Viņš nesapostīs neko, vismaz neko tādu, kas nopirkts un aizmaksāts: viltotais Zempasaules Valdnieks noteikti jau ir bijis un aizgājis. Vai savu sarūsējušo bruņukreklu viņš atstāja mugurā? Droši vien. Iešķindēja meitenē kā smaga dzelzs atslēga, apgriezās viņas miesā, atlauza viņu vaļā. Šo sajūtu viņš atceras pārlieku labi. Lai nu ko, to viņš nedarīs.
Viņš paceļ meitenes roku sev pie mutes un pieskaras tai ar lūpām, nevis skūpsts kā tāds, bet gan cieņas un godbijības apliecinājums. Daiļā un visuzeltainā, viņš ierunājas — ubaga parastā uzruna iespējamai labdarei — mani šurp atvedušas valodas par tavu brīnišķīgo skaistumu, lai gan, ierazdamies šeit, esmu licis uz spēles savu dzīvību. Es neredzu tdvi ar acīm, jo esmu akls. Vai tu atļausi, lai aplūkoju tevi ar rokām? Tā būtu pēdējā žēlastība — un varbūt arī tev pašai.
Ne velti viņš ir bijis vergs un pērkama miesa: viņš ir iemācījies glaimot, ticami melot, iemantot uzticību. Viņš pieliek pirkstus viņai pie zoda un nogaida, kamēr viņa vilcinās un tad pamāj ar galvu. Viņš dzird, ko viņa domā: Rīt es būšu mirusi. Viņš prāto, vai viņa nojauš, kādēļ viņš patiesībā ir šeit.
Dažas no pašām labākajām lietām paveic tie, kuriem nav kur meklēt atbalstu, tie, kuriem nav laika, tie, kuri īsteni izprot vārdu bezpalīdzība. Viņi iztiek bez riska un peļņas aplēsēm, viņi neveltī ne domu nākotnei, kā ar šķēpa smaili viņi tiek iedzīti tagadnes laikā. Nomests no kraujas malas, tu krīti vai arī lido; tu tveries pie katras cerības, lai cik neticamas; un tomēr — ja drīkstu izmantot tik nodrāztu izteicienu — brīnumainā kārtā. Ar to mēs saprotam: Pretēji gaidītajam.
Un tāda ir arī šī nakts.
Aklais slepkava sāk ļoti lēni pieskarties viņai, tikai ar vienu roku, ar labo — ar veiklo roku, ar dunča roku. Viņš pārlaiž to viņai pār seju, lejup pār kaklu; tad viņš pievieno kreiso roku, draudīgo roku, izmantodams abas reizē, maigi, kā atmūķēdams bezgala trauslu slēdzeni, kas darināta no zīda. Tie ir kā ūdens glāsti. Viņa trīc, bet ne kā iepriekš, aiz bailēm. Pēc brītiņa viņa ļauj sarkanajam brokātam nokrist, saņem viņa roku un vada to.
Pieskāriens ir pirmais, pirms redzes, pirms runas. Tā ir pirmā un pēdējā valoda, un tā vienmēr saka patiesību.
Tā viens otrā iemīlējās mēmā meitene un vīrietis bez acu gaismas.
Tu mani pārsteidz, viņa saka.
Tiešām? viņš jautā. Kāpēc? Tomēr — man patīk tevi pārsteigt. Viņš aizsmēķē cigareti, piedāvā arī viņai; viņa atteikdamās papurina galvu. Viņš smēķē pārāk daudz. Tie ir nervi, lai gan rokas viņam mierīgas.
Tāpēc, ka tu pateici — viņi iemīlējās, viņa saka. Tu par šo priekšstatu esi vīpsnājis pietiekami bieži — teikdams, ka tas neesot reālistisks, ka tas esot buržuāzisks aizspriedums, satrunējis pašā serdē. Slimīga jūtelība, samākslots, viktoriānisks aizbildinājums godīgai juteklībai. Sāc atmaigt?
Nevaino mani, vaino vēsturi, viņš smaidot saka. Tā mēdz notikt. Ziņas par iemīlēšanos — vismaz šis izteiciens — atrodamas rakstu pieminekļos. Turklāt es taču teicu, ka viņš meloja.
Tā tu neizlocīsies vis. Viņš meloja tikai sākumā. Pēc tam tu visu mainīji.
Piezīme pieņemta. Tomēr uz to varētu paraudzīties ari bezkaisllgāk.
Uz ko paskatīties?
Uz visu to mīlas bodīti.
Kopš kura laika tā ir bodīte? viņa dusmīgi noprasa.
Viņš pasmaida. Tāds priekšstats tevi uztrauc? Pārāk komerciāli? Tava sirdsapziņa to nepieļautu, to tu gribi sacīt? Bet vienmēr jau pastāv kāds saprātīgs līdzsvars, vai ne?
Nē, viņa saka. Nepastāv. Ne vienmēr.
Varētu teikt, ka viņš ņēma ciet to, ko varēja dabūt. Kāpēc lai viņš to nedarītu? Viņam nebija aizspriedumu, viņa dzīve bija sīva konkurences cīņa, vienmēr tāda bijusi. Vai arī varētu teikt, ka viņi abi bija jauni un tāpēc vientiesīgi. Jaunie parasti notur iekāri par mīlestību, viņus ir apsēdis visu veidu ideālisms. Un es neesmu teicis, ka pēc tam viņš meiteni nenogalināja. Kā jau norādīju, viņš vadījās tikai un vienīgi pēc savām interesēm.
Tātad tu esi nobijies, viņa saka. Tu atkāpies, tu esi zaudējis dūšu. Tu neiesi līdz galam. Pret mīlestību tu izturies tāpat kā nevainīga koķete pret pišanos.
Viņš satrūcies iesmejas. Vai iedarbojies rupjais vārds, vai viņš ir apjucis, vai viņai tas beidzot izdevies? Pievaldiet mēli, jaunkundz.
Kāpēc? Tu vis nepievaldi.
Es esmu slikts paraugs. Teiksim vienkārši, ka viņi drīkstēja ļauties sev — savām emocijām, ja gribi dēvēt to šādi. Viņi drīkstēja vārtīties savās emocijās — dzīvot vienam mirklim, gāzt dzeju laukā pa abiem galiem, dedzināt sveci, tukšot kausu, gaudot uz mēnesi. Viņiem vairs nebija daudz laika. Un nebija ko zaudēt.
Viņam bija. Vismaz viņš noteikti tā domāja!
Nu, labi. Viņai nebija ko zaudēt. Viņš izpūš dūmu mākuli.
Man liekas, tu gribi teikt — ne tā kā man, viņa saka.
Ne tā kā tev, mīļā, viņš attrauc. Tā kā man. Es esmu tas, kuram nav ko zaudēt.
Viņa saka: bet tev esmu es. Es taču kaut kas esmu.
The Toronto Star, 1935. gada 28. augusta
ATRASTA PAZUDUSĪ AUGSTĀKĀS SABIEDRĪBAS MEITENE
SPECIĀLI AVĪZEI THE STAR
Vakar policija pārtrauca meklēt piecpadsmit gadu veco skolnieci Loru Čeisu, kura bija pazudusi ilgāk par nedēļu; mis Čeisa tika atrasta pilnīgā drošībā, pie ģimenes draugiem mistera E. ŅūtonaDobsa un viņa kundzes abu vasaras rezidencē Maskokā. Pazīstamais rūpnieks Ričards E. Grifens, kurš ir precējies ar mis Čeisas māsu, ģimenes vārdā runāja ar reportieriem pa telefonu. "Mēs ar sievu jūtam lielu atvieglojumu," viņš sacīja. "Tas bija vienkāršs pārpratums, ko izraisīja pastā aizkavējusies vēstule. Mis Čeisa bija nolēmusi doties brīvdienās un domāja, ka viņas plāni mums ir zināmi, tāpat uzskatīja arī Ņūtonu-Dobsu ģimene. Brīvdienu laikā viņi nelasa avīzes, citādi šāds juceklis vispār nebūtu radies. Atgriezušies pilsētā un uzzinājuši par radušos situāciju, viņi nekavējoties piezvanīja mums."
Sakarā ar baumām par to, ka mis Ceisa aizbēgusi no mājām un atrasta dīvainos apstākļos Sanīsaidas pludmales izpriecu parkā, misters Grifens teica, ka nezinot, kurš izplata šos ļaunprātīgos izdomājumus, tomēr gādāšot, lai tenku avots tiktu noskaidrots. "Tas bija parasts pārpratums, kāds var gadīties jebkuram," viņš apliecināja. "Mēs ar sievu priecājamies, ka viņai nekas nekaiš, un sirsnīgi pateicamies policijai, laikrakstiem un līdzcietīgajai sabiedrībai par palīdzību." Mis Ceisu šī publicitāte esot ļoti satraukusi, un viņa atsakās sniegt intervijas.
Lai gan nav nodarīts nekāds vērā ņemams ļaunums, šie nebūt nav pirmie nopietnie sarežģījumi, ko izraisījušas kļūmes pasta piegādē. Sabiedrība ir pelnījusi tādu pasta dienestu, uz kuru varētu paļauties bez vārda runas. Valdības ierēdņiem tas būtu jāņem vērā.
Aklais slepkava: Uz ielas
Viņa iet pa ielu, cerēdama, ka izskatās pēc tādas sievietes, kurai ir tiesības iet pa ielu. Vismaz pa šo ielu. Taču tādu tiesību viņai nav. Viņa ir aplami ģērbusies, cepure aplama, mētelis aplams. Ap galvu vajadzētu būt lakatam, kas sasiets zem zoda, mugurā — platam mētelim ar apdilušiem piedurkņu galiem. Viņai vajadzētu izskatīties noplukušai un trūcīgai.
Mājas ir cieši blakus cita citai. Bijušās kalpotāju kotedžas, rinda pēc rindas, taču kalpotāju tagad ir mazāk, bagātnieki tiek galā citādi. Nokvēpis ķieģeļu mūris, divi dzīvokļi augšā, divi apakšā, ateja ārā. Niecīgajos mauriņos māju priekšā dažiem vēl saglabājušās sakņudārza paliekas — samelnējusi tomātu stīga, koka mietiņš, pie kura karājas aukla. Dārzi nevar būt bijuši lekni — te ir pārāk daudz ēnas, zeme pārāk pilna ar izdedžiem. Tomēr pat šeit rudens lapas ir bijušas krāšņas, atlikušās ir dzeltenas un oranžas, un spilgti sarkanas, un tumšāk sarkanas kā svaigas aknas.