Debesis bija apmākušās; mākoņi, nespodri pelēki, pikučos karājās lejup kā izjukuša matrača iekšas. Smidzināja sīks lietus. Nebiju uzlikusi cepuri, baidīdamās, ka to var noraut vējš; galvā man bija tikai zīda lakatiņš, sasiets zem zoda. Es stāvēju pie reliņiem, raudzīdamās tiem pāri un lejup, uz šīferkrāsas viļņiem, kuri vēlās un vēlās bez mitas, uz kuģa balto ķīļūdeni, kas iešņāpa okeānā savu īso, bezjēdzīgo vēsti. Kā atminējums slēptai nelaimei: saplēsta šifona pēdas. Vējš nesa man virsū sodrējus no dūmeņiem; mati izrisa un miklās šķipsnās lipa man pie vaigiem.
Tātad šis ir okeāns, es domāju. Tas nelikās tik bezdibenīgi dziļš, kā pieklātos. Centos atcerēties, ko esmu par to lasījusi, kādu dzejoli, vai, tomēr nespēju. Brāz, brāz, brāz. Kaut kas sākās tā. Tur bija pieminēti auksti, pelēki akmeņi. Ak, jūra.
Man gribējās pārsviest kaut ko pār bortu. Es jutu, ka tas ir nepieciešams. Beigās iemetu okeānā vara centu, taču nekādu vēlēšanos neiedomājos.
VI
..
Aklais slepkava: Rūtainais kostīms
Viņš pagriež atslēgu. Durvīs ir aizkritņa slēdzene: maza, tomēr veiksme. Šoreiz viņam laimējies, viņa rīcībā nodots viss dzīvoklis. Mazs vieninieka dzīvoklītis, liela istaba ar šauru virtuves leti, toties ar atsevišķu vannas istabu, kurā atrodas vanna uz metāla ķetnām un sārti dvieļi. īsta greznība. Dzīvoklis pieder drauga drauga draudzenei, kura aizbraukusi uz bērēm. Veselas četras dienas drošībā vai vismaz ilūzijā par to.
Aizkari pieskaņoti gultas pārklājam; tie ir no smaga, raupja zīda, ķiršu krāsā, pakarināti priekšā caurspīdīgiem plānajiem aizkariem. Turēdamies mazliet nost no loga, viņš paskatās ārā. Skats — cik nu iespējams saredzēt caur dzeltējošām lapām — paveras uz Alana parku. Zem kokiem nolūzuši daži žūpas vai klaidoņi, vienam seja apsegta ar avīzi. Viņš pats ir tā gulējis. Avīzes, kas savilgušas tavā elpā, ož pēc nabadzības, pēc sakāves, kā sapelējušas, ar suņa spalvām aplipušas mīkstās mēbeles. Zālē kopš vakarvakara mētājas kartona plakāti un saņurcīti papīri, — mītiņš, biedri skandina savu dogmu un plosa klausītāju ausis, kaldami dzelzi, pirms tā vispār sakarsusi. Divi nelaimīgi vīri ar tēraudsmaiļotām nūjām un audekla maisiem tagad savāc viņu atkritumus. Vismaz kāds darbiņš tiem nabadziņiem.
Viņa ies diagonāli caur parku. Apstāsies, pārāk uzkrītoši paskatīsies apkārt, lai redzētu, vai neviens viņu nenovēro. Kad viņa to būs izdarījusi, kāds jau noteikti vēros.
Uz nevīrišķīgā, balti zeltainā rakstāmgalda atrodas radioaparāts — gan pēc izmēriem, gan izskata līdzīgs pusklaipam maizes. Viņš to ieslēdz: meksikāņu trio, balsis kā plūdeņa virve, tvirta, maiga, savijusies pati ar sevi. Lūk, uz kurieni viņam vajadzētu doties — uz Meksiku. Dzert tekilu. Pagrimt, vai — pagrimt vēl vairāk. Tikt vilku barā un kaukt līdzi. Kļūt par desperado. Viņš noliek uz galda savu portatīvo rakstāmmašīnu, atslēdz to, noņem vāku, ieritina iekšā papīru. Drīz izbeigsies koppapīrs. Vēl ir laiks dažām lappusēm, pirms atnāks viņa, ja viņa atnāks. Dažreiz viņa tiek aizkavēta vai pārtverta. Vismaz pati tā apgalvo.
Gribētos iecelt viņu greznajā vannā, pārklāt ar ziepju putām.
Vārtīties tajās kopā ar viņu- sivēni sārtos burbuļos. Varbūt viņš
tā arī izdarīs.
Tas, pie kā viņš patlaban strādā, ir ideja — vai ideja par ideju. Par kādu ārpuszemes civilizāciju, kura nosūta kosmosa kuģi izpētīt Zemi. Šie citplanētieši, kuri sastāv no kristāliem un ir ārkārtīgi augsti organizēti, mēģina nodibināt sakarus ar tām Zemes būtnēm, kuras šķiet līdzīgas pašiem: ar brillēm, logu rūtīm, Venēcijas stikla papīrpresēm, vīna kausiem, briljanta gredzeniem. Viņiem nekas neizdodas. Tad viņi nosūta ziņojumu uz dzimteni: Uz šīs planētas saglabājies daudz reliktu, kas liecina par reiz uzplaukušu, bet tagad mirušu civilizāciju, kura noteikti bijusi ļoti augsti attīstīta. Nespējam noteikt, kāda katastrofa iznīcinājusi visas saprātīgās būtnes. Šobrīd uz planētas atrodami tikai dažādi viskozi, zaļi, filigrāni veidojumi un liels daudzums ekscentrisku lodīšu no pusšķidrām dūņām; šīs lodītes tiek mētātas šurpu turpu neizprotamās straumēs, ko veido gaišais, caurspīdīgais šķidrums, kurš klāj planētas virsmu. Spalgie pīkstieni un rezonējošie vaidi, ko izraisa lodītes, acīmredzot piedēvējami berzes vibrācijai un nav uzskatāmi par valodu.
Tomēr tas nav stāsts. Tas nevar būt stāsts, ja vien citplanētieši neuzbrūk un nesāk visu postīt, un kāda dāma neizlec no biksēm. Taču iebrukums būtu priekšnoteikumu pārkāpums. Ja jau kristāla būtnes domātu, ka uz šīs planētas nav dzīvības, tad kālab lai viņi tur nolaistos? Varbūt arheoloģisku iemeslu dēļ. Lai paņemtu paraugus. Ārpuszemes putekļsūcējs pēkšņi izsūc tūkstošiem logu no Ņujorkas debesskrāpjiem. Arī tūkstošiem banku direktoru tiek izsūkti laukā un kliegdami iegāžas nāvē. Tas būtu skaisti.
Nē. Arī tas vēl nav stāsts. Viņam jāuzraksta kaut kas tāds, ko labi pirks. Tātad atpakaļ pie tā, kas nepieviļ nekad — pie asinskārajām mironēm. Šoreiz viņš piešķirs tām violetus matus un laidīs darbā zem indīgajiem, mēļajiem stariem, kas plūst no divpadsmit Arnas mēnešiem. Vislabāk ir iztēloties vāka ilustrāciju, kuru puiši noteikti izgudros, un tad turpināt, balstoties uz to.
Tās sievietes viņam ir apnikušas. Apnikuši viņu ilkņi, viņu vingrums, viņu tvirtās, tomēr kuplās krūtis gluži kā greipfrūta pusītes, viņu nesātība. Apnikuši garie, sarkanie nagi un odžu acis. Apnicis šķaidīt viņām galvas. Apnikuši varoņi, kuru vārdi ir Vils vai Bērts, vai Neds, vienzilbīgi vārdi; apnikuši viņu lāzerieroči, metāliskais, cieši piegulošais apģērbs. Desmit centu par katru mirkli, kurā lasītājam pārskrien šermuļi. Tomēr iztikt ar to var, ja vien viņš jaudās saglabāt tempu, un nabags jau nedrīkst būt izvēlīgs.
Nauda atkal iet uz beigām. Viņš cer, ka viņa atnesīs čeku no kādas abonenta kastītes, kura nav uz viņa vārda. Viņš čeku parakstīs, viņa izņems naudu; uz sava vārda, savā bankā, viņai problēmas neradīsies. Viņš cer, ka viņa atnesīs pastmarkas. Viņš cer, ka viņa atnesīs cigaretes. Atlikušas vairs tikai trīs.
Viņš soļo šurpu turpu. Grīda čīkst. Cietkoksne, tomēr plankumaina tajās vietās, kur tecējis radiators. Šis dzīvojamo māju kvartāls būvēts pirms kara, vientuļiem darījumu cilvēkiem ar labu raksturu. Tolaik viss šķita cerīgāks. Tvaika apkure, karstais ūdens, kas nekad nebeidzas, flīzēti gaiteņi, — viss modernākais. Tagad ziedu laiki tam visam jau aiz muguras. Pirms pāris gadiem, vēl būdams jauns, viņš pazina kādu meiteni, kurai šeit bija dzīvoldis. Medicīnas māsa, cik viņš atceras: prezervatīvi naktsgaldiņa atvilktnē. Viņai bija gāzes pavards ar diviem degļiem, dažreiz viņa gatavoja viņam brokastis — šķiņķi ar olām, sviestainas pankūkas ar kļavu sīrupu, viņš bija laizījis to viņai no pirkstiem. Tur bija izbāzta brieža galva, palikusi no iepriekšējiem īrniekiem; viņa bija žāvējusi zeķes, pakarinādama tās uz ragiem.
Sestdienas pēcpusdienas, otrdienas vakarus, katru viņas brīvo brīdi abi bija pavadījuši dzerdami — viskiju, džinu, vodku, kas nu gadījās pie rokas. Viņai patika vispirms pamatīgi piedzerties. Viņa negribēja iet ne uz kino, ne padejot; šķita, viņa nevēlas ne romantiku, ne romantisku izlikšanos, un labi vien bija. Viņa prasīja vienīgi izturību. Viņai patika paklāt segu uz vannas istabas grīdas; viņai patika cietās flīzes zem muguras. Viņa ceļgaliem un elkoņiem tā bija gatavā elle, bet tobrīd jau viņš to nemanīja, uzmanība bija pievērsta kam citam. Viņa vaidēja, it kā atrastos starmešu gaismā, mētāja galvu šurpu turpu, valbīja acis. Reiz viņš paņēma viņu stāvus, lielajā sienas skapī. Dreboši ceļgali, naftalīna smārds, apkārt svētdienas kreps, vilnas jakas un puloveri. Viņa bija raudājusi no baudas. Pametusi viņu, apprecējās ar advokātu. Izdevīga partija, balta līgavas kleita; viņš par to bija lasījis avīzē, uzjautrināts, neturēdams ļaunu prātu. Meitenei veicies, viņš bija nodomājis. Palaistuves dažkārt izvelk pilno lozi.