Sākumā viņš vienmēr apzīmē savus varoņus tikai ar burtiem, bet vārdus ieraksta vēlāk. Lāgiem viņš meklē padomu telefonu grāmatā, lāgiem lasa uzrakstus uz kapakmeņiem. Sieviete vienmēr ir P, kas nozīmē Pilnīgi neticamā, Putna smadzenes vai Pamatīgi pupi, atkarībā no viņa noskaņojuma. Vai, protams, Pasakainā blondīne.
P nakšņo atsevišķā teltī, mēdz aizmirst savus dūraiņus un naktīs, pretēji noteikumiem, klaiņot apkārt. Viņa izsakās par mēness skaistumu un par vilku gaudošanas harmoniskajām īpašībām; ragavu suņus viņa sauc vārdā, krieviski dūdo ar tiem kā ar bērniem un apgalvo (par spīti savam oficiālajam zinātniskajam materiālismam), ka tiem esot dvēseles. Tas stipri traucēs, ja viņiem aptrūksies pārtikas un būs jāapēd kāds suns — tā savā skotu pesimismā ir secinājis X.
Blāzmojošā, pākstveidīgā ierīce ir atbrīvota no ledus, bet pētniekiem atliek tikai dažas minūtes, lai aplūkotu vielu, no kuras tā darināta — tas ir plāns, cilvēcei nepazīstams metālu sakausējums, — jo lidaparāts iztvaiko, atstādams aiz sevis mandeļu, pačūlijas, grauzdēta cukura, sēra vai cianīda smārdu.
Skatienam atklājas kāds stāvs, ārēji cilvēkveidīgs, nepārprotami vīrišķs, ģērbts cieši piegulošā tērpā, zaļganzilā kā pāva spalvas, spīdīgā kā vaboles spārni. Nē. Par daudz izklausās pēc laumiņām. ģērbts cieši piegulošā tērpā, zaļganzilā kā gāzes liesma, spīdīgā kā benzīna plankums ūdenī. Viņš joprojām ir kalts ledū, kas acīmredzot izveidojies pākstī. Viņam ir gaišzaļa āda, diezgan smailas ausis, smalki veidotas lūpas un lielas acis, atvērtas. Tās lielākoties sastāv no zīlītēm, kā pūcei. Mati tumšāk zaļi, tie biezās cirtās ietver galvaskausu, kurš augšpusē ievērojami smailāks.
Neticami. Būtne no kosmosa. Kas zina, cik ilgi viņš te nogulējis? Desmitiem gadu? Simtiem? Tūkstošiem?
Viņš noteikti ir miris.
Ko viņiem iesākt? Viņi uzslien stāvus ledus bluķi, kurā iesalis citplanētietis, un sāk apspriesties. (X saka — tagad vajadzētu doties prom un izsaukt varas iestādes; Y grib secēt svešo būtni tepat uz vietas, taču pārējie atgādina, ka tā varot iztvaikot tāpat kā kosmosa kuģis; Z visādā ziņā grib likt citplanētieti ragavās un vest pie civilizācijas, tad iesaiņot sausajā ledū un pārdot tam, kurš solīs visvairāk; P norāda, ka ragavu suņiem jau radusies neveselīga interese un tie sākuši smilkstēt, taču viņu neviens neņem vērā pārmēru dedzīgā, krieviskā, sievišķā izteiksmes veida dēļ.) Pēdīgi — nu jau ir satumsis, un polārblāzma uzvedas visai dīvaini, — tiek nolemts novietot citplanētieti P teltī. P būs jānakšņo otrā teltī kopā ar visiem trim vīriešiem, kā rezultātā sveces gaismā radīsies daža laba lūrēšanas iespēja, jo P teicami aizpilda gan alpīnistes tērpu, gan guļammaisu. Naktī viņi stāvēs sardzē pa četrām stundām katrs un visu pārdomās vēlreiz. No rīta viņi vilks lozes, lai nonāktu pie galīgā lēmuma.
X, Y un Z sardzes laikā viss ir mierīgi. Tad pienāk P kārta. Viņa apgalvo, ka viņai esot slikta nojauta, paredzējums, ka nebūšot labi, bet viņa tā saka mūždien, un neviens to neņem vērā. Nupat viņu ir pamodinājis Z un, libido dziņu mocīts, noskatījies, kā viņa izstaipās, izlien no guļammaisa un tad iespraucas polsterētajā āra tērpā; nu viņa ieņem vietu teltī pie sasalušās būtnes. Sveces lipināšanās uzdzen viņai snaudu; viņa pieķer sevi domājam, kāds gan šis zaļais vīrietis būtu romantiskā situācijā — viņam ir pievilcīgas uzacis, lai gan pats tik tievs. Viņa iesnaužas.
Ledū iekaltais radījums sāk kvēlot, sākumā tikko manāmi, tad spēcīgāk. Uz telts grīdas klusu tek ūdens. Nu ledus ir nozudis. Viņš pieceļas sēdus, tad izslienas kājās. Bez skaņas tuvojas iemigušajai meitenei. Tumšzaļie mati uz viņa galvas sakustas — cirta pēc cirtas, tad stiepjas garumā, tausteklis — kas nu kļūst redzams — pēc taustekļa. Viens tausteklis apvijas ap meitenes kaklu, otrs ap viņas krāšņajiem apaļumiem, trešais kā liptin pielīp lūpām. Viņa uztrūkstas kā no murga, taču tas nav murgs: kosmosa būtnes seja ir tuvu viņējai, aukstie taustekļi tur viņu nepielūdzamā tvērienā; viņš lūkojas meitenē ar neiedomājamām ilgām un iekāri, ar klaju, kailu vēlmi. Neviens mirstīgs vīrietis nekad nav lūkojies viņā ar šādu degsmi. P īsi pretojas, tad ļaujas viņa skavām.
Bet viņai jau nav lielas izvēles.
Zaļā mute atveras, atsegdama ilkņus. Tie tuvojas viņas kaklam. Viņš mīl meiteni tik ļoti, ka uzsūks viņu sevī — padarīs par daļu no sevis, uz mūžiem. Abi taps par vienu būtni. Viņa to saprot bez vārdiem, jo cita starpā šim zēnam ir telepātiskas saziņas spējas. Jā, viņa nopūšas.
Viņš uztin vēl vienu cigareti. Vai ļaut, lai P tiek apēsta un izdzerta šādā veidā? Vai varbūt ragavu suņi sajutīs viņas postu, norausies no saitēm, ielauzīsies caur telts sienu, saplosīs šo zelli gabalos, taustekli pēc taustekļa? Vai kāds no pārējiem — viņš dod priekšroku Y, savaldīgajam angļu zinātniekam, — atsteigsies viņai palīgā? Vai sāksies cīņa? Tas varētu būt labi. Muļķi! Es būtu varējis iemācīt tev visu! mirkli pirms nāves citplanētietis telepātiski aizstaros Y. Viņa asinis būs necilvēcīgā krāsā. Derētu oranža.
Vai varbūt zaļais puisis un P apmainīsies ar intravenoziem šķidrumiem un P kļūs līdzīga viņam — sevis pašas uzlabots, zaļgans variants. Tad viņi jau būs divi un sašķaidīs pārējos putrā, nocirtīs suņiem galvas un dosies iekarot pasauli. Bagātās, tirāniskās pilsētas ir jānoposta, krietnajiem nabagiem jādod brīvība. Mēs esam Tā Kunga Rīkste, abi pavēstīs. Nu viņiem piederēs Nāves Stars, darināts ar kosmosa vīra zināšanām, pievienojot dažas uzgriežņu atslēgas un eņģes, kas nolaupītas tuvējā dzelzslietu bodītē, un kurš tad spēs iebilst?
Vai varbūt citplanētietis nemaz nedzers P asinis — viņš injicēsies meitenē! Viņa ķermenis saruks kā vīnoga, sausā, krunkainā āda pārvērtīsies miglā, un rītā no viņa vairs nebūs ne pēdu. Trīs vīrieši atradīs P, kura miegaini berzēs acis. Es nezinu, kas notika, viņa teiks, un, tā kā to viņa nezina nekad, vīri noticēs. Varbūt mums visiem bija halucinācijas, viņi sacīs. Tur vainīgi ziemeļi, polārblāzma — tā jauc cilvēkiem prātu. Aukstums sabiezina cilvēkiem asinis. Viņi nepamanīs pārdabiski viedo, svešo, zaļo blāzmu P acīs, kuras jau no paša sākuma bijušas zaļas. Toties suņi gan zinās. Tie saodīs pārmaiņu. Tie ņurdēs, atglauduši ausis, tie žēlabaini gaudos, tie vairs nebūs P draugi. Kas tiem, suņiem lēcies?
Tas varēja risināties tik daudzos virzienos.
Ciņa, kautiņš, glābiņš. Citplanetieša nave. Traci tiks norautas drēbes. Tā notiek vienmēr.
Kāpēc viņš sacer šis muļķības? Tāpēc, ka tas viņam nepieciešams — citādi viņš paliktu bez graša pie dvēseles, un, meklējot citu darbu šajās krustcelēs, viņš izietu atklātībā tik ļoti, ka tas vairs nemaz nebūtu apdomīgi. Un arī tāpēc, ka viņš to prot. Viņam ir tādas dotības. Ne jau katram tādas ir: daudzi ir mēģinājuši, daudzi cietuši neveiksmi. Viņam reiz bija lielākas, nopietnākas ambīcijas. Aprakstīt cilvēka dzīvi tādu, kāda tā ir īstenībā. Sākt no viszemākā līmeņa, no tā līmeņa, kurā ir bada alga un tauku maize, un lētas ielenes ar izdedžu krāsas sejām, un zābaka spēriens ģīmī, un vēmekļi renstelē. Parādīt sistēmas darbības principu, mehānismu, to, kā tā notur tevi pie dzīvības tikai tik ilgi, kamēr tevī vēl atlicis kāds spars, kā tā tevi izmanto, pārvērš tevi par sīku zobratiņu vai par žūpu, kaut kādā veidā pēdīgi ietriec tavu seju mēslos.