Viņa plānoja arī dārzu; jau bija uzskicējusi vairākus paraugus — tikai dažas mazas idejas, viņa teica, iegrūda papīra lapas man rokās, tad paņēma tās atpakaļ un rūpīgi ielika vākos, kuri jau bija piestūķēti ar citām mazām idejām. Dārzā burvīgi iederētos strūklaka, viņa sacīja, — kaut kas francisks, bet tad tam jabut autentiskam. Vai es tā nedomājot?
Es vēlējos, kaut jel atbrauktu Lora. Viņas ierašanās diena tagad bija atlikta jau trīs reizes — viņa vēl nebija sakravājusi mantas, viņa bija saaukstējusies, viņa bija pazaudējusi biļeti. Es runāju ar viņu pa balto telefonu; viņas balss bija apslāpēta, tāla.
Darbu jau bija sākuši abi kalpotāji — īgna virēja un reizē saimniecības vadītāja un liela auguma vīrs ar masīvu zodu, kurš tika uzskatīts par dārznieku/šoferi. Viņu uzvārds bija Margatroidi, un tika apgalvots, ka viņi esot vīrs un sieva, lai gan izskatījās pēc brāļa un māsas. Pret mani viņi izturējās ar neuzticību, un es atmaksāju ar to pašu. Pa dienu, kad Ričards bija savā birojā un Vinifreda bija visur, es centos tikt prom no mājas, kad vien varēju. Es teicu, ka braukšu uz pilsētas centru — iepirkties, es sacīju, un tas tika atzīts par pieņemamu veidu, kā man pavadīt laiku. Es liku, lai šoferis izlaiž mani pie Simpsonsa lielveikala, un brīdināju, ka mājās braukšu ar taksi. Tad es devos iekšā, žigli kaut ko nopirku: zeķes un cimdi vienmēr bija pārliecinošs pierādījums manai degsmei. Tad es izsoļoju cauri visam veikalam un izgāju ārā pa pretējām durvīm.
Es atkal nodevos saviem agrākajiem ieradumiem — bezmērķīgai klaiņošanai, skatlogu un kino afišu pētīšanai. Es pat gāju uz kino, viena pati; mani vairs nebaidīja vīrieši, kuri varētu sākt gramstīties, viņi bija zaudējuši savu dēmoniskās maģijas auru, jo tagad es zināju, kas viņiem prātā. Mani nudien neinteresēja vēl lielāka deva no tā paša — no šīs pašas uzmācīgās skaustīšanās un taustīšanās. Pievāciet rokas, citādi kliegšu derēja tikmēr, kamēr tu biji gatava pildīt šos savus draudus. Viņi laikam noprata, ka es tos pildīšu. Tolaik mana iemīļotā kinozvaigzne bija Džouna Kroforda. Ievainotas acis, letāla mute.
Dažreiz es devos uz Karalisko Ontārio muzeju. Es aplūkoju bruņas, izbāztus dzīvniekus, antīkus mūzikas instrumentus. Tas mani īpaši neaizrāva. Citkārt es aizgāju uz Diana Siveets iedzert limonādi vai tasi kafijas: tā bija smalka konditoreja tieši iepretim lielveikaliem, tur apgrozījās daudzas dāmas, un tur man diez vai varētu uzmākties klaidoņi. Reizēm es soļoju pa Karalienes parku, strauji un mērķtiecīgi. Ja es ietu pārāk gausi, visādā ziņā parādītos kāds vīrietis. Mušpapīrs, tā Rīnija mēdza nodēvēt dažu labu jaunu sievieti. Puiši jāskrāpē nost ar skrāpēšanu. Reiz kāds vīrietis atkailinājās tieši manā priekšā, acu līmenī. (Es biju pieļāvusi kļūdu un apsēdusies uz savrupa soliņa universitātes teritorijā.) Viņš nemaz nebija klaidonis, bija diezgan labi ģērbies. "Piedodiet," es viņam teicu. "Tas mani neinteresē." Viņš izskatījās tik vīlies. Droši vien bija vēlējies, lai es paģībstu.
Teorētiski es varēju iet, kur tīk, bet praksē pastāvēja neredzamas barjeras. Es turējos uz galvenajām ielām, greznākos rajonos: patiesībā šajās robežās nebija sevišķi daudz vietu, kur es justos nesaistīta. Es vēroju citus cilvēkus — ne tik daudz vīriešus, cik sievietes. Vai viņas ir precējušās? Kurp viņas iet? Vai viņām ir darbs? Skatoties uz viņām, es nespēju izdibināt necik daudz, ja nu vienīgi apavu cenu.
Es jutos tā, it kā būtu ņemta un pārcelta svešā zemē, kur visi runā citā valodā.
Lāgiem es pamanīju pārīšus, kas gāja zem rokas — smejoši, laimīgi, iemīlējušies. Milzīgas krāpšanas upuri un reizē tās vaininieki, vismaz man tā šķita. Uz viņiem es skatījos ļauni.
Tad kādu dienu — tā bija ceturtdiena — es ieraudzīju Alekšu Tomasu. Viņš stāvēja ielas pretējā pusē, gaidīdams zaļo gaismu. Tas bija Kvīnstrītā, pie Jonga veikala. Drēbes viņam bija apvalkātas — zils krekls kā strādniekam un noplukuši platmale —, tomēr tas neapšaubāmi bija Alekss Tomass. Viņš izskatījās apgaismots, it kā no kāda neredzama avota uz viņu kristu gaismas strēle, darot viņu baismīgi saredzamu. Arī visi pārējie, kas gāja pa ielu, noteikti skatījās uz viņu — un visi noteikti zināja, kas viņš tāds ir! Kuru katru mirkli viņi Alekšu pazīs, sāks kliegt, dzīsies pakaļ.
Mana pirmā doma bija — brīdināt viņu. Bet tad es sapratu, ka brīdināt vajag mūs abus, jo, lai kādās nepatikšanās viņš būtu iejaukts, tajās pēkšņi biju iejaukta arī es.
Es būtu varējusi nepievērst uzmanību. Es būtu varējusi aizgriezties. Tas būtu gudri darīts. Taču tāda gudrība man tolaik nebija pieejama.
Es nokāpu no ietves un devos pār ielu uz viņa pusi. Iedegās sarkanā gaisma: es paliku ielas vidū. Automašīnas taurēja; skanēja saucieni; satiksme aizdambējās. Nezināju, iet uz priekšu vai atpakaļ.
Tad viņš pagriezās, un sākumā es nebiju pārliecināta, vai viņš mani redz. Es izstiepu rokas gluži kā slīcēja, kas lūdzas glābiņu. Šai mirklī savā sirdī es jau biju lauzusi uzticību.
Vai tā bija nodevība vai varoņdarbs? Varbūt abi. Ne viens, ne otrs netiek apdomāts iepriekš: tādas lietas notiek acumirklī, zibenīgi. Tas ir iespējams tikai tāpēc, ka mēs jau esam tās izmēģinājuši, neskaitāmas reizes, klusumā un tumsā; tādā klusumā, tādā tumsā, ka paši to neapzināmies. Akli, bet drošu soli mēs dodamies uz priekšu, kā laizdamies dejā, kura ataususi atmiņā.
Sanisaida
Trīs dienas pēc tam bija jāierodas Lorai. Šoferis aizveda mani uz Jūnionstaciju sagaidīt vilcienu, bet viņas tajā nebija. Viņas nebija arī Aviljonā: es piezvanīju Rīnijai, lai pārbaudītu, un izraisīju veselu emociju vētru: viņa vienmēr esot zinājusi, ka kaut kas tāds notiks, tāda jau Lora esot. Viņa aizbraukusi Lorai līdzi uz staciju, viņa nosūtījusi ceļojuma lādi un visu izdarījusi, kā norādīts, viņa veikusi visus piesardzības pasākumus. Būtu vajadzējis braukt kopā ar Loru līdz galam, paskat, kas nu esot iznācis! Viņu noteikti nolaupījis kāds balto vergu tirgotājs.
Loras lāde ieradās laikus, bet pati Lora šķita pazudusi. Ričards uztraucās vairāk, nekā es būtu varējusi paredzēt. Viņš baidījās, ka Loru var būt pievākuši nezināmi spēki — cilvēki, kuri tur naidu pret viņu, Ričardu. Tie varēja būt sarkanie vai arī kāds biznesa sāncensis, kuram visi līdzekļi labi: tādi ļaundari eksistēja. Ričards lika saprast, ka tie ir noziedznieki, sametušies uz vienu roku ar visdažādākajiem ļaudīm — ar ļaudīm, kuri neapstātos nekādu šķēršļu priekšā, lai tikai pierādītu, ka uz Ričardu izdarīts nepieļaujams spiediens — un tas viss viņa politisko sakaru paplašināšanās dēļ. Kas zina, drīz varbūt sāks pienākt šantāžas vēstules.
Tajā augustā viņam radās aizdomas par daudz ko; viņš teica, ka mums jābūt ārkārtīgi modriem. Jūlijā Otavā bija notikusi liela demonstrācija — tūkstošiem, desmitiem tūkstošiem vīru tajā paziņoja, ka palikuši bez darba, un pieprasīja darbavietas un godīgu algu, un viņus uzkūdīja graujoši elementi, kuri apņēmušies gāzt valdību.
"Varu derēt, ka tur bija iejaukts arī tas jauneklis, kā viņu tur sauca," Ričards teica, vērodams mani piemiegtām acīm.