Sāk rosīties njerki; viņš dzird šo putnu pirmos ķērcienus; drīz būs gaišs. Trīs ielas tālāk kāds nāk — vienmērīgi, nesteidzīgi, kā meklēdams. Viņš pa pusei ieved, pa pusei iegrūž meiteni aukstajā ūdenī. Viņa ieelšas, tomēr dara, kā likts. Abi slīd uz priekšu; viņš taustīdamies atrod galveno straumi, ieklausās, kā ūdens šalc un burbuļo, plūzdams iekšā velvē. Ja būs par agru, viņiem aptrūksies elpas, ja būs par vēlu, viņš nodauzīs galvu pret akmens mūri. Tad viņš metas uz priekšu.
Ūdens ir kā migla, tam nav veidola, to var pāršķelt ar roku; tomēr tas spēj nogalināt. Tā spēks ir inercē, trajektorijā. Ar ko tas saduras un kādā ātrumā. To pašu varētu sacīt par — bet nē, nekas.
Seko ilgs, mokošs ceļš caur velvi. Viņam šķiet, ka plaušas tūdaļ pārsprāgs, rokas kļūst vārgas. Viņš jūt, kā meitene velkas nopakaļ, ieprātojas, vai viņa nav noslīkusi. Vismaz straume ir ar viņiem. Viņš uzgrūžas tuneļa sienai; kaut kas plīst. Audums vai miesa?
Velves pretējā pusē abi iznirst; viņa klepo, viņš klusu smejas. Viņš peld uz muguras un tur viņas galvu virs ūdens; tādā veidā viņi kādu gabalu slīd pa kanālu. Nospriedis, ka vieta pietiekami tāla un pietiekami droša, viņš izkāpj malā un velk meiteni augšup pa slīpo akmens krastu. Viņš pēc sajūtām meklē koka paēnu.
Viņš ir pārguris, bet reizē ari pacilāts, pilns savādas, smeldzīgas laimes. Viņš ir izglābis meiteni. Pirmo reizi mūžā izrādījis žēlastību. Kas zina, pie kā novedis tāda atkāpšanās no izraudzītās takas?
Vai te kāds ir? viņš jautā. Viņa apstājas, lai paskatītos, noliedzoši papurina galvu. Varbūt kādi dzīvnieki? Atkal nē. Viņš pakarina koka zaros abu drēbes; pēc tam, safrāndzelteno un heliotropa violeto, un sarkanbrūno mēnešu dziestošajā gaismā, viņš ieglauž meiteni savās rokās gluži kā zīdu, iegrimst viņā. Viņa ir dzestra kā melone un viegli iesāla kā svaiga zivs.
Viņi guļ viens otra skavās, cieši aizmiguši, kad viņiem uzduras trīs spiegi, ko Postīšanas ļaudis sūtījuši sev pa priekšu izpētīt pieejas pilsētai. Abi tiek rupji pamodināti, tad viņus pratina viens no spiegiem, kurš runā viņu valodā, lai gan nebūt ne raiti. Tas puika ir akls, viņš saka pārējiem, un meiča ir mēma. Trīs spiegi izbrīnā raugās viņos. Kā viņi nonākuši šeit? Tak jau ne no pilsētas; visi vārti ir slēgti. Ir tā, it kā viņi būtu nokrituši no debesīm.
Atbilde ir acīm redzama: abi noteikti ir dievišķie sūtņi. Viņiem laipni atļauj uzvilkt drēbes, kas nu jau izžuvušas, abus uzceļ spiega zirgā un ved rādīt Līksmes Kalpam. Spiegi ir ārkārtīgi apmierināti ar sevi, un aklais slepkava ir gana gudrs, lai valdītu mēli. Viņš ir dzirdējis neskaidrus nostāstus par šiem ļaudīm un viņu savādo ticību dievišķajiem sūtņiem. Tādi sūtņi nesot savas vēstis neizprotamos veidos, tāpēc viņš pūlas atsaukt atmiņā visas mīldas un paradoksus, un asprātības uzdevumus, ko jebkad zinājis: Ceļš lejup ir ceļš augšup. Kas rītā staigā uz četrām kājām, pusdienā uz divām un vakarā uz trim? No ēdēja iznāk gaļa, un no stiprā iznāk saldums. Kas ir viscauri melns un balts, un sarkans?
Tas nevar būt uz Zikrona, viņiem nebija avīžu.
Piezīme pieņemta. Izsvītro to. Kā būtu ar šo: Stiprāks par Dievu, ļaunāks par Sātanu; nabagiem tas ir, bagātajiem tā trūkst, un, kas to ēd, tas mirst?
Tas ir kas jauns.
Mini.
Padodos.
Nekas.
Viņai vajag pāris minūtes, lai izprastu. Nekas. Jā, viņa saka. Tam vajadzētu derēt.
Kamēr viņi jāj uz priekšu, aklais slepkava tur vienu roku meitenei ap vidu. Kā viņu pasargāt? Viņam ir kāda doma, raudies pēkšņi, dzimusi no izmisuma, tomēr varbūt tā palīdzēs. Viņš apstiprinās, ka abi tiešām ir dievišķie sūtņi, taču katrs citāds. Viņš ir tas, kurš saņem vēstis no Neuzvaramā, bet iztulkot tās prot vienīgi viņa. To viņa dara ar rokām, rādīdama zīmes ar pirkstiem. Šo zīmju lasīšanas metode ir atklāta tikai viņam. Gadījumam, ja svešajiem iešautos prātā kādas nekrietnības, viņš piebildīs, ka neviens vīrietis nedrīkst pieskarties mēmajai meitenei nepiedienīgā veidā un vispār jebkādā veidā. Atskaitot, protams, viņu pašu. Citādi viņa zaudēs savas spējas.
Tas ir pilnīgi droši, ja vien svešie noticēs. Viņš cer, ka meitenei ir asa uztvere un ka viņa prot improvizēt. Viņš prāto, vai viņa zina kādas zīmes.
Tas šodien viss, viņš saka. Man jāatver logs.
Bet ir tik auksti.
Man nav. Šī istaba ir kā skapis. Es smoku nost.
Viņa patausta viņam pieri. Man liekas, tu būsi saslimis. Es varētu aiziet uz aptieku…
Nē. Es nekad neslimoju.
Kas ir? Kas noticis? Tu esi bažīgs.
Būtībā es neesmu bažīgs. Es nemēdzu bažīties. Taču es neuzticos tam, kas notiek. Es neuzticos saviem draugiem. Saviem tā dēvētajiem draugiem.
Kāpēc? Kas viņiem padomā?
Nekas, viņš atbild. Tur jau tā nelaime.
Mayfair, 1936. gada februāris
JORKA
TORONTO JAUNĀKĀS TENKAS
Janvāra vidū, šīs sezonas trešajā labdarības maskuballē, kas tika rīkota, lai atbalstītu Pilsētas atradeņu silīti, viesnīcu Royal York pārplūdināja eksotiski tērpti dzīrotāji. Šī gada tēma — dodot mājienu par pagājušā gada Daiļo mākslu krāšņo balli "Tamerlāns Samarkandā" — bija "Ksanadu", un mistera Vollesa Vainenta prasmīgajā vadībā trīs greznas balles zāles tika pārvērstas par neatvairāmi mirdzošu "prieka pili", kur galma pieņemšanu rīkoja Kubla Hans un viņa vizuļojošā svīta. Svešzemju valdnieki no Austrumiem un viņu pavadoņi — harēmi, sulaiņi, dejotājas un vergi, kā arī augstdzimušas jaunavas ar cimbolēm, tirgoņi, galminieki, fakīri, visu tautību karavīri un lērums ubagu — zem zaigojošām kristālu vijām centrālajā "Ledus alā" līksmi virpuļoja ap krāšņu "Svētās Alfas" strūklaku, ko griestu starmetis nokrāsoja bakhanāliski violetu.
Rosīgi tika dejots arī abās blakusesošajās dārza lapenēs, pilnās ar ziediem, kamēr džeza orķestris katrā balles telpā gādāja par "saskaņu un dziesmām". Mēs nedzirdējām nekādas "senču balsis, kara pareģes", jo visur valdīja jauka vienprātība, pateicoties balles rīkotājas misis Vinifredas Grifenas Praieras stingrajai rokai; viņa izskatījās burvīga savā košsarkani zeltainajā Radžistānas princeses tērpā. Pieņemšanas komitejā bija arī Ričarda Grifena laulātā draudzene — misis Čeisa Grifena kā abesīņu jaunava zaļi sudrabainā tērpā, Olivera Makdonela kundze ķīnas sarkanā un Hjū N. Hillerta kundze, impozanta savā sarkanbrūnajā sultāna sievas tērpā.
Aklais slepkava: Citplanetietis ledu
Viņš tagad apmeties citā vietā, istabā, ko noīrējis nomalē, netālu no Dzelzceļa mezgla. Istaba atrodas virs dzelzslietu veikala. Tā trūcīgajā skatlogā izliktas dažas uzgriežņu atslēgas un eņģes. Veikalam neklājas pārāk labi; nekam šai apkaimē neklājas pārāk labi. Pa gaisu lido smiltis, pa zemi plivinās saburzīti papīri; ietves ir bīstamas, jo uz tām ir ledus un sablīvējies sniegs, ko neviens nav aizvācis.
Netālu sēro un manevrē vilcieni, to svilpieni aizskan tālumā. Nekad ne sveicinātu vienmēr tikai ardievu. Viņš varētu ielavīties kādā vagonā, taču tas ir riskanti: vilcienus pārbauda patruļas, lai gan nekad nevar zināt, kad tas notiks. Tomēr patlaban viņš ir piekalts pie vietas — skatīsimies patiesībai acīs — viņas dēļ; kaut arī viņa, tāpat kā vilcieni, nekad neierodas laikā un vienmēr dodas prom.