Šoreiz viņš nav atnācis viņai pretī. Viņš teica, ka tā būšot labāk. Viņai nu jāiet vienai pašai. Cimda delnā iespiests salocīta papīra četrstūrītis ar noslēpumainām norādēm, taču nav vajadzības tajās ieskatīties. Viņa jūt, kā papīriņš viegli kvēlo pret viņas ādu, gluži kā rādija skala tumsā.
Viņa iztēlojas to, kā viņš iztēlojas viņu — iztēlojas, kā viņa soļo pa ielu, tagad jau tuvāk, pavisam tuvu. Vai viņš ir nepacietīgs, nervozs, nevar vien sagaidīt? Vai viņš ir tāds pats kā viņa? Viņš labprāt liek noprast, ka nemaz neuztraucas — ka viņam ir vienalga, vai viņa ieradīsies vai ne, — taču tā ir tikai loma, viena no daudzām. Piemēram, viņš vairs nesmēķē pirktās cigaretes, tās viņš tagad nevar atļauties. Viņš tin pats, izmantodams piedauzīga izskata ierīci no sārtas gumijas; ierīce izmet laukā trīs cigaretes uzreiz; viņš tās apgriež ar žileti, tad saliek Craven A paciņā. Viena no viņa sīkajām blēdībām vai ārišķībām; apzinoties šo viņa nepieciešamību, viņai aizraujas elpa.
Dažreiz viņa atnes cigaretes, saujām vien, — dāsnums, pārpilnība. Tās viņa čiepj no sudraba šķirstiņa, kas stāv uz stikla kafijgaldiņa, un nobēdzina savā somiņā. Tomēr tā viņa nerīkojas ikreiz. Labāk lai viņš mokās gaidās, labāk lai cieš izsalkumu.
Apmierinājuma pilns, viņš guļ uz muguras, smēķē. Ja viņa grib jūtu apliecinājumus, tad tie jāsaņem jau iepriekš — vispirms jāpārliecinās par tiem, tāpat kā ielasmeita pārliecinās par samaksu. Lai cik skopi šie apliecinājumi būtu. Man tevis pietrūka, viņš var pateikt. Vai: Tevis man nekad nav gana. Viņš ir aizvēris acis, griež zobus, lai nociestos; viņa to dzird sev pie kakla.
Pēc tam viņai ir jāuzprasās.
Pasaki kaut ko.
Piemēram, ko?
Piemēram, to, ko vēlies.
Pasaki, ko tu gribi dzirdēt.
Ja es pateikšu un tu pēc tam atkārtosi, es tev neticēšu.
Tad lasi starp rindiņām.
Bet nav jau nekādu rindiņu. Tu man nevienu nenoskaiti.
Tad viņš var uzdziedāt:
Tu rīku iekšā liec, tu rīku laukā rauj
Tāpat kā dūmus izrauj dūmenis.
Nu, vai tāda rindiņa derēs? viņš jautā.
Tu tiešām esi baigais draņķis.
Nekad neesmu apgalvojis pretējo.
Nav brīnums, ka glābiņš abiem jamekle stāstos.
Pie apavu darbnīcas viņa nogriežas pa kreisi, noiet vienu kvartālu, paiet garām vēl divām mājām. Tad — mazais īresnams ar nosaukumu Excelsior. Laikam tā nodēvēts par godu Henrija Vadsvorta Longfello dzejolim. Karogs ar savādu emblēmu, bruņinieks, kurš visas pasaulīgās rūpes upurējis tam, lai uzkāptu augstumos. Kādos augstumos? Omulīgā buržuāziskā piētisma augstumos. Cik smieklīgi šeit un tagad.
Excelsior ir sarkana ķieģeļu mūra ēka ar trim stāviem, četri logi katrā, balkoni ar kaltām margām — tās drīzāk ir dzegas, nevis balkoni, pat krēslu tur nav kur nolikt. Reiz bijis smalkākais nams apkaimē, tagad tas kļuvis par vietu, kur cilvēki balansē uz bezdibeņa malas. Vienā balkonā kāds improvizējis veļas auklu; uz tās gluži kā sakauta pulka karogs karājas pelēcīgs trauku dvielis.
Viņa paiet ēkai garām, nākamajā stūrī šķērso ielu. Tur viņa apstājas un paskatās lejup, it kā pie kurpes būtu kaut kas pielipis. Lejup, tad atpakaļ. Aiz muguras neviens neiet, gausi nebrauc neviena mašīna. Resna sieviete cīnās augšup pa lieveņa pakāpieniem, katrā rokā iepirkumu soma gluži kā balasts; divi ielāpaini puišeļi trenkā pa ietvi plušķainu suni. Neviena vīrieša, tikai vecie lieveņu maitasputni, salīkuši pār kopīgu avīzi.
Tad viņa pagriežas un dodas atpakaļ; nonākusi pie Excelsior, ielavās takā, kura ved gar ēkas sienu, un steidzas uz priekšu, valdīdamās, lai nesāktu skriet. Asfalts ir nelīdzens, papēži viņai pārāk augsti. Šī nu nav īstā vieta, kur izmežģīt potīti. Tagad viņa jūtas vēl saredzamāka, notverta niknā skatienā, kaut gan logu te nav. Sirds viņai dauzās, kājas ļenganas, kā no zīda. Panika iecirtuši viņā savus nagus, kāpēc?
Viņa tur nebūs, ierunājas klusa balss viņas galvā; klusa, mokpilna balss, žēla, dūdojoša balss kā sērīgam balodim. Viņš ir aizgājis. Viņš ir aizvests. Tu vairs nekad viņu neredzēsi. Nekad. Viņa gandrīz sāk raudāt.
Muļķīgi sevi tā biedēt. Tomēr tai visā jaušams kaut kas reāls. Viņš varētu pazust vieglāk nekā viņa: viņai ir pastāvīga adrese, viņš vienmēr zinātu, kur viņu atrast.
Viņa apstājas, paceļ delnu, ieelpo drošinošo iesmaržotās kažokādas dvesmu. Sētas pusē ir metāla durvis, kalpotāju ieeja. Viņa viegli pieklauvē.
un
Aklais slepkava: Setnieks
Durvis ir vaļā, viņš ir tur. Viņa nepagūst sajust pateicību, kad jau tiek ievilkta iekšā. Viņi stāv kāpņu laukumiņā; sētaspuses kāpnēs. Vienīgā gaisma ieplūst pa logu kaut kur augšā. Viņš skūpsta viņu, saņēmis viņas seju plaukstās. Smilšpapīrs uz viņa zoda. Viņš trīc, bet ne no uzbudinājuma — vai ne tikai no tā.
Viņa atvirzās nost. Tu izskaties pēc bandīta. Viņa nekad nav redzējusi bandītu; viņa domā tos, kas redzami operās. Kontrabandisti Karmenā. Pamatīgi notriepti ar dedzinātu korķi.
Atvaino, viņš saka. Man bija steigā jālaižas prom. Varbūt tā bija viltus trauksme, bet šo to nācās pamest turpat.
Piemēram, bārdas skuvekli?
Cita starpā arī to. Nāc — tas ir lejā.
Kāpnes ir šauras: nekrāsots koks, līstes margu vietā. Lejā — cementa grīda. Ogļu putekļu smārds, griezīgs pazemes smārds kā no mitriem alas akmeņiem.
Tas ir tur, iekšā. Sētnieka istaba.
Bet tu jau neesi sētnieks, viņa saka un īsi iesmejas. Vai varbūt esi?
Tagad esmu. Vismaz tā domā saimnieks. Viņš ir pāris reižu iegriezies, agri no rīta, lai pārliecinātos, vai esmu piemetis kurināmo kurtuvē, bet ne pārāk daudz. Viņš nemaz negrib, lai dzīvokļos ir karsti, tas izmaksātu pārāk dārgi; pietiek, ja radiatori ir remdeni. Diez kādas gultas gan te nav.
Gulta ir, viņa saka. Aizslēdz durvis.
Tās nav slēdzamas, viņš atbild.
Tur ir mazs, aizrestots lodziņš; aizkara paliekas. Pa lodziņu iespīd rūsaina gaisma. Durvju rokturi viņi ir nobloķējuši ar krēslu, kam izbirušas gandrīz visas līstītes, tas jau pa pusei pārvērties skalos. Kas nu tas par šķērsli. Viņi guļ zem vienīgās, iepelējušās segas, tai virsū uzklājuši abu mēteļus. Par palagu vispār nav iespējams domāt. Viņa var sajust viņa ribas, sataustīt spraugas starp tām.
Ko tu ēd?
Liecies mierā.
Tu esi pārāk kalsns. Es kaut ko varētu atnest, kādu pārtiku.
Bet uz tevi diez kā nevar paļauties, vai nav tiesa? Es varētu nomirt badā, gaidīdams, kad tu parādīsies. Nebēdā, drīz es būšu prom no šejienes.
Uz kurieni tu dosies? Tu domā — prom no šīs istabas, no šīs pilsētas vai…
Nezinu. Neprašņā.
Vienkārši — tas mani interesē. Es raizējos, es gribu…
Izbeidz.
Nu, labi, viņa saka, tad jau laikam jāatgriežas uz Zikrona. Ja vien tu negribi, lai eju projām.
Nē. Paliec mazliet. Atvaino, bet man ir grūti gājis. Kur mēs palikām? Man piemirsies.
Viņš prātoja, pārgriezt viņai rīkli vai mīlēt viņu mūžīgi.
Pareizi. Jā. Parastās izvēles iespējas.
Viņš prāto, pārgriezt viņai rīkli vai mīlēt viņu mūžīgi, taču šai brīdī — ar jutīgo dzirdi, ko piešķīris aklums — saklausa metālisku skaņu, čirkstoņu un žvadzoņu. Ķēdes posms pret ķēdes posmu, važu šķinda soļu taktī. Tā tuvojas pa gaiteni. Viņš jau zina, ka Zempasaules Valdnieks vēl nav bijis savā apmaksātajā vizītē: to viņš ir sapratis pēc tā, kāda bijusi meitene. Neskarta, varētu teikt.
Ko iesākt tagad? Viņš varētu paslēpties aizdurvē vai pagultē, pamest meiteni likteņa varā, tad parādīties un pabeigt darbu, par kuru saņems algu. Tomēr pašreizējā stāvoklī viņš nevēlas to darīt. Vai arī — varētu nogaidīt, līdz viss jau notiktu pilnā sparā un galminieks būtu kurls pret ārpasaules trokšņiem, un izslīdēt laukā pa durvīm; taču tad tiktu aptraipīts slepkavu kā grupas — kā ģildes, ja vēlaties, — gods.