Es māju ar galvu un smaidīju, īsti nezinādama, kāda vieta paredzēta man. Vai es biju viena no lipīgajām piņkerētājām? Varbūt. Tomēr ārēji mani vedināja saprast, ka Ričards ir ārkārtīgi vērtīgs cilvēks un ka man rūpīgi jāapsver katrs savs solis, ja vēlos būt šīs vērtības cienīga. "Taču es esmu pārliecināta, ka jūs tiksiet galā," ar īsu smaidu sacīja Vinifreda. "Jūs esat tik jauna." Vispār jau tieši manas jaunības dēļ bija mazāk ticams, ka es tikšu galā, un uz to Vinifreda arī cerēja. Ar visu patlaban tika galā viņa pati, un viņai ne prātā nenāca atteikties no šī stāvokļa.
Atnesa mūsu Valdorfa salātus. Vinifreda vēroja, kā es paņemu nazi un dakšiņu — tātad es vismaz neēdu ar rokām, to liecināja viņas sejas izteiksme, — un viegli nopūtās. Tagad es aptveru, ka tolaik biju viņai smaga nasta. Viņa, bez šaubām, nosprieda, ka es esmu īgna vai nelaipna: es nepratu tērzēt par niekiem, es biju tik aprobežota, tik laucinieciska. Vai varbūt viņas nopūtu izraisīja sliktas nojautas — Vinifreda paredzēja, ka gaidāms darbs, jo es biju neizveidota mālu pika, un viņai tagad nāksies atrotīt piedurknes un ķerties pie manas veidošanas.
Kas jādara, jādara. Viņa nekavējoties ķērās pie lietas. Viņas metode bija mājieni, netieši norādījumi. (Viņai bija vēl viena metode — runga —, tomēr šajās pusdienās es ar to vēl nesastapos.) Vinifreda sacīja, ka esot pazinusi manu vecomāti vai vismaz dzirdējusi par viņu. Monreālas Monforu sievietes esot bijušas slavenas ar savu stilu, viņa teica, bet Edīlija Monfora, protams, esot nomirusi jau pirms manas dzimšanas. Tādā veidā viņa lika saprast, ka par spīti manam ciltskokam mums tomēr ir jāsāk pilnīgi tukšā vietā.
Vinifreda deva mājienu, ka mans apģērbs esot tas mazākais. Apģērbu, protams, vienmēr varot nopirkt, taču man būšot jāiemācās to iznesīgi valkāt. "Tā, it kā apģērbs patiesībā būtu jūsu āda, dārgā," viņa teica. Par tādiem matiem nevarot būt ne runas — gari, neiecirtoti, atsukāti atpakaļ, sasprausti ar sprādzi. Pilnīgi skaidrs, ka te prasās pēc šķērēm un ilgviļņiem. Un vēl — mani nagi. Tikai neko pārāk pārdrošu; tam es esot par jaunu. "Jūs varētu būt burvīga," Vinifreda sacīja. "Pilnīgi. Ja vien mazliet papūlētos."
Es klausījos, pazemīga un aizskarta. Es zināju, ka man nepiemīt nekāda burvība. Tās nebija nedz Lorai, nedz man. Burvībai mēs bijām par noslēpumainām vai arī par skarbām. Mēs nekad nebijām apguvušas burvības mākslu, jo Rīnija bija mūs izlutinājusi. Viņa uzskatīja, ka ar to, kas mēs esam, vajadzētu pietikt kuram katram. Mums nebija vajadzības pielabināties cilvēkiem, censties iegūt viņu labvēlību ar pieglaimošanos un luncināšanos, un skropstu plivināšanu. Manuprāt, tēvs dažā ziņā spētu saskatīt burvības jēgu, tomēr mums viņš nebija ieaudzinājis nenieka no tās. Viņš bija gribējis, lai mēs vairāk atgādinām puikas, un nu mēs tos atgādinājām. Puikām jau nemāca, kā būt burvīgiem. Ļaudis vēl nodomātu, ka viņiem kaut kas aiz ādas.
Vinifreda ar zobgalīgu smaidu uz lūpām vēroja, kā es ēdu. Viņas prātā es jau sāku pārvērsties par īpašības vārdu virteni — par asprātīgu anekdošu virteni, ko viņa stāstīs savām draudzenēm, visām šīm Billijām un Bobijām, un Cārlijām. Ģērbusies kā trūkumcietēja. Ēda, kā pie mieta pastāvējusi. Un tās kurpes!
"Tā," Vinifreda noteica, nevērīgi pabakstījusies pa saviem salātiem, — viņa nekad neizēda šķīvi tukšu, "tagad mums jāliek galvas kopā."
Es nesapratu, ko viņa ar to domā. Viņa vēlreiz īsi nopūtās. "Jāplāno kāzas," viņa sacīja. "Mums nav sevišķi daudz laika. Es domāju — Svētā apustuļa Simona baznīcā, un pēc tam pieņemšana Royal York balles zālē, vidējā."
Es laikam biju iedomājusies, ka mani vienkārši atdos Ričardam kā tādu sainīti; taču nekā, būs jānotiek ceremonijām, un ne vienai vien. Kokteiļu vakariem, tējas dzeršanām, pirmskāzu viesībām ar dāvanu pasniegšanu līgavai, būs jāpozē portretiem, ko drukāt avīzēs. Tas būs kaut kas līdzīgs manas mātes kāzām, kā par tām stāstījusi Rīnija, taču kaut kā ačgārni, trūks dažu fragmentu. Kur tad palika romantiskais ievads, jauneklis, kurš nometies manā priekšā ceļos? Es jutu, kā izbīļa vilnis plūst augšup man no ceļgaliem, līdz sasniedz seju. Vinifreda to redzēja, taču nedarīja neko, lai mani iedrošinātu. Viņa nemaz negribēja, lai es jūtos droša.
"Neraizējieties, dārgā," viņa sacīja tādā tonī, kurš iedvesa gaužām vājas cerības. Viņa paplikšķināja man pa delmu. "Gan es jūs saņemšu rokās." Es jutu, kā no manis aizplūst visa griba — jebkura vēl atlikusī vara pār manu pašas rīcību. (Tiešām! es tagad domāju. Savā ziņā viņa tiešām bija bordeļa madama. Viņa tiešām bija sutenere.)
"Ak debestiņ, paskat, cik pulkstenis!" Vinifreda noteica. Pulkstenis viņai bija no sudraba un plūdens, gluži kā izlieta metāla lente; ciparu vietā tam bija punktiņi. "Man nu jāskrien. Jums atnesīs tēju un augļu pīrāgu, vai ko nu vēlēsieties. Jaunas meitenes ir tādas kārumnieces! Vai varbūt pareizi būtu — tik kāras?" Viņa iesmējās, piecēlās un sniedza man garneļkrāsas skūpstu — nevis uz vaiga, bet uz pieres. Šis skūpsts kalpoja, lai norādītu man manu vietu, kura bija — tas šķita skaidrs — bērna vieta.
Es noskatījos, kā viņa aiziet pa Arkādijas dārza ņirbošo pastejkrāsas telpu kā slīdēdama, viegli pamādama ar galvu, īsi pavicinādama plaukstu precīzi aprēķinātā kustībā. Gaiss viņas priekšā pašķīrās kā gara zāle; viņas kājas šķita pievienotas nevis pie gūžām, bet gan tieši pie vidukļa; nevienas stūrainas kustības. Es jutu, kā neglīti izspiežas manas pašas ķermeņa daļas — gar lencītēm, pār zeķu augšmalām. Es ilgojos, kaut spētu atdarināt šo gaitu, tik plūstošu un bezmiesisku, un neievainojamu.
Mani aizprecēja nevis no Aviljonas, bet gan no Vinifredas lielā Rouzdeilas angāra — līdz pusei apšūta ar dēļiem, būvēta viltotā Tjūdoru stilā. Tas tika uzskatīts par piedienīgāku, jo vairums viesu bija no Toronto. Tas bija ari mazāk mulsinoši manam tēvam, kurš vairs nespēja atļauties tādas kāzu svinības, kādas par pienācīgām uzskatīja Vinifreda.
Viņš nespēja atļauties pat drēbes: par tām parūpējās Vinifreda. Manā ceļasomā — vienā no manām pilnīgi jaunajām ceļojuma lādēm — atradās tenisa svārciņi, kaut gan es nespēlēju tenisu, peldkostīms, kaut gan es nepratu peldēt, un vairākas deju ldeitas, kaut gan es nemaz nemācēju dejot. Kur lai es būtu apguvusi tādas prasmes? Taču ne jau Aviljonā; pat peldēšanu ne, jo Rīnija neļāva mums brist ūdenī. Tomēr Vinifreda bija uzstājusi, ka šie tērpi ir nepieciešami. Viņa sacīja, ka man jābūt ģērbtai atbilstoši pasākumam, lai kādi arī būtu mani trūkumi, kuros es turklāt nemūžam nedrīkstot atzīties. "Pasakiet, ka jums sāp galva," viņa man teica. "Tas vienmēr ir pieņemams aizbildinājums."
Viņa pateica man arī daudz ko citu. "To, ka jūs garlaikojaties, drīkst izrādīt," viņa sacīja. "Bet nekad neizrādiet bailes. Viņi tās saodīs uzreiz, gluži kā haizivis, un acumirklī uzbruks. Varat skatīties uz galda malu — tad pievērsies plakstiņi —, bet nekad neskatieties grīdā, tad jūsu kakls izskatīsies vārgs. Necelieties augšā stalti, jūs neesat zaldāts. Nekad nesarauj ieties. Ja kāds izmet piezīmi, kura jūs aizvaino, sakiet Atvainojiet? — it kā nebūtu sadzirdējusi; deviņos no desmit gadījumiem viņiem nebūs dūšas to atkārtot. Nekad nepaceliet balsi, runājot ar viesmīli, tas ir vulgāri. Lieciet viņiem pieliekties, tam viņi ir domāti. Neknibinieties ap saviem cimdiem vai matiem. Vienmēr saglabājiet tādu izskatu, it kā jums būtu kas labāks, ko darīt, taču nekad neizrādiet nepacietību. Ja šaubāties, ejiet uz dāmistabu, taču ejiet lēni. Grāciju rada vienaldzība." Tādi bija viņas sprediķi. Man jāatzīstas — lai gan es viņu ienīstu, šiem sprediķiem manā dzīvē ir bijusi ievērojama vērtība.