Pie visām šīm vietām mašīna un šoferis palika gaidām, bet es moži devos iekšā pa kādiem vārtiem vai durvīm, cenzdamās izskatīties mērķtiecīga; cenzdamās neizskatīties tik vientuļa un tukša. Un tad es blenzu un blenzu, lai vēlāk būtu ko teikt. Taču patiesībā es nemaz neizpratu to, ko redzēju. Nami ir tikai nami. Nekas īpašs tiem nepiemīt, ja nezini neko par arhitektūru vai par to, kas šajos namos reiz noticis, un es to nezināju. Man trūka pārskata talanta; likās, mans skatiens atduras tieši tajā, uz ko man jāskatās, un es uztvēru vienīgi faktūras: ķieģeļu vai akmens graudainumu, vaskotu koka margu gludumu, noplukušas zvērādas raupjumu. Kaula rievojumu, ziloņkaula silto kvēli. Stikla acis.
Papildus šim izglītojošām ekskursijām Ričards skubināja mani iet iepirkties. Man bija bail no pārdevējiem, un es nopirku maz. Citās reizēs es devos pie friziera. Ričards nevēlējās, lai es apgriežu matus vai lieku ilgviļņus, tāpēc es to nedarīju. Man vislabākais esot vienkāršs stils, viņš teica. Tas piestāvot manai jaunībai.
Dažkārt es vienkārši staigāju apkārt vai sēdēju uz parka soliņiem, gaidīdama, līdz pienāks laiks atgriezties. Lāgiem man līdzās apsēdās kāds vīrietis un lūkoja uzsākt sarunu. Tad es gāju prom.
Daudz laika es pavadīju, mainīdama tērpus. Niekodamās ar lencītēm, sprādzēm, cepuru slīpumu, zeķu vīlēm. Raizēdamās par to, cik piemērots ir kāds apģērba gabals, kāda dienas stunda. Nebija neviena, kas aizpogātu man aizmugurē kleitu, pateiktu, kā es izskatos no mugurpuses un vai blūzes mala kārtīgi sabāzta aiz svārku jozmeņa. To mēdza darīt Rīnija vai Lora. Man viņu pietrūka, un es centos šo trūkumu nejust.
Vīlēju nagus, mērcēju pēdas. Izplūcu vai noskuvu matiņus: tas bija nepieciešams, lai es būtu gluda, bez kādiem sariem. Topogrāfija kā mitrs māls, virsma, pār kuru slīd plaukstas.
Mēdza teikt, ka medusmēnesis ir domāts tam, lai jaunlaulātie labāk iepazītu viens otru, taču es, dienām ritot, jutu, ka Ričardu pazīstu arvien mazāk. Viņš turējās nomaļus, vai varbūt tā bija slēpšanās? Atkāpšanās izdevīgākā vietā. Lai nu kā, es savukārt ieguvu veidolu — to veidolu, ko man paredzējis viņš. Ikreiz, kad ieskatījos spogulī, bija ietonēta arvien lielāka daļa no manis.
Pēc Londonas mēs devāmies uz Parīzi — ar kuģi, kas pārveda mūs pār jūras šaurumu, un tad ar vilcienu. Dienas Parīzē ārēji bija ļoti līdzīgas dienām Londonā, lai gan brokastis bija citādas: ciets veģis, zemeņu ievārījums, kafija ar karstu pienu. Maltītes bija sulīgas; Ričards tām pievērsa milzīgu uzmanību, īpaši vīniem. Viņš mūždien atkārtoja, ka mēs neatrodoties Toronto, lai gan šis fakts man bija pašsaprotams.
Es redzēju Eifeļa torni, bet neuzbraucu augšā, jo jutu netīksmi pret augstumu. Es redzēju Panteonu un Napoleona kapu. Es neredzēju Notrdamu, jo Ričardam nepatika baznīcas, vismaz ne katoļu baznīcas, viņš uzskatīja, ka tās izsūc spēkus. Jo sevišķi vīraks notrulinot smadzenes.
Franču viesnīcā bija bidē, kura funkcijas man izskaidroja Ričards, tikko manāmi vīpsnādams, pēc tam kad bija pieķēris mani mazgājam tajā kājas. Es nodomāju — šie franči tiešām saprot kaut ko tādu, ko citi nesaprot. Viņi izprot miesas vēlmes. Vismaz atzīst, ka tādas pastāv.
Mēs bijām apmetušies viesnīcā Lutetia, kas kara laikā kļuva par nacistu štābu, bet kā lai mēs būtu to zinājuši? Rīta kafiju es mēdzu dzert viesnīcas kafejnīcā, jo baidījos iet kaut kur citur. Biju iedomājusies — ja izlaidīšu viesnīcu no acīm, tad vairs nekad nespēšu to atrast. Tolaik es jau zināju, ka tā franču valoda, ko man iemācījis misters Ērskins, gandrīz nekam nav derīga: Le coeur a ses raisons que la raison ne connaīt point — dzirdot šo frāzi, neviens neatnestu man papilddevu karsta piena.
Mani apkalpoja vecs viesmīlis ar valzirga seju; viņš prata ieliet kafiju un karsto pienu no divām krūzēm vienlaikus, turot tās paceltas augstu gaisā, un tas mani valdzināja tik ļoti, it kā viņš būtu burvju mākslinieks, kurš rāda trikus bērnam. Kādu dienu viņš man jautāja — viņš mazliet mācēja angliski: "Kāpēc jūs skumstat?"
"Es neskumstu," es atbildēju un sāku raudāt. Svešinieku līdzcietība var būt postoša.
"Jums nevajadzētu skumt," viņš teica, raudzīdamies manī ar savām melanholiskajām, blāvajām valzirga acīm. "Vainīga laikam ir mīlestība. Bet jūs esat jauna un skaista, skumjām būs laiks vēlāk." Franči ir skumju lietpratēji,' viņi pazīst visus veidus. Tāpēc viņiem ir bidē. "Mīlestība ir briesmīga," viņš teica, plikšķinādams man pa plecu. "Bet, ja tās nav, ir vēl sliktāk."
Iespaids tika nedaudz sabojāts nākamajā dienā, kad viņš izteica man nepiedienīgu piedāvājumu, vismaz tā man likās: franciski es nemācēju pietiekami labi, lai zinātu skaidri. Galu galā viņš nemaz nebija tik vecs — varbūt gadi četrdesmit pieci. Man būtu vajadzējis piekrist. Taču attiecībā uz skumjām viņš maldījās: daudz labāk ir skumt jaunībā. Skumja, skaista meitene modina tieksmi mierināt — atšķirībā no skumjas večas. Bet lai nu tas paliek.
Tad mēs devāmies uz Romu. Roma man šķita pazīstama — vismaz tai man bija konteksts, ko pirms daudziem gadiem sagādājis misters Ērskins un viņa latīņu stundas. Es redzēju Forumu jeb to, kas palicis no tā pāri, un Apijas ceļu, un Kolizeju, kurš atgādināja peļu sagrauztu sieru. Dažādus tiltus, dažādus apdilušus eņģeļus, nopietnus un domīgus. Es redzēju plūstam Tibru, dzeltenu kā dzeltenā kaite. Es redzēju Sv. Pētera katedrāli, tiesa, tikai no ārpuses. Ta bija ļoti liela. Manuprāt, man būtu vajadzējis manīt Musolīni fašistiskos karotājus melnos mundieros maršējam apkārt un piekaujam cilvēkus — vai viņi to jau darīja? — tomēr viņus es neredzēju. Tādām norisēm ir nosliece palikt neredzamām, ja vien pats neesi to objekts. Citādi tu ieraugi tās tikai vēlāk, kinohronikās vai filmās, kuras uzņemtas ilgi pēc notikušā.
Pēcpusdienās es pasūtināju tasi tējas — es pamazām iemanījos pasūtināt, apsvēru, kādā tonī runāt ar viesmīļiem, kā turēt viņus drošā attālumā. Dzerdama tēju, es rakstīju pastkartes. Manas pastkartes bija adresētas Lorai un Rīnijai un vairākas arī tēvam. Pastkartēs bija attēloti tie nami, kurus biju vesta aplūkot, — sīkās sēpijas detaļās fotogrāfijas rādīja to, ko man būtu vajadzējis redzēt. Vēstis, ko es rakstīju uz pastkartēm, bija muļķīgas. Rīnijai: Laiks ir brīnišķīgs. Es to izbaudu. Lorai: Šodien redzēju Kolizeju, kur senāk kristiešus meta lauvām. Tev būtu interesanti. Tēvam: Ceru, ka esi pie labas veselības. Ričards sūta sveicienus. (Tas nu nebija tiesa, taču es sāku aptvert, kādi meli no manis kā no laulātas sievas tiek gaidīti automātiski.)
Kad mūsu medusmēnesim paredzētais laiks tuvojās beigām, mēs vienu nedēļu pavadījām Berlīnē. Ričardam tur bija kaut kādas darīšanas, saistītas ar lāpstu kātiem. Viena no Ričarda firmām ražoja lāpstu kātus, bet vāciešiem trūka koksnes. Jārok bija daudz, vēl vairāk tika paredzēts, un Ričards varēja piegādāt lāpstu kātus par zemāku cenu nekā viņa konkurenti.
Kā mēdza sacīt Rīnija, Katrs nieciņš ir no svara. Un viņa mēdza sacīt arī, Darījumi ir darījumi, tak savas viltības tur pietiek. Bet es par darījumiem nezināju nenieka. Mans uzdevums bija smaidīt.
Jāatzīst, ka Berlīnē man patika. Nekur es nebiju jutusies tik blonda. Vīrieši bija ārkārtīgi pieklājīgi, lai gan nemēdza atskatīties, ieiedami pa virpuļdurvīm. Rokas skūpstīšana notušēja daudzus grēkus. Tieši Berlīnē es iemācījos iesmaržot sev plaukstu locītavas.