Ričards sacīja, ka jau esot visu pārrunājis ar Rīniju un viņi esot atraduši apmierinošu risinājumu. Rīnija ar savu jauno vīru pieskatīšot mūsu māju un uzraudzīšot remonta gaitu, — Aviljonā brūkot kopā, tāpēc daudz kas esot jāremontē, vispirms jau jumts, — un tādējādi abi būšot pie rokas, lai pēc vajadzības sagatavotu māju mūsu atbraukšanai, jo tā mums būšot vasaras mītne. Mēs braukšot uz Aviljonu, lai vizinātos ar jahtu un tā tālāk, viņš sacīja iecietīga tēvoča tonī. Tādā veidā mums ar Loru netikšot laupīts mūsu senču nams. Vārdus senču nams viņš izrunāja ar smaidu. Vai mums tas nebūšot pa prātam?
Lora viņam nepateicās. Viņa cieši raudzījās Ričardam pierē ar to ievingrināti neizteiksmīgo skatienu, kādu reiz bija izmantojusi pret misteru Ērskinu, un es redzēju, ka mums briest nepatikšanas.
Tiklīdz viss būšot nokārtots, Ričards turpināja, mēs abi ar automašīnu atgriezīšoties Toronto. Viņam vispirms esot jātiekas ar tēva advokātiem, bet mums neesot nepieciešams būt tur klāt: ņemot vērā nesenos notikumus, tas mums būtu pārāk mokoši, un viņš gribot aiztaupīt mums pēc iespējas vairāk. Rīnija mums ar Loru bija izpaudusi, ka viens no šiem advokātiem esot ieprecējies mūsu mātes rados — viņš esot otrās pakāpes māsīcas vīrs —, tāpēc noteikti nezaudēšot modrību.
Lora palikšot Aviljonā, līdz abas ar Rīniju sakravāšot viņas mantas; tad viņa ar vilcienu atbraukšot uz pilsētu, stacijā viņu sagaidīšot. Viņa dzīvošot pie mums, mūsu mājā — tur esot brīva guļamistaba, kura viņai lieliski derēšot, kad būšot iekārtota no jauna. Un viņa — beidzot — mācīšoties kārtīgā skolā. Viņš esot izvēlējies Sv. Cecīlijas skolu, iepriekš konsultējies ar Vinifredu, kura labi pārzinot tādus jautājumus. Varbūt Lorai vajadzēšot papildstundas, bet viņš esot pārliecināts, ka ar laiku viss atrisināšoties. Tādā veidā viņa varēšot izmantot visus labumus, visas priekšrocības…
"Kādas priekšrocības?" Lora iejautājās.
"Sava stāvokļa priekšrocības," Ričards atbildēja.
"Neredzu, ka man būtu kāds stāvoklis," Lora teica.
"Ko īsti tu ar to domā?" Ričards noprasīja, vairs ne tik iecie-
tīgi.
"Stāvoklis ir Airisai," Lora sacīja. "Viņa jau ir tā misis Grifena. Es esmu tikai piedēklis."
"Es saprotu, ka tu gluži pamatoti esi satraukta," Ričards dzedri teica, "ņemot vērā skumjos apstākļus, kuri bijuši grūti visiem, bet tāpēc vēl nav jāizturas nejauki. Viegli nav arī Airisai un man. Es tikai cenšos darīt jūsu labā visu labāko, kas manos spēkos."
"Viņš domā, ka es būšu traucēklis," Lora man teica tovakar virtuvē, kurp bijām devušās meklēt patvērumu no Ričarda. Mums bija nepatīkami skatīties, kā viņš sastāda savus sarakstus — kas izmetams, kas remontējams, kas aizstājams ar citu. Skatīties un ciest klusu. Viņš izturas tā, it kā šī būtu viņa māja, Rīnija sašutusi teica. Bet ir jau arī, es atbildēju.
"Kam tad tu traucētu?" es sacīju. "Tā nu viņš noteikti nedomā."
"Es traucētu viņam," Lora teica. "Es traucētu jums abiem."
"Viss būs labi," apgalvoja Rīnija. To viņa izrunāja kā iekaltu frāzi. Balss viņai bija gurda, bez kādas pārliecības, un es redzēju, ka no viņas vairs nevar gaidīt palīdzību. Tovakar virtuvē viņa izskatījās veca un diezgan resna, un arī sakauta. Kā drīz atklājās, viņa jau bija stāvoklī ar Mairu. Viņa bija pieļāvusi, lai viņai sagroza galvu. Galvu var sagrozīt tikai vēja rādītājam, viņa mēdza sacīt, taču nu bija pārkāpusi pati savus principus. Viņas domas droši vien kavējās pavisam citur, piemēram, vai viņa pagūs tikt pie altāra, un, ja ne, ko iesākt tad. Grūti laiki, ko tur liegties. Toreiz starp piedienīgu dzīvi un postu nebija mūra: ja tu paslīdēji, tad kriti, un, ja nokriti, tad bridi kulies ar rokām un kājām, līdz nogrimi. Rīnijai būtu gaužām grūti izkulties, jo pat tad, ja dzemdēt viņa aizbrauktu kaut kur citur un no bērna atteiktos, baumas tik un tā izplatītos, un pilsētiņas iedzīvotāji kaut ko tādu neaizmirstu nemūžam. Tikpat labi viņa varētu izlikt izkārtni: lūrētāju rinda stāvētu ap visu kvartālu. Ja reiz sieviete bija noklīdusi uz slidena ceļa, tad tika gādāts, lai uz tā viņa arī paliktu. Kālab pirkt govi, ja pienu var dabūt par brīvu, tā viņa droši vien domāja.
Tā nu viņa bija no mums atteikusies, atdevusi mūs. Gadiem ilgi viņa bija darījusi, ko spējusi, bet nu viņas vara bija beigusies.
Atgriezusies Toronto, es gaidīju atbraucam Loru. Tveices vilnis turpinājās. Svelmains laiks, miklas pieres, duša pirms džina ar toniku sētaspuses verandā ar skatu uz izkaltušo dārzu. Gaiss bija kā slapja uguns; viss novītis vai nodzeltējis. Guļamistabā bija ventilators, kurš izdvesa tādas skaņas, it kā vecs vīrs ar koka kāju kāptu augšup pa kāpnēm: aizelsusies sēkšana, klankšķis, atkal sēkšana. Smagajās bezzvaigžņu naktīs es skatījos griestos, kamēr Ričards darīja savu darāmo.
Viņš reibstot no manis, viņš teica. Reibums — it kā viņš būtu piedzēries. It kā viņam pret mani nemaz nebūtu šādu jūtu, ja viņš būtu skaidrā un pie pilnas apziņas.
Es pētīju sevi spogulī, prātodama: Kas gan manī ir? Kas manī ir tik reibinošs? Spogulī es varēju sevi redzēt visā augumā: es pūlējos ieraudzīt sevi no mugurpuses, taču tas, protams, nav iespējams. Sevi nekad nav iespējams ieraudzīt tādu, kā redz citi — vīrietis, kurš uz tevi skatās tad, kad tu to nenojaut, — jo spogulī tava galva vienmēr ir pagriezta pār plecu. Valšķīga, aicinoša poza. Tu vari ielūkoties otrā spogulī, lai redzētu sevi no mugurpuses, taču tad tu ieraudzīsi to, ko labprāt gleznojuši tik daudzi mākslinieki — Sievieti, kura skatās spogulī, ko dēvē par iedomības alegoriju. Diez vai tā ir iedomība, drīzāk tieši pretējais: trūkumu meklēšana. Jautājumu Kas manī ir? tik viegli var iztulkot kā jautājumu Kā manī nav?
Ričards sacīja, ka sievietes varot iedalīt ābolos un bumbieros, atkarībā no viņu pēcpuses formas. Es esot bumbieris, viņš teica, taču nenobriedis. Tieši tas viņam manī patīkot — šis zaļums, šis tvirtums. Man šķiet, viņš ar to domāja apakšgalu, bet var jau būt, ka visu kopā.
Pēc dušas, pēc saru likvidēšanas, pēc sukāšanās un ķemmēšanās es tagad rūpīgi aizvācu no grīdas visus matiņus. Es izlasīju mazās matu šķipsniņas no vannas vai izlietnes un aizskaloju tualetē, jo Ričards bija piezīmējis, ka sievietes mūždien piemētājot visu ar saviem matiem. Vārdos neizteiktā piebilde bija — kā dzīvnieki, kuri met spalvu.
Kā viņš zināja? Kā viņš zināja par bumbieriem un āboliem, un nomestajiem matiem? Kas bija šīs sievietes, šīs citas sievietes? Ja neņem vērā virspusēju ziņkārību, tas mani pārāk neuztrauca.
Es centos nedomāt par tēvu, par to, kā viņš nomiris, par to, ko darījis pirms šī notikuma, kā juties, par visu to, ko Ričards nebija uzskatījis par piemērotu manām ausīm.
Vinifreda bija čakla kā bitīte. Par spīti tveicei viņa izskatījās vēsa, ietinusies gaismā un gaisīgos tērpos kā tāda parodija par feju krustmāmiņu. Ričards allaž daudzināja, cik viņa esot brīnišķīga, cik daudz darba un rūpju man aiztaupot, taču viņa mani nervozēja aizvien vairāk. Viņa pastāvīgi šaudījās iekšā ārā pa mūsu namdurvīm; es nekad nezināju, kad viņa var parādīties, iebāzt durvju spraugā galvu ar možu smaidu uz lūpām. Mans vienīgais patvērums bija vannas istaba, jo tur es drīkstēju apgriezt atslēgu, un tas netika uzskatīts par nepiedienīgu rupjību. Vinifreda uzraudzīja pārējo telpu iekārtošanu, pasūtināja mēbeles Loras istabai. (Tualetes galdiņš ar sārti puķainām rišām visapkārt, pieskaņoti aizkari un gultas pārklājs. Spogulis baltā, vītņotā ietvarā, ar zelta maliņu. Tas esot lieliski piemērots Lorai, vai es tā nedomājot? Es tā nedomāju, bet to bija bezjēdzīgi teikt.)