Nedēļu pēc tam, kad bija notikusi saderināšanās, es tiku nosūtīta uz pusdienām pie Ričarda māsas Vinifredas Grifenas
Praieras. Ielūgums bija nācis no viņas, taču es jutos tā, it kā īstenībā mani turp sūtītu tieši Ričards. Var jau būt, ka es maldījos, jo Vinifreda ietekmēja daudzus un šai gadījumā, iespējams, bija ietekmējusi arī Ričardu. Visdrīzāk to bija paveikuši viņi abi kopā.
Pusdienas bija paredzētas Arkādijus dārzā. Tur — Kvīnstrītā, Simpsonsa lielveikala augšējā stāvā — uz pusdienu maltīti devās dāmas; tā bija augsta, plaša telpa, par kuru tika teikts, ka stils tur esot "bizantisks" (tas nozīmēja, ka tur ir arkas un palmas podos), iekārtota ceriņkrāsā un sudrabā, apgaismes ķermeņiem un krēsliem bija plūdlīniju aprises. Ap sienas vidu telpai apkārt stiepās balkons ar dzelzs kaluma margām; tas bija domāts vienīgi vīriešiem, darījumu cilvēkiem. Viņi varēja sēdēt tur augšā un noraudzīties uz dāmām, kas, rotājušās ar spalvām, čivināja lejā — īstā putnu dārzā.
Es biju uzvilkusi savu labāko dienas apģērbu, vienīgo iespējamo šādam gadījumam: tumšzils kostīms ar ieloču svārkiem, balta blūze ar pušķi pie kakla, tumšzila, salmenīcai līdzīga cepure. Šis ansamblis darīja mani līdzīgu skolniecei vai Pestīšanas armijas ziedojumu vācējai. Kurpes pat nepieminēšu; pat vēl tagad, domājot par tām, man sašļūk dūša. Savu neskarto saderināšanās gredzenu es turēju, cieši sažņaugtu kokvilnas cimdā tērptajā dūrē, apzinādamās, ka uzvilkts pirkstā, ja man mugurā tādas drānas, tas izskatītos pēc stikliņa vai arī pēc kaut kā tāda, ko esmu nozagusi.
Metrdotels uzmeta man tādu skatienu, it kā es noteikti būtu ieradusies aplamajā vietā vai vismaz pa aplamajām durvīm, — varbūt es meklēju darbu? Es tiešām izskatījos nabadzīgi ģērbusies un pārāk jauniņa, lai piedalītos dāmu pusdienās. Taču tad es nosaucu Vinifredas vārdu, un viss bija kārtībā, jo Vinifreda pilnīgi dzīvoja Arkādijos dārzā. (Pilnīgi dzīvoja bija viņas pašas izteiciens.)
Man vismaz nebija jāgaida, vienai pašai dzerot glāzi ledus ūdens, kamēr labi ģērbušās sievietes urbjas manī ar skatieniem un prāto, kā esmu tikusi iekšā, — jo tur, pie viena no gaišajiem galdiņiem, jau sēdēja Vinifreda. Viņa bija garāka auguma, nekā es atcerējos, — slaida vai varbūt lokana, tā varētu sacīt, lai gan pa daļai par to gādāja korsete. Mugurā viņai bija zaļš ansamblis, nevis pasteļtoņos, bet gan spirgti, gandrīz kliedzoši zajš. (Kad pēc divdesmit gadiem modē nāca košļājamā gumija ar hlorofilu, tā bija tieši tādā krāsā.) Kājās — pieskaņotas krokodilādas kurpes. Tās bija spīdīgas, gumijai līdzīgas, izskatījās mazliet mitras, gluži kā ūdensrožu lapas, un es nodomāju, ka savu mūžu neesmu redzējusi tik smalkas, neparastas kurpes. Cepure viņai bija tādā pašā tonī — apaļš zaļa auduma virpulis, kurš balansēja uz galvas kā indīga torte.
Tieši tajā mirklī viņa darīja kaut ko tādu, ko man bija mācīts nedarīt nekad, jo tas esot prasti: viņa publiski aplūkoja savu seju pūdernīcas spogulītī. Vēl ļaunāk — viņa pūderēja degunu. Kamēr es vilcinājos, negribēdama, lai viņa pamana, ka esmu pieķērusi viņu šajā vulgārajā nodarbībā, viņa aizknikškināja pūdernīcu ciet un ieslidināja to savā zaļajā krokodilādas somiņā, itin kā nekas nebūtu noticis. Pēc tam izstiepa kaklu, gausi pagrieza pūderēto seju un paraudzījās apkārt ar baltu skatienu, spožu kā auto-mašīnas prožektors. Tad viņa ieraudzīja mani, pasmaidīja un aicinoši pastiepa gurdenu roku. Ap to bija sudraba aproce, kuru es acumirklī iekāroju.
"Sauciet mani par Frediju," viņa sacīja, kad biju apsēdusies. "Tā mani sauc visi mani draugi, un es vēlos, lai mēs kļūstam par tuvām draudzenēm." Tolaik tādām sievietēm kā Vinifreda bija modē izmantot vārda pamazināmās formas, lai izklausītos, ka viņas ir pavisam jauniņas: Billija, Bobija, Villija, Cārlija. Man tādas iesaukas nebija, tāpēc apmaiņai es nevarēju piedāvāt neko.
"Ā, vai tas ir tas gredzens?" viņa teica. "Tiešām skaists, vai ne? Es palīdzēju Ričardam to izraudzīties — viņam patīk, ja eju iepirkties viņa vietā. Iepirkšanās sagādā vīriešiem tādu migrēnu, vai ne? Viņš domāja, ka varbūt derētu smaragds, bet patiesībā nekas nevar mēroties ar briljantu, vai ne?"
Runādama viņa pētīja mani ar interesi un ar zināmu saltu uzjautrinājumu, lai redzētu, kā es uztveršu to, ka mans saderināšanās gredzens tiek pielīdzināts mazsvarīgam, sīkam pirkumam. Acis viņai bija gudras un savādi lielas, ar zaļu ēnojumu uz plakstiem. Smalciņās uzacis izplūkātas slaidi izliektā līnijā, piešķirot viņai reizē garlaikotu un neticīga izbrīna pilnu sejas izteiksmi, ko kultivēja tā laika kinozvaigznes, lai gan es šaubos, vai Vinifreda jebkad jutās īpaši izbrīnījusies. Lūpas bija tonētas tumši sārteni oranžā krāsā, kura nupat bija nākusi modē, — no saviem pēcpusdienas žurnāliem biju uzzinājusi, ka to sauc par garneļu toni. Lūpas tikpat kinematogrāfiskas kā uzacis, abi augšlūpas izliekumi izzīmēti smailos Amora lokos. Balss viņai bija tāda, kādu mēdza dēvēt par viskija balsi — zema, gandrīz dobja, ar raupju, kņudīgu virspusi gluži kā kaka mēle — kā samts, kas darināts no ādas.
(Vēlāk es atklāju, ka viņa ir kāršu spēlmane. Bridža, nevis pokera spēlmane, — pokerā, blefošanā viņai būtu veicies labi, taču tas bija pārāk riskanti, pārāk azartiski; viņai patika spēlēt uz summām, kuras ir zināmas. Viņa spēlēja arī golfu, taču lielākoties tikai sabiedrisko kontaktu labad; tas viņai nepadevās tik labi, cik viņa tēloja. Teniss, viņasprāt, prasīja pārāk lielu piepūli; viņa negribētu, lai kāds pamana viņu svīstam. Viņa "burāja", kas viņas izpratnē nozīmēja sēdēt laivā uz spilvena, ar cepuri galvā un ar kokteiļa glāzi rokā.)
Vinifreda man jautāja, ko es vēlētos ēst. Es atbildēju, ka man vienalga. Viņa nosauca mani par "dārgo" un pateica, ka Valdorfa salāti esot brīnišķīgi. Es teicu — jā, labprāt.
Nespēju iedomāties, kā jebkad spētu piespiest sevi nosaukt viņu par Frediju: tas šķita pārāk familiāri, pat necienīgi. Galu galā viņa bija pieaudzis cilvēks — trīsdesmit vai vismaz divdesmit deviņus gadus veca. Sešus vai septiņus gadus jaunāka par Ričardu, tomēr viņi bija draugi: "Mēs ar Ričardu esam tik labi draugi," viņa man teica kā uzticēdama noslēpumu, pirmo, bet ne pēdējo reizi. Tas, protams, bija drauds, tāpat kā daudz kas no tā, ko viņa man pateica šajā vieglajā un uzticēšanās pilnajā tonī. Tas nozīmēja ne tikai to, ka viņai ir pretenzijas, kuras ir pastāvējušas jau pirms manējām, un lojalitātes, kuras es nemaz nevaru cerēt izprast, bet arī to, ka tad, ja es kādreiz nostāšos pret Ričardu, man būs jārēķinās ar viņiem abiem.
Vinifreda stāstīja, ka tieši viņa saplānojot Ričarda laiku — sabiedriskos pasākumus, kokteiļu vakarus, vakariņas un tā tālāk, — jo Ričards taču esot vecpuisis, un, kā viņa teica (un turpināja teikt gadu pēc gada): "Tās lietiņas kārtojam mēs, meičas." Tad viņa paziņoja, ka ļoti priecājoties par Ričarda lēmumu beidzot apprecēties, turklāt ar tādu jauku, jaunu meiteni kā es. Esot gan bijušas dažas tuvas attiecības — daži piņķeri. (Tā Vinifreda allaž izteicās par sievietēm saistībā ar Ričardu — piņķeri, gluži kā tīkli vai mudžekļi, vai slazdi, vai vienkārši lipīgas auklas gabali, kas pamesti mētājamies zemē un var nejauši pielipt pie kurpes.)
Par laimi, Ričards esot atsvabinājies no šiem piņķeriem, bet tas vēl nenozīmējot, ka sievietes neskraidot viņam pakaļ. Tās skrienot viņam pakaļ pūļiem, teica Vinifreda, pieklusinādama savu viskija balsi, un man acu priekšā pazibēja aina — Ričards saplēstās drēbēs, rūpīgi sasukātie mati izspūruši, viņš panikā bēg, bet viņam nopakaļ joņo bars vajātāju sievišķu. Taču es nejaudāju noticēt tādai ainai. Es nespēju iedomāties Ričardu skrienam vai steidzamies, vai pat baidāmies. Es nespēju iedomāties viņu apdraudētu.