"Man šķiet, viņš tev jautās, vai tu būtu ar mieru kļūt par viņa sievu," tēvs noteica.
Tobrīd mēs atradāmies vestibilā. Es apsēdos. "Ak tā," es sacīju. Pēkšņi es aptvēru to, kas taču bija acīm redzams jau labu
laiku. Man nāca smiekli, it kā būtu izspēlēts kāds joks. Un reizē es jutos tā, it kā mana pakrūte būtu izkususi gaisā. Tomēr balss man palika mierīga. "Ko man darīt?"
"Es jau esmu devis savu piekrišanu," tēvs atbildēja. "Tātad jāizšķiras tev pašai." Tad viņš piemetināja: "No tā ir atkarīgs zināms iznākums."
"Zināms iznākums?"
"Man ir jādomā par jūsu nākotni. Tas ir — gadījumā, ja ar mani kaut kas notiktu. Sevišķi par Loras nākotni." Viņš gribēja sacīt — ja es neapprecēšos ar Ričardu, mums nebūs naudas. Un vēl viņš gribēja sacīt, ka mēs abas — es un it īpaši Lora — nemūžam nespētu par sevi pastāvēt. "Man jādomā arī par fabrikām," viņš turpināja. "Man jādomā par biznesu. To vēl varētu glābt, bet mani vajā baņķieri. Viņi jau min uz papēžiem. Un ilgi vairs negaidīs." Tēvs bija atbalstījies uz sava spieķa un skatījās paklājā, un es redzēju, cik ļoti viņš nokaunējies. Cik salauzts. "Es negribu, lai viss būtu bijis veltīgi. Tavs vectēvs, un pēc tam… Piecdesmit, sešdesmit gadi smaga darba — viss vējā."
"Nūjā. Es saprotu." Es biju piespiesta pie sienas. Un man nebija nekā cita, ko piedāvāt vietā.
"Atņemtu arī Aviljonu. Un pārdotu."
«nav-
lesam?
"Tā ir ieķīlāta līdz jumtam." "Ak tā."
"Var būt vajadzīga zināma apņēmība. Zināma drosme. Paciesties, sakost zobus un tā tālāk."
Es klusēju.
"Tomēr, protams," tēvs sacīja, "lēmuma pieņemšana ir tavā ziņā."
Es klusēju.
"Es nevēlētos, lai tu dari kaut ko tādu, kas tev ir pilnīgi nepieņemami," viņš teica, ar veselo aci skatīdamies man garām, mazliet saraucis pieri, it kā redzeslokā nupat būtu nonācis kāds ārkārtīgi svarīgs objekts. Man aiz muguras bija tikai siena.
Es klusēju.
"Labi. Tas nu ir pateikts." Likās, viņš uzelpo. "Grifens ir ļoti saprātīgs cilvēks. Un, manuprāt, sirds dziļumos arī krietns."
"Laikam jau gan," es sacīju. "Viņš noteikti ir ļoti krietns."
"Tu būtu labās rokās. Un, protams, Lora tāpat."
"Protams," es vāri izdvesu. "Lora tāpat."
"Tad galvu augšā!"
Vai es viņu vainoju? Nē. Vairs ne. Atskatoties viss ir redzams pilnīgi skaidri, taču viņš jau darīja tikai to, kas tiktu uzskatīts — un tolaik tika uzskatīts — par atbildīgu rīcību. Viņš rīkojās pēc labākās sirdsapziņas.
Ričards mums pievienojās kā pēc režisora mājiena, un abi vīrieši sarokojās. Tika saņemta un īsi paspiesta arī mana roka. Pēc tam elkonis. Tā vīrieši toreiz stūrēja sievietes apkārt — saņemtas pie elkoņa —, un tāpat arī es, saņemta pie elkoņa, tiku iestūrēta Karaliskajā zālē. Ričards sacīja, ka gribējis doties uz Venēcijas kafejnīcu, kur gaisotne esot vieglāka un vairāk atgādinot svētkus, taču tur diemžēl vairs neesot bijis brīvu galdiņu.
Tagad to ir dīvaini atcerēties, taču tolaik viesnīca Royal York bija visaugstākā celtne un Karaliskā zāle — vislielākā ēdamzāle Toronto. Ričardam patika viss, kas ir liels. Zālē bija lielu, škautņainu pīlāru rindas, mozaīkas griesti, virkne lustru ar bārkšu pušķiem apakšā: sastingusi pārpilnība. Zāle šķita stīva, smagnēja, izblīdusi — kaut kādā veidā dzīslota. Prātā nāk vārds porfīrs, lai gan porfīra tur varbūt nemaz nebija.
Bija dienasvidus vienā no tām mulsinošajām ziemas dienām, kuras ir gaišākas, nekā tām vajadzētu būt. Baltās saules gaismas strēles ielauzās pa smago drapēriju spraugām, drapērijas, šķiet, bija sarkanbrūnas un noteikti no samta. Caur parastajām viesnīcas ēdamistabas smakām — sutināti dārzeņi un remdena zivs — jautās karsta metāla un svilstoša auduma smārds. Galdiņš, ko bija rezervējis Ričards, atradās tumšā stūrī, prom no asās dienasgaismas. Vāzītē bija ielikta roze, vēl pumpurā; pāri tai es cieši skatījos uz Ričardu, ziņkārīgi gaidīdama, kā viņš iesāks savu sakāmo. Vai viņš satvers manu roku, saspiedīs to, vilcināsies, stomīsies? Tā es nedomāju.
Es nejutu pret viņu pārmērīgu nepatiku. Viņš man vienkārši nepatika. Par viņu man bija maz priekšstata, jo nekad nebiju daudz par viņu domājusi, lai gan — laiku pa laikam — biju ievērojusi viņa drānu smalkumu. Lāgiem viņš bija pārlieku uzcirties, taču viņu vismaz nevarēja saukt par neglītu, itin nemaz. Man šķita, ka viņš ir ļoti laba partija. Man mazliet reiba galva. Es joprojām nezināju, kā rīkošos.
Atnāca viesmīlis. Ričards pasūtināja maltīti. Pēc tam ieskatījās pulkstenī. Pēc tam sāka runāt. No viņa teiktā es dzirdēju maz. Viņš smaidīja. Viņš sniedza man mazu, melnu samta kārbiņu, es to atvēru. Iekšā atradās vizuļojoša gaismas šķemba.
To nakti es pavadīju, drebēdama viesnīcas milzīgajā gultā, aptvērusi pati sevi ar rokām. Pēdas man bija ledainas, ceļgali pievilkti pie krūtīm, vaigs uz spilvena; manu acu priekšā bezgalībā aizstiepās iecietinātā, baltā palaga arktiskie plašumi. Es zināju, ka nekad nespēšu tos šķērsot, atkal atrast ceļu, atgriezties tur, kur ir silti; es zināju, ka esmu zaudējusi virzienu; es zināju, ka esmu apmaldījusies. Pēc gadiem mani šeit atradīs kāda bezbailīgo grupiņa — pakritušu savās pēdās, viena roka izstiepta kā tveroties pie salmiņa, vaibsti izžuvuši, pirkstus apgrauzuši vilki.
Es jutu bailes, taču tās nebija bailes no Ričarda kā tāda. Likās, it kā viesnīcai Rojai York būtu norauts izgaismotais kupols un uz mani noraudzītos kāda ļauna klātbūtne, kas mīt kaut kur virs debesu melnās, vizuļainās, tukšās virsmas. Tas bija Dievs, kas noskatījās lejup ar savas acs vienaldzīgo, ironisko prožektoru. Viņš mani vēroja; viņš vēroja manu bezizejas stāvokli; viņš vēroja manu nespēju viņam ticēt. Manai istabai nebija grīdas: es karājos gaisā īsi pirms kritiena. Mans kritiens būs bezgalīgs — bezgalīgi lejup.
Tomēr šādas nomācošas izjūtas ne sevišķi bieži saglabājas rīta dzidrajā gaismā, kad esi jauna.
Arkādijus dārzs
Aiz loga, satumsušajā pagalmā, snieg. Šīs skūpstu skaņas pret stiklu. Sniegs nokusīs, jo ir tikai novembris, tomēr tā ir priekšsajūta. Nezinu, kāpēc tas man šķiet tik satraucoši. Es zinu, kas būs: slapjdraņķis, tumsa, gripa, melns ledus, vējš, sāls traipi uz zābakiem. Tomēr gaidīšanas izjūta ir: tu saspringsti kaujai. Ziema ir kaut kas tāds, kurā tu vari iziet, vari nostāties ar to aci pret aci, bet pēc tam sajaukt pēdas, atkāpjoties atpakaļ mājā. Tomēr man žēl, ka šajā mājā nav kamīna.
Mājā, kurā es dzīvoju kopā ar Ričardu, bija kamīns. Tur bija četri kamīni. Viens mūsu guļamistabā, cik atceros. Liesmas, kas laiza miesu.
Es norotu svītera piedurknes, pārvelku aproces pār plaukstām. Kā tos bezpirkstu cimdus, ko kādreiz mēdza valkāt — sakņu tirgotāji un tamlīdzīgi ļaudis — lai strādātu aukstumā. Pagaidām rudens ir bijis silts, tomēr es nedrīkstu pieļaut, lai tas iemidzina manu modrību. Vajadzētu izsaukt meistaru, lai pārbauda kurtuvi. Vajadzētu sameklēt flaneļa naktskreklu. Sagādāt krājumus — ceptu pupiņu konservus, sveces, sērkociņus. Tāda sniega vētra, kāda uznāca pagājuša ziemā, varētu visu noslāpēt, un tad var palikt bez elektrības, tualete nedarbojas, dzeramā ūdens ir tikai tik daudz, cik tu jaudā izkausēt.
Dārzā vairs nav nekā cita kā vien kritušas lapas, trausli stiebri un dažas sīkstas krizantēmas. Saule zaudē augstumu; tagad agri tumst. Es rakstu pie virtuves galda, mājā. Man pietrūkst krāču šalkoņas. Dažreiz saceļas vējš, brāžas caur kailajiem zariem, un tas ir gandrīz tas pats, tomēr uz to nevar tik droši paļauties.