Mēs ar Loru arvien mazāk bijām kopā. Viņu tiešām varēja sastapt reti: viņa piedalījās unitāriešu baznīcas palīdzības kampaņā bezdarbniekiem, vismaz pati tā teica. Rīnija paziņoja, ka no nākamā mēneša strādāšot pie mums tikai trīs dienas nedēļā; viņa sacīja, ka sāpot kājas, šādā veidā maskēdama faktu, ka mēs vairs nevaram atļauties maksāt viņai par pilnu darba nedēju. Es to zināju tik un tā, tas bija skaidrs katram. Arī tēvam, kura seja izskatījās kā rīts pēc dzelzceļa katastrofas. Pēdējā laikā viņš savā tornītī pavadīja daudz laika.
Pogu fabrika stāvēja tukša, iekšā viss pārogļojies un sakritis gruvešos. Nebija naudas, lai to remontētu: apdrošināšanas kompānija liedzās maksāt, pamatojot savu lēmumu ar šīs ļaunprātīgās dedzināšanas mīklainajiem apstākļiem. Ļaudis sačukstējās, ka viss nemaz neesot tā, kā izskatoties: daži pat deva mājienus, ka uguni pielaidis tēvs pats, lai gan tāds apmelojums bija no gaisa grābts. Abas pārējās fabrikas joprojām bija slēgtas; tēvs lauzīja galvu, lai izdomātu, kādā veidā atsākt tajās darbu. Viņš aizvien biežāk brauka ja uz Toronto darīšanās. Dažkārt viņš ņēma līdzi mani, un i nes apmetāmies viesnīcā Royal York, kas tolaik tika uzskatīta par pašu smalkāko. Visi kompāniju prezidenti, ārsti un juristi, kuriem bija šādas noslieces, izmitināja tur savas mīļākās un ļāvās nedēļu ilgai uzdzīvei, taču to es toreiz nezināju.
Kas maksāja par šiem mūsu izpriecas braucieniem? Man ir aizdomas, ka Ričards, kurš šajos gadījumos bija klāt. Viņš bija tas, ar kuru tēvs risināja savas darījumu sarunas; pēdējais, kurš atlicis no sarukušā partneru loka. Darījumu sarunas attiecās uz fabriku pārdošanu un bija sarežģītas. Tēvs jau iepriekš bija lūkojis tās pārdot, taču šajos laikos neviens negribēja tās pirkt — ar tādiem noteikumiem, kādus uzstādīja viņš. Tēvs gribēja pārdot tikai akciju mazāko daļu. Viņš gribēja, lai fabrikas paliek viņa kontrolē. Viņš gribēja kapitāla injekciju. Viņš gribēja, lai fabrikas atsāk ražošanu un lai viņa vīriem ir darbs. Tēvs dēvēja viņus par "saviem vīriem", it kā viņi vēl arvien atrastos armijā un tēvs vēl arvien būtu viņu kapteinis. Viņš negribēja izstāties no neizdevīgas spēles un pamest viņus, jo, kā visiem zināms vai reiz bijis zināms, kapteinim ir jānogrimst līdz ar kuģi. Tagad kapteiņi vairs necenstos rīkoties šādi. Tagad viņi saņemtu naudu, satītu makšķeres un pārceltos uz Floridu.
Tēvs teica, ka izbraukumos es viņam esot vajadzīga, lai "rakstītu piezīmes", taču es nekad neko nerakstīju. Es uzskatīju, ka atrodos tur tikai tādēļ, lai viņam kāds būtu līdzi — morālam atbalstam. Tas viņam neapšaubāmi bija nepieciešams. Viņš bija izdēdējis kā nabags, rokas viņam pastāvīgi drebēja. Vajadzēja pūles pat tam, lai uzvilktu savu parakstu.
Lora šajās ekskursijās nebrauca. Viņas klātbūtne nebija vajadzīga. Viņa palika pilsētā, izdalīdama trīs dienas veco maizi un ūdeņaino zupu. Viņa bija pasākusi arī pati izlaist maltītes, it kā nejustos tiesīga ēst.
"Jēzus ēda," sacīja Rīnija. "Viņš ēda visu ko. Viņš gan sevi neierobežoja."
"Jā," teica Lora, "bet es neesmu Jēzus."
"Nu, paldies Tam Kungam, ka viņai pietiek prāta, lai apjēgtu vismaz to," Rīnija kurnēja, atstāstīdama visu man. Loras vakariņu atlikumu — divas trešdaļas — viņa sameta atsevišķā podā, paredzētā ēdiena paliekām, jo būtu tīrais grēks un kauns laist to postībā. Tajos gados Rīnija ārkārtīgi lepojās ar to, ka nekad neko nemeta ārā.
Tēvs vairs nealgoja šoferi un pats vairs neuzdrīkstējās sēsties pie stūres. Uz Toronto mēs braucām ar vilcienu, izkāpām Jūnionstacijā un devāmies pār ielu uz viesnīcu. Pēcpusdienās, kamēr risinājās sarunas, man bija kaut kā jāizklaidējas pašai uz savu roku. Tomēr lielākoties es sēdēju viesnīcas istabā, jo baidījos no pilsētas un kaunējos par savām vecmodīgajām drēbēm, kuras lika man izskatīties par vairākiem gadiem jaunākai, nekā biju īstenībā. Es lasīju žurnālus — Lādies' Home Journal, Collier's, Mayfair. Visvairāk es lasīju īsos stāstus, kuros bija runa par romantisku mīlestību. Ne sautējumi, ne tamborēšanas musturi mani neinteresēja, toties uzmanību saistīja skaistumkopšanas padomi. Es lasīju arī sludinājumus. Lateksa korsete, elastīga abos virzienos, palīdzētu man labāk spēlēt bridžu. Pat ja es smēķētu kā skurstenis, arī tas nekas, jo mute man smaržotu svaigi kā ziedoņa vēsma, ja vien es lietotu Spuds. Kaut kas ar nosaukumu larvekss darītu galu manām nedienām, ko izraisījušas kodes. Bigvinas viesnīcā pie skaistā Līču ezera, kur sajūsmina katrs mirklis, es krastmalā varētu veikt tievēšanas vingrinājumus mūzikas pavadījumā.
Kad dienas darījumi bija galā, mēs visi trīs — tēvs, Ričards un es — ieturējām vakariņas restorānā. Tādās reizēs es cietu klusu, jo ko gan es būtu varējusi teikt? Sarunu temati bija ekonomika un politika, Depresija, stāvoklis Eiropā, vispasaules komunisma draudīgā virzīšanās uz priekšu. Ričards izteica viedokli, ka finansu ziņā Hitlers neapšaubāmi esot ieviesis Vācijā kārtību. Mazāk atzinīgi viņš izteicās par Musolīni, kurš esot nepraša un diletants. Ričards bija saņēmis priekšlikumu ieguldīt naudu jauna auduma ražošanā, ko patlaban uzsākot itālieši — tas tiekot turēts lielā noslēpumā; šis audums tiekot ražots no uzkarsēta piena proteīna. Bet, teica Ričards, ja šis audums samirkstot, tad drausmīgi ožot pēc siera, tāpēc Ziemeļamerikas dāmas to nemūžam nepieņemtu. Viņš palikšot pie mākslīgā zīda, kaut gan mitrs tas
burzoties, turklāt viņš cītīgi ievākšot ziņas un nelaidīšot garām neko daudzsološu. Kaut kam taču jārodas, kādam mākslīgam audumam, kurš acumirklī pārspētu zīdu un lielā mērā arī kokvilnu. Dainas gribot tādus izstrādājumus, kurus nevajagot gludināt, — radus, ko var pakarināt uz veļas auklas, un tie izžūst nesa-ņurdjušies. Viņas vēloties arī zeķes, izturīgas un reizē caurspīdīgas, tādas, kuras izceļ kāju. Vai tad tas neesot tiesa? — Ričards smaidot jautāja man. Viņam bija paradums vērsties pie manis, ja runa bija par kaut ko, kas attiecas uz dāmām.
Es pamāju ar galvu. Es vienmēr māju ar galvu. Es nekad neklausījos diez cik cītīgi, ne tikai tāpēc, ka šīs sarunas mani garlaikoja, bet arī tāpēc, ka tās mani sāpināja. Man bija sāpīgi noskatīties, kā mans tēvs piekrīt viedokļiem, kurus, kā es nojautu, patiesībā neuzskata par pareiziem.
Ričards teica, ka būtu ielūdzis mūs uz vakariņām savās mājās, taču, tā kā viņš esot vecpuisis, tad maltīte būtu gaužām vienkārša. Viņš teica, ka mitinoties drūmā dzīvoklī; viņš teica, ka būtībā esot gatavais mūks. "Kas tā par dzīvi, ja sieviņas nav?" viņš smaidot sacīja. Tas izklausījās pēc citāta. Un, manuprāt, tiešām bija citāts.
Ričards bildināja mani viesnīcas Royal York Karaliskajā zālē. Viņš bija ielūdzis mūs ar tēvu pusdienās; taču pēdējā mirklī, kad gājām pa viesnīcas gaiteņiem uz liftu, tēvs pateica, ka nevarēšot piedalīties. Man esot jāiet vienai, viņš sacīja.
Skaidrs, ka abiem viss jau bija norunāts.
"Ričards tev kaut ko jautās," tēvs man teica. Viņa balsī skanēja atvainošanās.
"Ak tā?" es sacīju. Droši vien kaut ko par drēbju gludināšanu, taču tas mani īpaši neuztrauca. Manā skatījumā Ričards bija pieaudzis vīrietis. Viņam bija trīsdesmit pieci gadi, man astoņpadsmit. Viņš jau sen vairs nevarēja būt interesants.