Jaunas meitenes izsakās daudz klajāk nekā agrāk, lai gan viņu zināšanas par pieturzīmēm nav uzlabojušās.
Kad mēs ar Volteru pēdīgi sameklējām Uguns bedri, kura neatradās tur (kā viņš teica), kur viņš to atstājis, logi bija aiznagloti ar finieri un pie tā piesprausts kaut kāds oficiāls paziņojums. Volters ošņājās ap aizslēgtajām durvīm kā suns, kas neatceras, kur noracis kaulu. "Izskatās, ka te ir slēgts," viņš sacīja. Ilgu brīdi viņš stāvēja, rokas sabāzis kabatās. "Viss mūždien tiek mainīts," viņš noteica. "Tam nav iespējams turēties līdzi."
Pēc izmisīgiem meklējumiem un dažiem maldu ceļiem mēs samierinājāmies ar kaut kādu lētu ēstuvi Devenportstrītā; pie galdiņiem atradās vinila krēsli un mūzikas automāti, kam repertuārs salasīts no kantrimūzikas, dažiem veciem bītlu gabaliem un Elvisa Preslija dziesmām. Volters uzlika Heartbreak Hotel, un mēs to klausījāmies, ēzdami hamburgerus un dzerdami kafiju. Volters uzstāja, ka maksāšot viņš, — atkal Mairas pirksts, šaubu nav. Laikam bija iešmugulējusi viņam divdesmitnieku.
Es apēdu tikai pusi no sava hamburgera. Visu apēst nejaudāju. Volters notiesāja otru pusi, iebāzdams to mutē visu uzreiz, gluži kā iemezdams pastkastē vēstuli.
Dodoties prom no pilsētas, es palūdzu, lai Volters brauc gar manu veco māju — to māju, kurā reiz dzīvoju kopā ar Ričardu. Ceļu es atcerējos lieliski, bet, ieraudzījusi māju, sākumā to nepazinu. Tā joprojām bija stūraina un nepievilcīga, šauriem logiem, smagnēja, biezi brūna kā pārturēta tēja, taču efejas bija izaugušas un klāja sienas. Koka apšuvums kalnu namiņa stilā, reiz bijis krēmkrāsā, tagad bija pārkrāsots ābolzaļš, un smagās parādes durvis tāpat.
Ričards iebilda pret efejām. Kad ievācāmies šai mājā, dažas tur auga, bet viņš tās iznīdēja. Tās bojājot ķieģeļus, viņš teica; tās ielienot skursteņos, tās pievilinot grauzējus. Tas bija tolaik, kad viņš vēl pamatoja to, ko domā un dara, kad viņš vēl piedāvāja to kā pamatojumu arī tam, ko domāt un darīt man. Tas bija pirms tam, kad viņš atmeta pamatojumiem ar roku.
Mirkli es saskatīju pati sevi toreiz, salmu platmalē, gaiši dzeltenā kleitā — kokvilnas kleitā, karstuma dēļ. Bija vasaras nogale gadu pēc manām kāzām; zeme bija izkaltusi kā pliens. Pēc Vinifredas pamudinājuma es biju pievērsusies dārzkopībai: man vajagot kādu vaļasprieku, viņa teica. Viņa bija nolēmusi, ka es varētu sākt ar akmensdārzu, jo pat tad, ja es aizlaistu augus postā, akmeņi tomēr paliktu. Akmeņus nav tik viegli nomaitāt, viņa pajokoja. Viņa atsūtīja, pašas vārdiem sakot, trīs vīrus, uz kuriem var paļauties; viņiem bija jārok zeme un jāizkārto akmeņi, lai es pēc tam varētu dēstīt puķes.
Dārzā jau atradās daži akmeņi, ko pasūtinājusi Vinifreda: mazi, lielāki, līdzīgi plātnēm, izmētāti, kā pagadās, vai sakrauti kaudzē kā apkrituši domino kauliņi. Mēs visi — trīs vīri, uz kuriem var paļauties, un es — stāvējām un skatījāmies uz šo juceklīgo akmeņu kaudzi. Viņiem galvā bija cepures, jakas novilktas, krekla piedurknes atrotītas, bikšturi atklāti skatienam; viņi gaidīja manus rīkojumus, bet es nezināju, ko viņiem teikt.
Tolaik es vēl gribēju kaut ko mainīt — darīt kaut ko pati, izveidot kaut ko, lai cik bezcerīga būtu izejviela. Es joprojām domāju, ka tas man izdosies. Taču es itin neko nezināju par dārzkopību. Man nāca raudiens, bet sāc tik raudāt, un viss būs pagalam: ja tu raudāsi, vīri, uz kuriem var paļauties, sāks tevi nicināt, un tad uz viņiem vairs nevarēs paļauties.
Volters izstīvēja mani no mašīnas, tad klusēdams gaidīja, palicis man aiz muguras, gatavs satvert mani, ja es gāztos gar zemi. Es stāvēju uz ietves un skatījos uz māju. Akmensdārzs joprojām bija turpat, lai gan galīgi pamests novārtā. Protams, bija ziema, tāpēc grūti pateikt, tomēr es šaubījos, vai tajā kaut kas vairs aug, varbūt tikai pūķamēles, bet tās jau aug jebkur.
Uz piebraucamā ceļa stāvēja liels atkritumu konteiners, pilns ar koka šķēpelēm, ar apmetuma gabaliem: risinājās remonts. Vai nu remonts, vai arī bija noticis ugunsgrēks: viens logs augšstāvā bija izsists. Maira apgalvo, ka tādās mājās apmetoties bezpajumtnieki: tiklīdz māju atstāj nepieskatītu, vismaz Toronto, tie ir iekšā vienā rāvienā un rīko savas narkomānu balles vai vēl nezin ko. Viņa esot dzirdējusi par sātaniskiem kultiem. Viņi sakurot ugunskurus uz cietkoksnes grīdām, aizdambējot tualetes un ķēzot izlietnēs, viņi zogot krānus, glītākus durvju rokturus, visu, ko var pārdot. Lai gan dažreiz logus izdauza bērni, joka pēc. Jaunajiem uz to ir talants.
Izskatījās, ka māja nevienam nepieder, ka tā ir pārejas stāvoklī kā glezna nekustamā īpašuma reklāmas brošūrā. Tā vairs nešķita jebkādā veidā saistīta ar mani. Es centos atcerēties savu soļu skaņu, ziemas zābakos pa sauso, gurkstošo sniegu, steidzoties mājup, vēlu, gudrojot aizbildinājumus; vārtu tumšais nolaižamais režģis; tas, kā ielas laternu gaisma krita sniega kupenās, gar malām zilās kā ledus, izraibinātās ar suņu čuru dzelteno Breila rakstu. Toreiz ēnas bija citādas. Mana nemierīgā sirds, mana elpa, kas ritinās vaļā, balti dūmi saltajā gaisā. Manu pirkstu drudžainais siltums; manu lūpu sūrstoņa zem svaigi uzklātās pomādes.
Dzīvojamā istabā bija kamīns. Es mēdzu sēdēt pie tā kopā ar Ričardu, gaisma ņirbēja pār mums, pār mūsu glāzēm, katra uz paliktnīša, lai pasargātu pulējumu. Seši vakarā, martini laiks. Ričardam patika veikt dienas kopsavilkumu: tā viņš to dēvēja. Viņam bija paradums uzlikt plaukstu man uz skausta — atstāt to tur, vienkārši viegli turēt tur uzliktu, kamēr viņš vadīja kopsavilkuma norisi. Kopsavilkums bija tas, ko izdarīja tiesneši, pirms lietu izšķīra zvērināto tiesa. Vai tā viņš sevi redzēja? Varbūt. Taču viņa iekšējās domas, viņa motīvi man nereti palika neizprotami.
Tas bija viens spriedzes avots mūsu starpā: mana nespēja viņu saprast, uzminēt viņa vēlmes, un vainu viņš saskatīja mana tīšajā un pat agresīvajā uzmanības trūkumā. Patiesībā vainīgs bija arī apjukums un vēlāk bailes. Turpinot mūsu kopdzīvi, viņš man arvien mazāk atgādināja vīrieti ar ādu un funkcionējošām ķermeņa daļām, toties arvien vairāk — gigantisku virves mudžekli, kuru man gluži kā noburtai bija lemts katru dienu censties atmudžināt. Tas man neizdevās nekad.
Es stāvēju pie savas mājas, pie savas bijušās mājas, gaidīdama, ka mani modīsies jebkādas emocijas. Nemodās nekādas. Izbaudījusi abus, es nezinu, kas ir sliktāk: spēcīgas jūtas vai pilnīgs jūtu trūkums.
No kastaņas, kura auga maurā, nokarājās divas kājas, sievietes kājas. Mirkli es nodomāju, ka tās ir īstas kājas, kuras rāpjas lejup, glābjas, bet tad es paskatījos vērīgāk. Tās bija zeķbikses, piebāztas ar kaut ko — droši vien ar tualetes papīru vai apakšveļu — un izsviestas pa augšstāva logu kāda sātaniska rituāla vai pusaudžu draiskulības, vai bezpajumtnieku dzīru laikā. Ieķērušās zaros.
Šīs bezmiesiskās kājas acīmredzot bija izmestas pa manu logu. Pa manu kādreizējo logu. Iztēlojos, kā senos laikos raugos ārā pa šo logu. Kaldama plānus, kā nemanītai tikt laukā un norāpties lejā pa koka stumbru — nosviest kurpes, pārcelt kājas pār palodzi, sniegties lejup ar vienu zeķē ieautu pēdu un tad ar otru, cieši turoties pie kāda atbalsta. Tomēr es to nebiju izdarījusi.
Skatīties ārā pa logu. Vilcināties. Domāt: cik ļoti es esmu zudusi pati sev.
*
Pastkartes no Eiropas
Dienas tumst, koki kļūst drūmi, saule ripo lejup no kalna pretim ziemas saulgriežiem, bet ziemas joprojām nav. Ne sniega, ne sniega ar lietu, ne gaudojošu vēju. Sī vilcināšanās ir kā ļauna zīme. Mūs caurstrāvo pelēcīgi brūns klusums.