Ričards stāv man blakus, apburošs, ja lietojam tam laikam un vietai raksturīgu apzīmējumu, un ar to es domāju — pietiekami jauns, nav saucams par neglītu, turīgs. Viņš izskatās solīds, bet reizē arī zobgalīgs: viena uzacs pacelta, apakšlūpa mazliet izvirzīta uz priekšu, mute gatava pasmaidīt — it kā par kādu slepenu, šaubīgu joku. Pogcaurumā nelke, mati atsukāti atpakaļ, gludi kā spīdīga gumijas peldcepure, pieplacināti viņam pie galvas ar to lipekli, ko tolaik mēdza lietot. Tomēr, par spīti visam, izskatīgs vīrietis. Tas man jāatzīst. Smaidīgs un iznesīgs. Salonu lauva.
Ir arī daži grupu portreti — fonā mudž līgavaiņa vedēji savos oficiālajos uzvalkos, gaužām līdzīgos gan kāzās, gan bērēs, gan mugurā galvenajiem viesmīļiem; priekšplānā akurātas, spodras līgavas māsas, pukupuški vienās ziedu putās. Lorai ir izdevies izbojāt visas šīs fotogrāfijas. Vienā viņai ir apņēmīgi drūms skatiens, otrā viņa laikam pakustinājusi galvu, jo sejas vietā ir miglains plankums, gluži kā stiklā ietriecies balodis. Trešajā viņa kož pirkstā, vainīgi skatīdamās sānis, it kā pārsteigta zogam pati savā veikalā. Ceturtajā laikam gadījies kāds fotofilmas defekts, jo gaisma šķiet plankumaina un apspīd viņu nevis no augšas, bet gan no apakšas, it kā viņa naktī stāvētu uz apgaismota peldbaseina malas.
Pēc ceremonijas parādījās Rīnija, uzcirtusies cienīgā, zilā tērpā. Viņa mani cieši apskāva un teica: "Kaut jel tava māte būtu šeit." Ko viņa ar to domāja? Ka notiekošais jāatzīst par labu esam vai ka tam jādara gals? Spriežot pēc balss toņa, domāts varēja būt kā viens, tā otrs. Tad viņa apraudājās, es ne. Kāzās cilvēki raud aiz tā paša iemesla, kura dēļ lej asaras laimīgās beigās: tāpēc, ka izmisīgi grib ticēt kaut kam tādam, par kuru zina, ka tas nav ticams. Taču es stāvēju pāri tādai bērnišķībai; es elpoju vai domājos elpojam retināto, salto vilšanās gaisu.
Protams, tika pasniegts šampanietis. Tas notika visādā ziņā: Vinifreda nemūžam nebūtu ar mieru iztikt bez tā. Pārējie ēda. Tika turētas runas, no kurām neatceros neko. Vai mēs dejojām? Laikam gan. Dejot es nepratu, tomēr kādā brīdī attapos uz dejasgrīdas, tāpēc kaut kāda steberēšana tur būs notikusi.
Tad es pārģērbos savā prombraukšanas tērpā. Tas bija divdaļīgs kostīms no viegla, pavasarīga vilnas auduma, gaiši zaļš, ar pieskaņotu atturīgu cepuri. Tas esot maksājis krietnu žūksni, teica Vinifreda. Gatava doties projām, es stāvēju uz pakāpieniem (uz kādiem pakāpieniem? Pakāpieni man ir pagaisuši no atmiņas) un metu savu līgavas pušķi uz Loras pusi. Viņa to nenotvēra. Viņa tur stāvēja perlamutra sārtā kleitā, urbdamās manī ar aukstu skatienu, rokas sažņaugusi pie krūtīm kā valdīdamās, un viena no līgavas māsām — kaut kāda Grifenu māsīca — pakampa pušķi un metās ar to projām tik alkatīgi, it kā tas būtu ēdams.
Tēvs ap to laiku jau bija nozudis. Tas labi, jo, kad manīju viņu pēdējo reizi, viņš bija galīgi sadzēries. Viņš droši vien bija devies nodarīt šo darbiņu līdz galam.
Tad Ričards saņēma mani pie elkoņa un stūrēja uz automašīnas pusi. Mūsu ceļamērķi nedrīkstēja zināt neviens, tika pieņemts, ka tas ir kaut kur ārpus pilsētas — kādā savrupā, romantiskā viesnīciņā. Patiesībā mūs aizveda ap kvartālu pie sānu ieejas viesnīcā Royal York, kur nupat bija notikusi mūsu kāzu pieņemšana, un slepus uzveda augšā ar liftu. Ričards bija teicis: ja jau mēs nākamajā rītā sēdīšoties vilcienā, lai brauktu uz Ņujorku, un Jūnionstacija esot turpat pāri ielai, tad kāpēc pārcensties?
Par savu kāzu nakti vai, pareizāk sakot, kāzu pēcpusdienu, — saule vēl nebija norietējusi, un istabā, kā mēdz teikt, lija rožaina blāzma, jo Ričards neaizvilka aizkarus, — es stāstīšu loti maz. Es nezināju, ko gaidīt; vienīgais informācijas avots man bija Rīnija, kura bija iedvesusi man ticību, ka viss, kas notiks, būs nepatīkams un visdrīzāk arī sāpīgs, un šai ziņā es nepievīlos. Viņa bija likusi saprast arī to, ka šis netīkamais notikums vai sajūta nebūs nekas neparasts — to pārciešot visas sievietes, vismaz precētās, — tāpēc man nevajagot pārāk satraukties. Smaidi un paciet, tādi bija viņas vārdi. Viņa bija teikusi, ka būšot mazliet asiņu, un tā arī notika. (Taču viņa nebija pateikusi, kāpēc. Pats iemesls man bija pilnīgs pārsteigums.)
Es vēl nezināju, ka manu sajūsmas trūkumu — manu pretīgumu, pat ciešanas — mans vīrs uzskatīs par kaut ko normālu un pat vēlamu. Viņš bija viens no tiem vīriešiem, kuri domā, ka tad, ja sieviete nespēj gūt seksuālu baudu, tas nāk tikai par labu, jo tad viņai nenāks prātā klaiņot apkārt un meklēt to kaut kur citur. Varbūt tajos laikos šāda attieksme bija gluži parasta. Bet varbūt arī ne. To es nekādi nevaru zināt.
Ričards bija gādājis, lai uz mūsu istabu nogādā pudeli šampanieša — tai brīdī, kuru viņš uzskatīja par piemēroto. Un mušu vakariņas tāpat. Es aizkliboju uz vannas istabu un ieslē-dzos tur, kamēr viesmīlis uzklāja pārnēsājamu galdiņu, pārklātu ar baltu linu galdautu. Man mugurā bija tērps, kurš Vinifredai šķitis piemērots šim gadījumam — atlasa naktskrekls laškrāsas toni, apdarināts ar smalkām mežģīnēm, pelēkām kā zirnekļa tīmeklis. Es centos sakopties ar mazgājamo drāniņu un tad nesapratu, kur lai to liek: sarkanie traipi uz tās bija tik skaidri saredzami, it kā man būtu asiņojis deguns. Beigās es iemetu to atkritumu grozā un cerēju, ka viesnīcas istabene nodomās — tā tur iekritusi kļūdas pēc.
Tad es iesmaržojos ar Liū — ar parfīmu, kurš man šķita trausls un gurdens. Tad es jau biju uzzinājusi, ka šāds nosaukums tam dots par godu kādai meitenei no operas — verdzenei, kuras liktenis bijis izdarīt pašnāvību, lai nepieviltu savu mīļoto vīrieti, kurš savukārt mīlējis kādu citu. Tā, lūk, notika operās. Šīs smaržas man nelikās labvēlīgas, tomēr es raizējos, ka citādi odīšu dīvaini. Es odu dīvaini. Šis dīvainais smārds bija nācis no Ričarda, bet nu tas bija manējais. Es cerēju, ka neesmu sacēlusi pārāk lielu troksni. Nevilši elsieni, strauji ievilkta elpa kā lecot aukstā ūdenī.
Vakariņās bija steiks ar salātiem. Es lielākoties ēdu salātus. Visas salātlapas viesnīcās tolaik bija vienādas. Tās garšoja pēc bāli zaļa ūdens. Tās garšoja pēc salnas.
Nākamās dienas ceļojums vilcienā uz Ņujorku noritēja bez kādiem notikumiem. Ričards lasīja avīzes, es lasīju žurnālus. Sarunas, kuras mēs risinājām, neatšķīrās no tām, kuras bijām risinājuši pirms kāzām. (Es vilcinos dēvēt tās par sarunām, jo pati nerunāju necik daudz. Es smaidīju, piekritu un neklausījos.)
Ņujorkā mēs ieturējām vakariņas kādā restorānā kopā ar Ričarda draugiem — precētu pāri, kuru vārdus neatceros. Viņi, bez šaubām, bija jaunbagātnieki: tik jauni, ka tas lēktin lēca acīs. Viņu drēbes izskatījās tā, it kā viņi būtu izvārtījušies līmē, bet pēc tam pavāļājušies pa simtdolāru banknotēm. Es prātoju, kā gan viņi tikuši pie tādas naudas; tai bija aizdomīga piesmaka.
Šie ļaudis nebūt nepazina Ričardu nez cik labi un arī neilgojās iepazīt: viņi vienkārši bija Ričardam parādā par kādu vārdā nenosauktu pakalpojumu, tas arī viss. Pret Ričardu viņi izturējās ar bailēm, ar zināmu godbijību. To es nopratu, vērodama spēli ar šķiltavām: kas ko kam aizdedzināja un cik žigli. Ričards izbaudīja viņu godbijību. Viņš izbaudīja to, ka viņam — un kā viņa piedēklim arī man — tiek pasniegta uguns.