Pēdīgi mēs tikām līdz advokāta birojam. Kad es četrdesmitajos gados pirmo reizi konsultējos šajā firmā, tā atradās vienā no Mančestras stilā celtajām biroju ēkām: ārsienu sarkanais ķieģeļu mūris nokvēpis, vestibils izlikts ar mozaīkas flīzēm un rotāts ar akmens lauvām, koka durvis ar matstikla rūti, zem tās uzraksts zelta burtiem. Tur bija tāda tipa lifti, kuriem kabīnē ir režģis no krusteniskām metāla restēm; iekāpt tādā liftā bija tas pats, kas uz brīdi nonākt cietumā. Liftu vadīja sieviete zilā formastērpā un baltos cimdos, viņa nosauca stāvu numurus, kuru nebija vairāk par desmit.
Tagad advokātu firma ir iemitināta spoguļstikla tornī, biroju telpās piecdesmitajā stāvā. Mēs ar Volteru braucām augšup vizošā
liftā ar plastmasas marmora apdari, ar auto sēdekļu smārdu un ļaužu baru — vīriešiem uzvalkos un sievietēm kostīmos, visiem novērstas acis un tukšas sejas kā sulaiņiem, kas bijuši sulaiņi visu mūžu. Ļaudis, kuri redz tikai to, par kā redzēšanu viņiem maksā. Pašam advokāta birojam bija uzgaidāmā telpa, kura tikpat labi varētu atrasties pieczvaigžņu viesnīcā: profesionāli sakārtots puķu pušķis, tik blīvs un dižmanīgs kā astoņpadsmitajā gadsimtā, biezs sēņu krāsas paklājs pa visu grīdu, abstrakta glezna, ko veido dārgi krāsu traipi.
Advokāts ieradās, sarokojās, murmināja, žestikulēja: man bija jāiet viņam līdzi. Volters teica, ka pagaidīšot mani turpat. Viņš ar zināmu trauksmi blenza uz jauniņo, spodro sekretāri melnā kostīmā, ar gaišsārti violetu šalli un perlamutra nagiem; blenza arī sekretāre — nevis uz Volteru, bet gan uz viņa rūtaino kreklu un milzīgajiem, benzīnkannām līdzīgajiem zābakiem ar gumijas zoli. Tad viņš apsēdās uz divvietīgās sofas, kurā tūdaļ iegrima kā popkorna kaudzē; ceļgali saliecās asā leņķī, bikšu staras pašāvās augšup, atsedzot biezas, sarkanas mežcirtēja zeķes. Viņa priekšā uz smalka kafijas galdiņa atradās dažādi biznesa žurnāli, gatavi dot viņam padomus, kā gūt lielāko iespējamo peļņu no katra ieguldītā dolāra. Viņš izraudzījās brošūru par kopējiem fondiem: viņa lielajā ķetnā tā izskatījās kā salocīts papīra mutautiņš. Acis viņam bolījās šurpu turpu kā vērsēnam, kuru sagrābusi panika.
"Es drīz nākšu," es pateicu, lai viņu nomierinātu. Patiesībā es paliku prom mazliet ilgāk, nekā biju domājusi. Nūjā, šie advokāti ņem maksu par katru minūti, taisni kā pašas lētākās ielenes. Visu laiku gaidīju, ka pie durvīm atskanēs klauvējiens un aizkaitināta balss: Ei, jūs tur! Ko mulļājas? Fiksi dabūn augšā, iekšā un laukā!
Kad biju beigusi savu sarunu ar advokātu, mēs devāmies atpakaļ uz automašīnu, un Volters teica, ka aizvedīšot mani pusdienās. Viņš zinot kādu vietiņu. To viņam droši vien bija iestāstījusi Maira: Dieva dēļ, gādā, lai viņa paēd, tai vecumā viņi knābā kā cāli, paši nemaz nejūt, kad sāk aptrūkties spēka, viņa vēl turpat mašīnā ņems un nomirs badā. Un varbūt viņam pašam gribējās
ēst: kamēr es gulēju, viņš bija notiesājis visus Mairas rūpīgi iesaiņotos sendvičus un kūciņas piedevām.
Volters teica, ka to vietiņu, kuru viņš zinot, saucot par Uguns bedri. Tur viņš esot ēdis pagājušā reizē, pirms diviem vai varbūt trim gadiem, vieta esot bijusi daudzmaz pieklājīga, ņemot vērā visu. Ņemot vērā ko? Ņemot vērā to, ka tā atrodoties Toronto. Viņš ēdis dubulto čīzburgeru ar visām piedevām. Viņi tur restējot ribiņas un vispār specializējoties uz grilējumiem.
Es atcerējos to ēstuvi arī pati, kopš tā laika bija pagājuši vairāk nekā desmit gadi — tas bija tolaik, kad es uzmanīju Sabrinu pēc pirmās viņas bēgšanas reizes. Mācību stundu beigās es mēdzu klimst ap viņas skolu, sēdēt uz parka soliņiem tādās vietās, kur varētu viņai uzglūnēt — nē, kur viņa varētu mani pazīt, lai gan tās bija vājas izredzes. Es slēpos aiz atvērtas avīzes kā tāds apsēsts, nožēlojams ekshibicionists un tieši tāpat biju pilna ar bezcerīgām ilgām pēc meitenes, kura noteikti bēgtu no manis tā, it kā es būtu trollis.
Es gribēju tikai darīt Sabrinai zināmu, ka esmu šeit; ka eksistēju; ka neesmu tāda, kā viņai stāstīts. Ka varu būt viņai patvērums. Es zināju, ka patvērums viņai būs vajadzīgs, jau ir vajadzīgs, jo pazinu Vinifredu. Taču tur nekas neiznāca. Sabrina mani ne reizi nepamanīja, es ne reizi neatklāju savu klātbūtni. Kad pienāca izdevīgs brīdis, es biju pārāk gļēva.
Kādu dienu es izsekoju viņu līdz Uguns bedrei. Likās, tā ir vieta, kur meitenes — tā vecuma meitenes, no tās skolas, — uzturas pusdienlaikā vai tad, ja basto stundas. Izkārtne pie ieejas durvīm bija sarkana, logu apmales izrotātas ar dzelteniem plastmasas līkločiem, kam vajadzēja attēlot liesmas. Mani uztrauca nosaukuma miltoniskā pārdrošība: vai viņi vispār zināja, ko piesauc?
No Debess Ētera, ar liesmām lejā triekts Tai briesmu postā, tajā sadegšanā… …un Uguns plūdi, Ko baro mūžam neiznīcīgs sērs…
Nē. Viņi nezināja. Uguns bedre bija elle vienīgi gaļai.
Iekštelpās bija griestu lampas ar krāsaina stikla abažūriem un lāsumaini, šķiedraini augi podos — sešdesmito gadu noskaņa. Es izraudzījos nodalījumu līdzās tam, kurā sēdēja Sabrina ar divām skolas draudzenēm, visām vienādi, plati, zēniski formastērpi, šie segām līdzīgie, rūtainie svārki ar pieskaņotu kaklautu, kas Vinifredai allaž šķituši tik prestiži. Visas trīs meitenes bija ļoti centušās, lai sabojātu šo iespaidu, — pusgarās zeķes nošļukušas, blūzes vietumis izlīdušas no svārkiem, kaklauti šķībi. Viņas košļāja gumiju tā, it kā tas būtu reliģisks pienākums, un runāja tai garlaikotajā, pārāk skaļajā manierē, kādu meitenes tajā vecumā allaž pamanās apgūt.
Visas trīs bija skaistas — tādā veidā, kādā skaista ir katra meitene viņu gados. Šī veida skaistums rodas pats no sevis, taču to nav iespējams saglabāt; tas ir svaigums, šūnu sulīgums, nepelnīts un pārejošs, to nespēj atdarināt nekas. Tomēr neviena no viņām nebija ar to apmierināta; viņas jau mēģināja mainīt sevi, uzlabot, sagrozīt, mazināt, iespiest sevi kādā neiespējamā, iztēlotā veidnē, plūkājot un krāsojot sev seju. Es viņas nevainoju, jo reiz biju tā darījusi pati.
Es sēdēju, noraudzīdamās uz Sabrinu gar savas saules cepures plato malu un noklausīdamās viņu triviālajās pļāpās, kurās viņas ietinās kā maskēšanās tērpā. Neviena neteica to, ko domā, neviena neuzticējās pārējām — un pilnīgi pamatoti, jo nejauša nodevība tai vecumā ir ikdienišķa parādība. Abas pārējās bija gaišmates; tikai Sabrinai mati bija tumši un spīdīgi kā zīdkoka ogas. Viņa īsti neklausījās savās draudzenēs un arī nelūkojās uz viņām. Aiz iestudēti neizteiksmīgā skatiena droši vien virmoja pretīgums. Es pazinu šo īgnumu, šo ietiepību, šo sagūstītās princeses sašutumu, kas jāslēpj tikmēr, līdz savākts pietiekami daudz ieroču. Es gandarīta nodomāju — piesargies, Vinifreda, ka tev neuzbrūk no mugurpuses.
Sabrina mani neievēroja. Vai varbūt ievēroja, taču nezināja, kas es esmu. Visas trīs mazliet paskatījās šurp, mazliet pačukstējās un pairgājās; es atceros tādas situācijas. Kaut kāda sačākstējusi veča, vai šī teiciena mūsdienu versija. Zobgalību objekts droši vien bija mana cepure. Tā ne tuvu nebija moderna, šī cepure. Sabrinai es todien biju tikai veca sieviete — vecāka sieviete — nenoteikta izskata vecāka sieviete, vēl ne tik sagrabējusi, lai būtu ievērības cienīga.
Kad visas trīs bija aizgajušas, es devos uz tualeti. Uz kabīnes sienas bija dzejolis:
Mīlu Garrenu jā gan Viņš nav tev viņš ir man Ja tu līdīsi man priekšā Tev zvēru braukšu purnā iekšā