Vakar es aizgāju līdz Jubilejas tiltam. Ir klīdušas runas par rūsu, par koroziju, par vājām vietām konstrukcijās; ir klīdušas runas par tilta nojaukšanu. Kaut kāds būvuzņēmējs bez vārda un bez sejas kārojot sabūvēt dzīvojamās mājas zemes gabalā pie tilta, saka Maira, — tā ir lieliska vieta, ainavas dēļ. Ainavas mūslaikos ir vērtīgākas par kartupeļiem, lai gan tieši tai vietā kartupeļi nav dēstīti savu mūžu. Baumo, ka klusītēm esot samaksāts krietns žūksnis netīras naudas, lai sekmētu šo darījumu, taču es esmu pārliecināta, ka tieši tāpat notika toreiz, kad tilts tika celts — šķietami par godu karalienei Viktorijai. Kāds būvuzņēmējs būs samaksājis Viņas Majestātes izraudzītajiem pārstāvjiem, lai dabūtu šo darbu, un mēs šai pilsētā vēl arvien cienām senās paražas: Tiec pie naudas, lai tur vai kas. Tādas ir senās paražas.
Savādi iedomāties, ka dāmas rišās un stīpotos svārkos reiz staigājušas pa šo tiltu un liekušās pār šiem smalkā kaluma reliņiem, lai aplūkotu ainavu, kas tagad kļuvusi tik dārga un drīz būs privātīpašums: ūdens virpuļus lejā, gleznainās kaļķakmens klintis rietumos, turpat līdzās fabrikas, kuras četrpadsmit stundu dienā strādā ar pilnu jaudu, tajās mudžēt mudž pakalpīgi lauķi, vienmēr gatavi raut nost savu cepuri; tumsā fabrikas mirgo kā ar gāzi apgaismoti spēļu nami.
Es stāvēju uz tilta un raudzījos pār margām uz augšteces ūdeņiem, gludiem kā sīrups, tumšiem un klusiem, draudīga, slēpta spēka pilniem. Otrā pusē bija ūdenskritumi, virpuļi, baltais troks nis. Tas ir krietnu gabalu uz leju. Es sajutu savu sirdi, sajutu reiboni. Un arī elpas trūkumu, it kā būtu iegrimusi pāri galvai. Bet kur iegrimusi? Ne jau ūdenī; šis ir kaut kas blīvāks. Laiks: sens, auksts laiks, senas bēdas, kuras nogulsnējas slāņos kā dūņas dīķī.
Piemēram:
Mēs ar Ričardu pirms sešdesmit četriem gadiem kāpjam lejup pa Berendžērijas trapu Atlantijas okeāna tālajā krastā, platmale viņam pieliekta šķelmīgā leņķī, mana cimdotā roka viegli uzlikta viņam uz delma — jaunlaulātie savā medusmēneša ceļojumā.
Kāpēc to sauc par medusmēnesi? Lune de miel, medus mēness — it kā mēness būtu nevis auksta, neauglīga bezgaisa lode, ko veido bakurētainas klintis, bet gan samtains, zeltains, saldi smaržīgs — vizoša, cukurota plūme, tā dzeltenā, kura kūst mutē un ir tik lipīga kā ilgas, tik smeldzīgi salda, ka iesāpas zobi. Silta starmeša gaisma, kas plūsmo nevis debesīs, bet gan tavā pašas miesā.
Par to es zinu visu. Es to atceros ļoti labi. Bet ne no sava medusmēneša.
Izjūta, kuru es visskaidrāk atceros no tām astoņām nedēļām — vai nedēļas varēja būt tikai deviņas? — bija bažas. Es raizējos, ka mūsu laulības dzīve — ar ko es domāju to daļu, kas risinājās tumsā un par ko nedrīkstēja runāt — Ričardam liek vilties tikpat stipri kā man. Kaut gan šķita, ka tā tomēr nav: sākumā viņš pret mani bija gana laipns, vismaz dienas gaismā. Es slēpu šīs savas bažas, cik labi vien mācēdama, un bieži gāju vannā: es jutu, ka iekšpusē sāku pūt, gluži kā ola.
Izkāpuši krastā Sauthemptonā, mēs ar Ričardu sēdāmies vilcienā un braucām uz Londonu, kur apmetāmies Brauna viesnīcā. Brokastis mums pasniedza turpat numurā, un šim nolūkam es uzvilku peņuāru, vienu no trim, ko man izraudzījusies Vinifreda: rozes un pelni, ziloņkauls ar baložzilām mežģīnēm, ceriņkrāsa ar akvamarīnu — palsas, ūdeņainas krāsas, kuras nekaitēja rīta sejai. Katram peņuāram bija pieskaņotas atlasa rītakurpes, apmalotas ar krāsotu kažokādu vai gulbja dūnām. Es nospriedu, ka tieši tā rītos ģērbjas pieaugušas sievietes. Biju redzējusi šādus ansambļus attēlos (bet kur? Varbūt tās bija reklāmas, piemēram, kādai kafijas šķirnei?) — vīrietis uzvalkā un kaklasaitē, mati gludi atsukāti atpakaļ, sieviete savā peņuārā izskatās tikpat sakopta, viena roka pacelta, tajā sudraba kafijkanna ar izliektu snīpi, abi skurbi uzsmaida viens otram pār sviesta trauku.
Lora būtu vīpsnājusi par šiem tērpiem. Viņa jau bija vīpsnājusi, redzēdama, kā tie tiek likti ceļasomās. Lai gan tā nebija gluži vīpsnāšana: Lora nemaz nebija spējīga vīpsnāt pa īstam. Viņai trūka vajadzīgās cietsirdības. (Tas ir — vajadzīgās tīšās cietsirdības. Viņas cietsirdība bija nejauša — blakusprodukts tām cēlajām iedomām, kādas nu kuru reizi maisījās viņai pa galvu.) Viņas reakcija drīzāk līdzinājās pārsteigumam — vai neticībai. Viņa pārvilka ar plaukstu pār atlasu, viegli notrīcēdama, un es sajutu auduma vēso eļļainumu, slidenumu savas pašas pirkstu galos. Kā ķirzakas āda. "Tu to valkāsir viņa jautāja.
Tajos vasaras rītos Londonā — jo bija jau pienākusi vasara —, kad ieturējām brokastis, aizkari bija pa pusei aizvilkti, lai nelaistu iekšā saules dzidrumu. Ričards parasti apēda divas vārītas olas, divas biezas bekona šķēles un grilētu tomātu, grauzdiņu ar marmelādi, grauzdiņš trausls, atdzisis grauzdiņu statnī. Es apēdu pusi greipfrūta. Tēja bija tumša, pilna miecvielām, kā purva rāva. Šis esot pareizais, angliskais veids, kā to pasniegt, teica Ričards.
Runāts netika daudz, tikai obligātie teikumi: "Vai labi gulēji, dārgā?" — "Mhm, un tu?" Ričardam tika atnesti laikraksti un telegrammas. Tās allaž bija vairākas. Viņš izskatīja avīzes, tad atvēra telegrammas, izlasīja tās, rūpīgi pārlocīja vienreiz un tad otrreiz, iebāza kabatā. Vai arī saplēsa tās sīkās driskās. Viņš tās nekad neburzīja un nemeta papīrgrozā, bet, ja būtu tā izdarījis, es nevilktu tās ārā un nelasītu, vismaz tajā savas dzīves posmā ne.
Es pieņēmu, ka visas šīs telegrammas paredzētas viņam: man neviens nekad nebija sūtījis telegrammas, un es nespēju iedomāties iemeslu, kāpēc lai es kādu saņemtu.
Pa dienu Ričardam bija vairākas tikšanās. Manuprāt, ar darījumu partneriem. Viņš noīrēja man automašīnu ar šoferi, un es tiku vesta aplūkot to, kas, pēc viņa domām, bija aplūkošanas vērts. Lielākoties es apskatīju namus un arī parkus. Un arī skulptūras, uzstādītas pie namiem vai parkos: valstsvīrus ar ievilktu vēderu un izrieztām krūtīm, viena kāja izlikta uz priekšu un ieliekta celī, rokā sažņaugti papīru rituļi; armijas vīri jāšus uz zirga. Nelsons uz savas kolonnas, princis Alberts tronī, ap viņa kājām vijas un valstās eksotisku sieviešu kvartets, šļācot ārā augļu un kviešu straumes. Ar to bija domāti kontinenti, pār kuriem princis Alberts, lai gan miris, valdīja joprojām, tomēr viņš nepievērsa tiem uzmanību; bargs un kluss viņš sēdēja zem sava greznā, apzeltītā kupola, lūkodamies tālumā, domās pievērsies augstākām lietām.
"Ko tu šodien redzēji?" Ričards mēdza jautāt pie vakariņu galda, un es paklausīgi uzskaitīju redzēto, kā atķeksēdama namu pēc nama, parku pēc parka, skulptūru pēc skulptūras: Londonas Tauers, Bakingemas pils, Kensingtona, Vestminsteras abatija, Parlamenta ēkas. Viņš nemudināja mani apmeklēt muzejus, atskaitot Dabas vēstures muzeju. Tagad es brīnos, kāpēc gan viņam šķita, ka skats uz tik daudziem lieliem, izbāztiem dzīvniekiem nāks par labu manai izglītošanai? Jo tad jau bija skaidrs kā diena, ka visiem šiem apmeklējumiem ir viens mērķis — mana izglītošana. Kāpēc lai man pašai vai Ričarda priekšstatam par to, kādai man jākļūst, nāktu par labu šie izbāztie dzīvnieki, nevis, piemēram, viena telpa ar gleznām? Man liekas, es to zinu, bet varbūt es maldos. Varbūt izbāztie dzīvnieki savā ziņā bija kā zvēru dārzs — kaut kas tāds, uz kurieni ved izklaidēties bērnu.
Tomēr es aizgāju uz Nacionālo galeriju. To ieteica viesnīcas konsjeržs, kad man bija izbeigušies nami. Galerija mani nokausēja — tā bija kā lielveikals, tik daudz ļaužu sadrūzmējušies pie sienām, tik daudz žilbas, — taču reizē arī sajūsmināja. Nekad nebiju redzējusi tik daudz kailu sieviešu vienuviet. Tur bija arī daži kaili vīrieši, tomēr ne gluži tik kaili. Tur bija arī daudz krāšņu tērpu. Kails un apģērbts: varbūt tās ir pamata kategorijas, tāpat kā sievietes un vīrieši. Nu, vismaz Dievs tā domāja. (Lora bērnībā: Ko Dievs velk mugurār)