku, kas pa zāli līda uz Alekša pusi kā spožs krabis, man pār muguru pārskrēja šermuļi. "Kāpēc tu tā izdarīji?"
"Tāpēc, ka tas ir tas, ko tu gribi paturēt atmiņā," viņa atbildēja. Tas bija tik pārdroši, ka man aizrāvās elpa. Viņa veltīja man tiešu skatienu, un šāds skatiens no jebkura cita cilvēka nozīmētu izaicinājumu. Taču šī bija Lora: viņas balsī neskanēja ne īgnums, ne greizsirdība. Pēc pašas domām, viņa tikai konstatēja faktu.
"Tas nekas," viņa piebilda. "Man pašai ir otra."
"Un tavējā nav manis?"
"Nē," viņa atteica. "Nav. No tevis tur ir tikai roka." Vairs nekad es netiku dzirdējusi, ka viņa tik ļoti pietuvotos tam, lai atzītos mīlestībā pret Alekšu Tomasu. Protams, ja neņem vērā dienu pirms viņas nāves. Tomēr pat tad viņa nelietoja vārdu mīlēt.
Man būtu vajadzējis izmest laukā šo sakropļoto fotogrāfiju, tomēr es to neizdarīju.
Viss atgriezās savā ierastajā, vienmuļajā gultnē. Pēc vārdos neizteiktas vienošanās mēs ar Loru savstarpējās sarunās vairs nepieminējām Alekšu Tomasu. Gan vienai, gan otrai bija pārāk daudz tāda, ko nav iespējams izteikt. Sākumā es mēdzu uzkāpt bēniņos — tur vēl arvien jautās vājš dūmu smārds —, tomēr pēc kāda laika mitējos, jo nekāda labuma no tā nebija.
Mēs atkal nodarbojāmies ar ikdienas dzīvi, ciktāl tas bija iespējams. Tagad naudas bija mazliet vairāk, jo tēvam galu galā bija apsolīta apdrošināšanas maksa par nodegušo fabrikas ēku. Ar to nepietika, tomēr — kā viņš teica — mums bija ļauts atvilkt elpu.
/
Karaliska zale
Gadalaiks patlaban pagriežas savās eņģēs, zeme aizšūpojas tālāk no gaismas; vasaras papīra drazas zem ceļmalas krūmiem plīv gluži kā sniega pareģojums. Gaiss žūst, sagatavojot mūs gaidāmajai centrāli apkurināmās ziemas Sahārai. Man jau plaisā īkšķu gali, seja savīst vēl vairāk. Ja es spētu aplūkot savu ādu spogulī — ja vien es spētu pietiekami pietuvoties vai pietiekami attālināties —, tad ieraudzītu, ka starp galvenajām grumbām to krustām šķērsām izvago sīkas rieviņas, gluži kā smalks grebums ziloņkaulā.
Vakarnakt es redzēju sapnī, ka manas kājas ir apaugušas ar matiem. Nevis mazliet, bet gan pamatīgi, — kamēr es skatījos, tur kušķos un sprogās dīga tumši mati, izplezdamies augšup man pa stilbiem kā dzīvnieka kažoks. Es sapņoju, ka nāk ziema, tāpēc man jāliekas ziemas guļā. Vispirms man izaugs kažoks, pēc tam es ielīdīšu alā, pēc tam aizmigšu. Tas viss šķita normāli, it kā es to būtu darījusi jau agrāk. Tad es — pat sapnī — atcerējos, ka šai ziņā nekad neesmu bijusi spalvaina sieviete un tagad vispār esmu plika gluži kā ķirzaka, vismaz manas kājas; tāpēc, lai gan šīs spalvainās kājas bija savienotas ar manu ķermeni, tās nekādi nevarēja būt manas. Un tās arī neko nejuta. Tās bija kaut kā cita vai kāda cita kājas. Man vajadzēja vienīgi sekot šīm kājām, vilkt pār tām ar plaukstu, lai noskaidrotu, kas ir šis kāds vai kaut kas.
Mani pamodināja šis satraukums, vismaz es tā nospriedu. Es sapņoju, ka Ričards ir atgriezies. Dzirdēju viņu elpojam gultā man blakus. Tomēr tur neviena nebija.
Tad es pamodos pa īstam. Kājas man bija notirpušas: miegā biju sametusies līkumu līkumos. Es sataustīju naktslampiņas slēdzi, atšifrēju pulksteņa ciparus: bija divi naktī. Sirds man sāpīgi dauzījās, it kā es būtu skrējusi. Vecajam teicienam taisnība, es nodomāju. Murgi tiešām spēj nogalināt.
Es steidzos tālāk, sāniski kricelēdama uz papīra lapas. Tagad šīs sacīkstes, kurās piedalos es un mana sirds, ir gausas, tomēr es esmu apņēmusies nonākt pie mērķa pirmā. Kas tur ir? Beigas — jeb Beigas. Vai nu viens, vai otrs. Abi ir sava veida galamērķi.
1935. gada janvāris un februāris. Dzija ziema. Krita sniegs, sasala elpa; sprēgāja kurtuves, cēlās dūmi, tinkšķēja radiatori. Automašīnas noskrēja no ceļiem un ieripoja grāvjos; braucēji, zaudējuši cerības uz palīdzību, atstāja motoru ieslēgtu un nosmaka izplūdes gāzēs. Uz parka soliņiem un pamestās noliktavās tika atrasti miruši klaidoņi, stīvi kā manekeni, it kā pozētu nabadzības reklāmai veikala skatlogā. Mirušie, kurus nebija iespējams apbedīt, jo tēraudcietajā zemē nevarēja izrakt kapus, gaidīja savu kārtu sanervozējušos apbedītāju saimniecības ēkās. Žurkām klājās labi. Mātes ar bērniem, nespēdamas atrast darbu vai samaksāt īri, ar visu iedzīvi tika izliktas ārā, sniegā. Bērni slidoja pa Luveto upes aizsalušo dzirnavdīķi, divi ielūza ledū, viens noslīka. Caurules aizsala un pārsprāga.