Es atskārtu, ka Ričards ir vēlējies vakariņot kopā ar viņiem ne tikai tādēļ, lai sagādātu sev verdziski pazemīgu iztapoņu svītu, bet arī tāpēc, ka nav gribējis palikt vienatnē ar mani. Es jau nevarēju viņu vainot: man bija maz ko teikt. Un tomēr tagad — sabiedrībā — viņš bija gādīgs, maigi aplika man ap pleciem mēteli, izrādīja man mazus, sirsnīgus uzmanības apliecinājumus, allaž kaut kur viegli pieskārās man ar roku. Ik pa brīdim viņš pārlaida skatienu telpai, vērodams klātesošos vīriešus, lai redzētu, kurš viņu apskauž. (To es, protams, redzu, atskatoties pagātnē: tai laikā es no tā visa nemanīju nenieka.)
Restorāns bija ļoti dārgs un arī ļoti moderns. Neko tamlīdzīgu es nekad nebiju redzējusi. Viss drīzāk vizuļoja, nevis spīdēja; tur bija balināta koksne un misiņa apkalumi, un visur spilgts stikls, un daudz metāla virsmu. Stilizētu sieviešu skulptūras no misiņa vai tērauda, gludas kā krējuma konfektes, ar uzacīm, bet bez acīm, ar plūdlīniju gurniem un bez kāju pēdām, ar delmiem, kas iekūst atpakaļ torsā; baltas marmora lodes; apaļi, iluminatoriem līdzīgi spoguļi. Uz katra galdiņa viena kalla slaidā tērauda vāzē.
Ričarda draugi bija vēl vecāki par Ričardu, un sieviete izskatījās vecāka par vīrieti. Par spīti pavasara laikam viņa bija izrotājusies ar baltu ūdeļādu. Arī tērps bija balts; modeļa iedvesmas avots — par kuru viņa mums visai gari klāstīja — bija senā Grieķija, precīzāk, spārnotā Samotrākes Nīke. Sī tērpa ieloces bija apsietas ar zelta auklu zem krūtīm un vēl krusteniski starp tām. Es nodomāju, ja man būtu tik ļenganas un noļukušas krūtis, es nemūžam nevilktu mugurā tādu tērpu. Kakla izgriezumā vīdēja mūsaina un krunkaina āda, tāda pati kā viņai uz delmiem. Kamēr viņa runāja, viņas vīrs sēdēja klusēdams, rokas savilcis dūrēs, pus smaids kā no betona; viņš viedi raudzījās galdautā. Ak tad tāda ir laulības dzīve, es domāju; šī kopīgā garlaicība, šī nervozitāte un šie mazie, ar pūderi piepiķētie grāvīši, kas veidojas abpus degunam.
"Ričards mūs nebrīdināja, ka jūs būsiet tik jauniņa," sieviete teica.
Viņas vīrs piebilda: "Tas pāries," — un sieva iesmējās.
Es apsvēru vārdu brīdināt, vai es biju tik bīstama? Tagad man liekas — tikai tādā veidā, kādā bīstamas var būt aitas. Tik dumjas, ka pakjauj sevi briesmām, uzrāpjas klintī un netiek lejā, iekuļas vilku barā, un tad kādam aizbildnim jāriskē ar savu ādu, lai izpestītu tās no ķezas.
Drīz — pēc divām dienām Ņujorkā vai varbūt pēc trim? — mēs kāpām uz Berendžērijas klāja un devāmies pār okeānu uz Eiropu; Ričards teica, ka šo kuģi izraugoties katrs, kurš esot kaut kas. Tam gadalaikam jūra bija visai rāma, tomēr es vēmu kā nabags. (Kāpēc šai sakarā tiek pieminēti nabagi? Tāpēc, ka izskatās bezpalīdzīgi. Bezpalīdzīga biju arī es.)
Man atnesa mazgājamo bļodu un aukstu, vāju tēju ar cukuru, bet bez piena. Ričards ieteica man dzert šampanieti, jo tās esot labākās zāles, tomēr es negribēju riskēt. Viņš bija diezgan uzmanīgs pret mani, taču arī diezgan aizkaitināts, lai gan pats teica — cik žēl, ka es tik slikti jūtoties. Es sacīju, ka nevēlos sabojāt viņam vakaru, lai viņš iet vien un izklaidējas, un viņš aizgāja. Labums no manas jūrasslimības bija tāds, ka Ričards neizrādīja nekādu tieksmi kāpt pie manis gultā. Iespējams, sekss lieliski sader kopā ar daudz ko, tomēr ar vēmekļiem gan nekādā ziņā.
Nākamajā rītā Ričards teica, ka man vajadzētu papūlēties un ierasties brokastīs, jo pareizā attieksme esot jau puse no uzvaras. Es sēdēju pie mūsu galdiņa, knibināju maizi un dzēru ūdeni, un centos nelikties jūtam virtuves smārdus. Es jutos bezmiesiska un slāba, ar krunkainu ādu, kā saplacis balons. Ričards ik pa brīdim gādāja par mani, tomēr viņš pazina daudzus pasažierus, vismaz tā likās, un daudzi pasažieri pazina viņu. Viņš piecēlās, sarokojās, apsēdās atkal. Dažkārt viņš iepazīstināja ar mani, dažkārt ne. Tomēr viņš vēl nepazina visus, ko gribēja pazīt. Tas kļuva skaidrs, vērojot, kā viņš mūždien skatās apkārt, garām man, garām tiem, ar ko sarunājas, — pāri viņu galvām.
Pa dienu es pamazām atžirgu. Iedzēru ingveralu, un tas līdzēja. Vakariņas es neēdu, tomēr piedalījos tajās. Vakarā bija jāiet uz kabarē. Es uzvilku kleitu, kuru šādam gadījumam bija izraudzījusies Vinifreda, — baložpelēku, ar ceriņkrāsas šifona apmetni. Tērpam bija pieskaņotas ceriņkrāsas sandales ar augstiem papēžiem un vaļēju purngalu. Vēl nebiju gluži iemanījusies staigāt uz tik augstiem papēžiem: es mazliet grīļojos. Ričards teica, ka jūras gaiss acīmredzot esot nācis man par labu; viņš teica, ka man esot tieši tik sārti vaigi, cik vajadzīgs, — bāli rožaini kā skolniecei. Viņš teica, ka es izskatoties brīnišķīgi. Viņš aizstūrēja mani pie galdiņa, ko bija rezervējis, un pasūtināja mums katram martini. Viņš sacīja, ka martini vienā rāvienā dabūšot mani uz kājām.
Es mazliet iedzēru, un pēc tam Ričarda vairs nebija man blakus, un zilā starmešu gaismas lokā stāvēja dziedātāja. Melnie mati vilnī slīga pār vienu aci, viņa bija ģērbusies taisnā, melnā kleitā, ko klāja lieli, zvīņām līdzīgi vizuļi, kleita cieši apkļāva viņas tvirto, bet prāvo pēcpusi, lencīšu vietā bija kaut kas līdzīgs savītai auklai. Es blenzu uz viņu kā apburta. Nekad nebiju bijusi kabarē, pat naktsklubā ne. Šūpodama plecus, viņa dziedāja Vētras laiku tādā balsī, kura atgādināja kaislīgus vaidus. Kakla izgriezumā varēja ielūkoties krietni dziļi.
Ļaudis sēdēja pie galdiņiem, skatīdamies un klausīdamies viņā un veidodami par viņu viedokļus — brīvi izjuzdami patiku vai nepatiku, ļaudamies viņas valdzinājumam vai turēdamies tam pretim, atzinīgi vai kritiski vērtēdami viņas sniegumu, kleitu, pēcpusi. Turpretī viņa nebija brīva. Viņai bija jāpaveic viss līdz galam — jādzied, jāšūpojas. Es prātoju, cik gan viņai par to maksā un vai tas ir šīs naudas vērts. Tikai tad, ja esi nabadzīga, es nospriedu. Frāze starmešu gaisma man kopš tā laika nozīmē precīzu pazemojuma veidu. Starmešu gaisma acīmredzot bija kaut kas tāds, no kā vajag turēties tālāk, ja vien iespējams.
Pēc dziedātājas uzstājās vīrietis, kurš spēlēja baltas klavieres, ļoti ātri, un pēc viņa — pāris, divi profesionāli dejotāji: tango numurs. Viņi bija ģērbušies melnā tāpat kā dziedātāja. Mati viņiem mirdzēja kā lakāda starmešu gaismā, kas tagad bija indīgi zaļa. Sievietei pie pieres bija pielipināta viena tumša cirta un aiz auss aizsprausts liels, sarkans zieds. Kleitas svārku da|a virs ceļgaliem bija iešūti ielaidumi, bet citādi tā atgādināja zeķi. Mūzika lēkāja, kliboja — kā četrkājains dzīvnieks, kas grīļojas uz trim kājām. Sakropļots bullis, kurš noliec galvu un metas uz priekšu.
Kas attiecas uz deju, tā drīzāk bija kauja, nevis deja. Dejotāju sejas bija nekustīgas, bezkaislīgas; viņi mēroja viens otru ar zalgojošu skatienu, gaidīdami izdevību iekost. Es zināju, ka tas tiek tēlots, redzēju, ka tas tiek veikts meistarīgi; tomēr viņi abi izskatījās ievainoti.
Pienāca trešā diena. Agrā pēcpusdienā es izgāju uz klāja ieelpot svaigu gaisu. Ričards nenāca man līdzi: viņš teica, ka gaidot kādas svarīgas telegrammas. Viņam jau bija pienākušas daudzas telegrammas; aploksnes viņš atgrieza ar sudraba papīrnazi, izlasīja saturu, tad saplēsa telegrammu vai ielika to savā portfelī, kuru turēja aizslēgtu.
Es nemaz sevišķi negribēju, lai viņš ir kopā ar mani uz klāja, tomēr visviens jutos vientuļa. Vientuļa un tātad pamesta novārtā, pamesta novārtā un tātad cietusi neveiksmi. It kā es būtu piekrāpta, pavesta un pamesta; it kā man būtu salauzta sirds. Uz mani nolūkojās grupiņa krēmkrāsas linu drānās ģērbušos angļu. Šie skatieni nebija naidīgi; tie bija vienaldzīgi, tāli, viegli ziņkārīgi. Neviens neprot blenzt tā kā angļi. Es jutos saņurcīta un apvazāta, un visai neinteresanta.