Pilsētas es ielāgoju pēc to viesnīcām, viesnīcas pēc to vannas istabām. Apģērbšanās, izģērbšanās, gulēšana ūdenī. Bet pietiks šo ceļojuma piezīmju.
Toronto mēs atgriezāmies caur Ņujorku, augusta vidū, tveices viļņa laikā. Pēc Eiropas un Ņujorkas Toronto šķita zema un šaura. Pie Jūnionstacijas virmoja asfalta izgarojumu dūmaka, tur lāpīja ielas seguma bedres. Mūs sagaidīja īrēta automašīna un aizveda garām tramvajiem, to putekļiem un šķindai, tad garām greznajām bankām un lielveikaliem, tad augšup pa nogāzi uz Rouzdeilu, kastaņu un kļavu ēnā.
Mēs apstājāmies pie mājas, kuru Ričards bija mums nopircis ar telegrammas palīdzību. Viņš teica, ka dabūt šo māju bijis tik viegli kā pasvilpot, pēc tam kad iepriekšējais īpašnieks pamanījies bankrotēt. Ričardam patika teikt, ka viņš kaut ko dabūjis par svilpošanu vien, un tas bija savādi, jo viņš nekad nesvilpoja. Un arī nedziedāja. Viņš bija nemuzikāls.
Ārpusē māja bija tumša, apvīta ar efejām, augstie, šaurie logi it kā vērsti uz iekšu. Atslēga atradās zem kājslauka, priekšējā hallē oda pēc ķimikālijām. Mūsu prombūtnes laikā Vinifreda bija pārveidojusi mājas iekārtojumu, un darbs vēl nebija gluži pabeigts: dažās priekšējās istabās mēbeles joprojām bija pārsegtas ar krāsotāju pārklājiem, jo viņi bija plēsuši nost vecās Viktorijas stila tapetes. Jaunās krāsas bija pērļainas, palsas, — izmeklētas vienaldzības, vēsas atturības krāsas. Bāla saulrieta ietonēti spalvu mākoņi, kas slīd augstu pār tik vulgāri spilgtām lietām kā putni, puķes un tamlīdzīgi. Tās bija dekorācijas, kas paredzētas man, retinātais gaiss, kurā man jāplivinās apkārt.
Rīnija apnicinātu šo iekārtojumu — šo mirdzošo tukšumu, šo bālumu. Visa šitā māja izskatās pēc vannas istabas. Tomēr reizē tas viņu biedētu — tāpat kā biedēja mani. Es iedomājos vecomāti Edlliju: viņa gan zinātu, ko darīt. Viņa redzētu cauri jaunbagātnieku centieniem atstāt iespaidu; viņa izturētos pieklājīgi, taču noraidoši. O, tas nu tiešām ir moderni, viņa sacītu. Ar Vinifredu viņa tiktu galā viens un divi, es nodomāju, taču tas nebija mierinājums: tagad es pati piederēju pie Vinifredas cilts. Vismaz daļēji.
Un Lora? Lora slepus ienestu šeit savus krāsu zīmuļus, savas pigmenta tūbiņas. Viņa šai mājā kaut ko aplietu, kaut ko salauztu, sabojātu kaut vai mazu tās stūrīti. Viņa atstātu savu zīmi.
Pret telefona aparātu hallē bija atbalstīta Vinifredas zīmīte. "Sveiki, bērni! Laipni lūdzu mājās! Liku, lai vispirms pabeidz remontu guļamistabā! Ceru, Jums patiks — tā ir tik švītīga! Fredija."
"Nezināju, ka remontu vada Vinifreda," es teicu.
"Mēs gribējām sagādāt tev pārsteigumu," Ričards sacīja. "Negribējām, lai tu iestiedz detaļās." Ne jau pirmo reizi es jutos kā bērns, kuru vecāki izraidījuši aiz durvīm. Sirsnīgi, brutāli vecāki, līdz kaklam sapinušies slepenās norunās, pārliecināti par savas izvēles pareizumu it visā. Jau tagad es sapratu, ka dzimšanas dienā no Ričarda vienmēr saņemšu tādas dāvanas, kādas man nav vajadzīgas.
Pēc Ričarda ieteikuma es uzkāpu augšstāvā atsvaidzināties. Mans izskats laikam bija liecinājis, ka tas man nāktu par labu. Es tiešām jutos lipīga un apvītuši. ("Rozei nožuvusi rasa," kā izteicās viņš.) Mana cepure bija pārvērtusies īstā graustā; es nosviedu to uz tualetes galdiņa. Noskaloju seju ūdenī un noslaucījos vienā no baltajiem dvieļiem ar monogrammu; tos bija sagādājusi Vinifreda. Pa guļamistabas logu pavērās skats uz sētaspuses dārzu, kur nekas nebija darīts. Es nometu kurpes, iekritu bezgalīgajā krēmkrāsas gultā. Tai bija baldahīns, apkārt sakrokots muslīns gluži vai safari stilā. Tātad šī bija tā vieta, kur man būs smaidīt un paciest, — gulta, kuru īsti neesmu sev klājusi, bet kurā man tagad būs jāguļ. Un šie bija tie griesti, kuros es turpmāk skatīšos caur muslīna miglu, kamēr zemāk par manu kaklu notiks pasaulīgas lietas.
Telefons līdzās gultai bija balts. Tas iezvanījās. Es pacēlu klausuli. Tā bija Lora, asarās. "Kur tu biji?" viņa elsoja. "Kāpēc tu neatgriezies?"
"Kā tu to domā?" es sacīju. "Man bija jāatgriežas šajā mājā! Nomierinies, es neko nedzirdu."
"Tu neatbildēji!" viņa vaimanāja.
"Dieva dēļ, par ko tu runā?"
"Tēvs ir miris! Viņš ir miris, miris — mēs nosūtījām piecas telegrammas! Rīnija nosūtīja!"
"Pagaidi. Lēnāk. Kad tas notika?"
"Nedēļu pēc tam, kad tu aizbrauci. Mēs centāmies tevi sazvanīt, apzvanījām visas viesnīcas. Viņi teica, ka paziņošot tev, viņi apsolīja! Vai tev nepateica?"
"Rīt es būšu klāt," es sacīju. "Es nezināju. Neviens man neko nav teicis. Nekādas telegrammas es neesmu saņēmusi. Es tās vienkārši nesaņēmu."
Es nespēju to aptvert. Kas noticis, kas izgājis greizi, kāpēc tēvs ir nomiris, kāpēc man nav paziņots? Es atjēdzos uz grīdas, uz pelēkā paklāja, sagumusi pār telefonu, apvijusies ap to, it kā tas būtu kaut kas dārgs un trausls. Es iedomājos savas pastkartes no Eiropas, tās pienāca Aviljonā, nesdamas savas līksmās, banālās vēstis. Varbūt tās vēl arvien atrodas uz galdiņa hallē. Ceru, ka esi pie labas veselības.
"Bet par to rakstīja avīzēs!" Lora iesaucās.
"Ne tur, kur biju es," es teicu. "Ne tajās avīzēs." Nepiebildu, ka avīzēs vispār nekad nebiju ieskatījusies. Jutos pārāk apstulbusi.
Uz kuģa un visās mūsu viesnīcās telegrammas bija savācis Ričards. Iztēlē redzēju viņa pedantiskos pirkstus, kas atver aploksnes, viņš lasa, saloka telegrammas četrstūrīšos, noglabā. Es nevarēju apsūdzēt viņu melos — par telegrammām viņš nekad nebija bildis ne vārda —, bet vai tas nebija līdzvērtīgi meliem? Vai tad ne?
Viesnīcās viņš noteikti bija brīdinājis, lai mani neaicina pie telefona. Lai nesavieno ar mūsu istabu, kamēr esmu tur. Viņš tīši bija turējis mani neziņā.
Nodomāju, ka man kļūs slikti, tomēr nelabumu nesajutu. Pēc brīža es nokāpu lejup. Ja zaudēsi savaldīšanos, tad zaudēsi cīņu, mēdza teikt Rīnija. Ričards sēdēja sētaspuses verandā ar glāzi džina un tonika. Cik Vinifreda bijusi prātīga, sagādādama džina krājumu; to viņš bija apliecinājis jau divas reizes. Bija pielieta vēl viena glāze un gaidīja mani uz zemā, baltā metālkaluma galdiņa ar stikla virsmu. Es paņēmu glāzi. Pret kristālu iedzinkstējās ledus. Tā vajadzēja skanēt manai balsij.
"Žēlīgais Dievs," sacīja Ričards, paskatījies uz mani. "Man likās — tu devies atsvaidzināties. Kas noticis tavām acīm?" Tās laikam bija apsarkušas.
"Tēvs ir miris," es ierunājos. "Viņi ir nosūtījuši piecas telegrammas. Tu man nepateici."
"Mea culpa," Ričards sacīja. "Es zinu, ka būtu vajadzējis pateikt, bet es gribēju aiztaupīt tev raizes, dārgā. Tur vairs neko nevarēja darīt, mēs nekādi nespējām laikus pagūt uz bērēm, un es negribēju tev visu sapostīt. Droši vien esmu rīkojies arī egoistiski — es gribēju, lai tu esi vienīgi mana, kaut vai īsu laiciņu. Tagad apsēdies un saņemies, un iedzer, un piedod man. Ar to visu mēs tiksim galā rīt."
Tveice bija apdullinoša; tur, kur maurā krita saules stari, zāle bija žilbinoši zaļa. Ēnas zem kokiem bija biezas kā darva. Ričarda balss mani sasniedza saraustītās taktīs, kā Morzes kods: es dzirdēju tikai atsevišķus vārdus.
Raizes. Laikus. Sapostīt. Egoistiski. Piedod man.
Ko es tur varēju atbildēt?
Bali dzeltena cepure
Ziemassvētki bija pienākuši un aizgājuši. Es pūlējos tos neievērot. Tomēr Mairu nevarēja atraidīt. Viņa man uzdāvināja mazu pudiņu, ko pati pagatavojusi no sīrupa un želatīna maisījuma un izrotājusi ar cukurotu ķiršu pusītēm, spilgti sarkanām kā aplīši uz vecā stila striptīzdejotājas krūšgaliem, un vēl izkrāsotu divdimensiju koka kaki ar nimbu un eņģeļa spārniem. Viņa teica, ka Piparkūku namiņā šos kaķus visi pirkuši kā traki, un viņai tie liekoties burvīgi, viens palicis pāri, tam esot mazītiņa plaisiņa, ko tikpat kā nevarot saredzēt, un tas noteikti izskatīšoties jauki pie sienas virs manas plīts.