Uguns bedre
Laiks joprojām ir pārāk silts šim gadalaikam. Remdējošs, maigs, sauss un skaidrs; pat saule, šai gada laikā parasti tik bāla un vārga, ir karsta un sulīga, saulrieti krāšņi. Možie, smaidīgie meteoroloģijas kanāla ļaudis stāsta, ka to izraisījusi kāda tāla, putekļaina katastrofa — zemestrīce, vulkāns? Kāds jauns, slepkavīgs Dieva Darbs. Katram mākonim ir zelta maliņa., tāda ir viņu devīze. Un katrai zelta maliņai ir mākonis.
Vakar Volters aizveda mani uz Toronto, uz tikšanos ar advokātu. Toronto ir vieta, uz kuru viņš nekad nebrauc, ja vien iespējams no tā izvairīties, bet Maira viņu piespieda. Tas notika pēc tam, kad es pateicu, ka braukšu ar autobusu. Maira par to negribēja ne dzirdēt. Visiem zināms, ka autobuss ir tikai viens, tas tumsā izbrauc un tumsā atgriežas. Viņa teica, ja es naktī izkāpšot no autobusa, autovadītāji mani nemūžam nepamanīšot un nobraukšot kā vaboli. Turklāt es nedrīkstot braukt uz Toronto viena, jo, kas arī visiem zināms, tur dzīvojot vieni vienīgi blēži un rīkļurāvēji. Maira noteica, ka Volters par mani parūpēšoties.
Ceļojumam Volters bija uzcirties sarkanā beisbola cepurītē; starp tās apakšmalu un jakas apkakli gluži kā bicepss izspiedās sarainais kakls. Plaksti viņam bija krunkaini kā ceļgali. "Es būtu ņēmis pikapu," viņš teica, "tā mašīna ir pamatīga kā mūra ateja, tad tie tipi bišķiņ apdomātos, pirms iebuktētu man sānus. Bet, redz, tam ir čupā atsperes, tāpēc braukšana nebūtu diez cik gluda." Volters apgalvoja, ka Toronto visi autovadītāji esot jukuši. "Nu, bet ir tak jābūt jukušam, lai uz turieni brauktu, vai ne?" viņš sacīja.
"Mēs jau braucam uz turieni," es norādīju.
"Bet tikai šito vienu reizi. Kā mēs mēdzām sacīt skuķiem — viena reize neskaitās."
"Un vai viņas tev ticēja, Volter?" es jautāju, ķircinādama viņu tā, kā viņam patīk.
"Skaidrs. Dumjas kā zostiņas. Sevišķi blondīnes." Es jutu, ka viņš smaida.
Pamatīga kā mūra ateja. Tā mēdza sacīt par sievietēm. Tas bija domāts kā kompliments — tajos laikos, kad ne jau katram bija mūra ateja; parasti tikai koka būdiņas, neizturīgas un smakojošas, un viegli apgāžamas.
Iesēdinājis mani mašīnā un sasprādzējis ar drošības jostu, Volters ieslēdza radio: vaidošas vijoles, greiza romantika, salauztas sirds četrtaktu ritms. Banālas ciešanas, tomēr ciešanas. Izklaides bizness. Par kādiem lūriķiem mēs visi esam kļuvuši. Es atbalstījos spilvenā, ko bija sarūpējusi Maira. (Viņa bija apgādājusi mūs gluži kā ceļojumam pār okeānu — ielikusi līdzi segu, ko uzklāt uz ceļiem, tunča sendvičus, šokolādes kūciņas ar riekstiem, termosu ar kafiju.) Aiz loga vīdēja Zogsas upes gausā straume. Mēs to šķērsojām un nogriezāmies uz ziemeļiem, gar ielām, kur agrāk atradās strādnieku kotedžas, bet tagad paceļas tā dēvētās "jaunlaulāto mājas", tad gar dažiem sīkiem uzņēmumiem: automašīnu kapsētu, panīkušu veselīgas pārtikas veikalu, ortopēdisko apavu darbnīcu, pie kuras te iedegās, te nodzisa zaļa neona pēda, it kā pati no sevis mīņātos uz vietas. Tad — miniatūrs tirdzniecības centrs, pieci stāvi, no tiem tikai vienu paguvuši izrotāt ar Ziemassvētku vizuļiem. Tad — Mairas skaistumkopšanas salons — "Frizētava". Skatlogā attēls — cilvēks ar īsi apcirptiem matiem, tiešām nevaru pateikt, vīrietis vai sieviete.
Pēc tam — motelis, kura nosaukums agrāk bija "Ceļa galā". Ar to droši vien bija domāts "Ceļa galā gaida mīļotā", bet nevarēja taču gaidīt, ka visi pazīs šo citātu: prātā varēja ienākt kaut kas pārlieku drūms, ēka, kurai ir tikai ieejas, bet nav izeju, kur ož pēc aneirismām un trombozēm, un tukšām miegazāļu pudelītēm, un šāviena brūcēm galvā. Tagad to sauc vienkārši par "Ceļu". Cik vieds lēmums — mainīt nosaukumu. Šis ir nesalīdzināmi mazāk izšķirošs, nesalīdzināmi mazāk galīgs. Daudz patīkamāk ir ceļot, nevis sasniegt ceļamērķi.
Mēs pabraucām garām vēl dažām bodītēm — smaidošas vistas piedāvāja paplātes, uz kurām, brūni apceptas, saliktas pašu ķermeņa daļas, smaidošs meksikānis centās savaldīt pilošas tako maizes. Priekšā izauga pilsētas ūdenstornis, viens no tiem lielajiem cementa pūšļiem, kas izraibina lauku ainavu kā komiksu runas burbuļi, no kuriem izdzēsti vārdi. Nu mēs bijām laukos. Pļavā gluži kā statenisks lielgabala stobrs pacēlās metālā mirdzošs skābbarības tornis; ceļmalā trīs vārnas knābāja pūkainu, sabrauktu, bezveidīgu murkšķi. Žogi, atkal skābbarības torņi, grūtsirdīgs govju bariņš; tumšu ciedru audze, tad dumbrāja ielāps, vasaras meldri jau izspūruši un papliki.
Sāka smidzināt lietus. Volters ieslēdza logu tīrītājus. To mierinošās šūpuļdziesmas pavadībā es iesnaudos.
Kad pamodos, mana pirmā doma bija: vai es krācu? Ja krācu, tad vai mute man bijusi pavērta? Cik neglīti un tātad — cik pazemojoši. Tomēr pajautāt es nespēju. Gadījumam, ja brīnāties: iedomībai nav robežu.
Mēs braucām pa astoņjoslu šoseju, netālu no Toronto. Tas ir, ja tic Volteram: es neredzēju neko, jo mēs bijām iestrēguši aiz kāda fermera kravas mašīnas, kura zvalstījās šurpu turpu, līdz augšai piekrauta ar krātiņiem, kuros bija baltas zosis, neapšaubāmi paredzētas tirgum. To garie, nolemtie kakli un izmisušās galvas šur un tur izspraucās starp redelēm, knābji atvērās un aizvērās, traģiski un smieklīgi gāginot, bet šos trokšņus apslāpēja riteņu rūkoņa. Pie vējstikla pielipa spalvas, mašīnas salonā ieplūda zosu mēslu un benzīna tvaiku smaka.
Uz kravas mašīnas bija uzlīme ar tekstu: "Ja tu esi tik tuvu, ka vari izlasīt šo, tad tu esi pārāk tuvu." Kad mašīna beidzot nogriezās sānis, priekšā bija Toronto, mākslīgs stikla un betona kalns, kas pacēlās lēzenajā ezermalas līdzenumā, vieni vienīgi kristāli un smailes, gigantiskas, zaigojošas plātnes un obeliski ar asām šķautnēm, kas peldēja oranži brūnā smoga dūmakā. Tas izskatījās pēc kaut kā tāda, ko es vēl nekad nebūtu redzējusi, — pēc kaut kā tāda, kas izaudzis vienā naktī vai kā tur nemaz nav, kā mirāža.
Garām aizlidoja melnas plēksnes, it kā priekšā degtu papīru kaudze. Dusmas trīsuļoja gaisā kā tveice. Man prātā ienāca šaudīšanas no garāmbraucošām mašīnām.
Advokāta birojs atradās netālu no King and Bay. Volters apmaldījās, pēc tam nespēja sameklēt vietu, kur atstāt mašīnu. Mums nācās iet kājām piecus kvartālus, Volters bīdīja mani uz priekšu, turēdams pie elkoņa. Es nezināju, kur mēs atrodamies, jo viss ir tik stipri mainījies. Tas ir mainījies ikreiz, kad es tur nonāku, kas nenotiek bieži, un kumulatīvais efekts ir postošs — it kā pilsēta bombardējot būtu nolīdzināta līdz ar zemi un pēc tam uzcelta no jauna tukšā vietā.
Pilsētas centrs, kuru es atceros, — vienmuļš, kalvinistisks, ar baltajiem vīriešiem, kuri, ģērbušies tumšos mēteļos, ierindas solī maršē pa ietvēm, lāgiem viņu vidū gadās pa sievietei obligātajās augstpapēžu kurpēs, cimdos un cepurē, padusē iespiesta somiņa bez roktura, skatiens taisni uz priekšu, — gluži vienkārši ir pazudis, bet, nūjā, pazudis tas ir jau labu laiku. Toronto vairs nav protestantu pilsēta, tā ir viduslaiku pilsēta: ļaudis, kas drūzmējas ielās, ir dažādās krāsās, apģērbi spilgti. Hotdogu stendi ar dzelteniem sauljumiem, sālsstandziņu pārdevēji, auskaru, austu somu un ādas siksnu tirgotāji, ubagi, apkārušies ar uzrakstiem "Bezdarbnieks": teritoriju viņi ir sadalījuši savā starpā. Es pagāju garām flautistam, trijotnei ar elektroģitārām, skotu svārciņos tērptam vīrietim ar dūdām. Kuru katru mirkli gaidīju parādāmies žonglierus vai ugunsrijējus, spitālīgo procesiju ar kapucēm un dzelzs zvārguļiem. Visapkārt dārdēja troksnis; pie maniem briļļu stikliem gluži kā eļļa lipa varavīkšņaina plēve.