"Kāds jauneklis?" es vaicāju, skatīdamās ārā pa logu.
"Esi uzmanīgāka, dārgā. Loras draugs. Tas melnīgsnējais. Tas jaunais noziedznieks, kurš nodedzināja tava tēva fabriku."
"Tā nenodega," es teicu. "Uguni laikus nodzēsa. Turklāt nekas netika pierādīts."
"Viņš aizšmauca," Ričards sacīja. "Skrēja, ko nagi nes. Tas man ir pietiekams pierādījums."
Otavas demonstranti tika ievilināti slazdos ar slepenas kara viltības palīdzību, un šo viltību bija ieteicis — pēc paša vārdiem — tieši Ričards, kurš pēdējā laikā apgrozījās augstās aprindās. Demonstrācijas vadoņi tika aizmānīti uz Otavu, uz "oficiālām sarunām", bet viss demonstrantu bars iestrēga Redžainā. Sarunām, kā jau iecerēts, nebija nekādu rezultātu, taču tad sākās dumpji: musinātāji bija cēluši nemieru, pūlis kļuva nevaldāms, bija nogalinātie un ievainotie. Tas viss bija komunistu pirksts, jo viņi jau uzmetās par karoti katrai apšaubāmai putrai, un kurš tad varēja pateikt, ka Loras nolaupīšana nav viena no šīm putrām?
Man šķita, ka Ričards lieki satraucas. Bažījos arī es, tomēr domāju, ka Lora ir tikai kaut kur aizklīdusi — kaut kas novērsis viņas uzmanību. Tas vairāk izskatītos pēc viņas. Lora noteikti bija izkāpusi aplamajā stacijā, aizmirsusi mūsu telefona numuru, apmaldījusies.
Vinifreda teica, ka vajagot apzvanīt slimnīcas: varbūt Lora saslimusi vai noticis kāds nelaimes gadījums. Taču slimnīcās viņas nebija.
Divas dienas raizējušies, mēs paziņojām policijai, un drīz pēc tam, par spīti Ričarda piesardzības pasākumiem, šī vēsts nonāca avīzēs. Reportieri apsēda ietvi pie mūsu mājas. Viņi fotografēja, kaut arī tikai mūsu durvis un logus; viņi zvanīja pa telefonu; viņi diedelēja intervijas. Jo viņiem bij^ vajadzīgs skandāls. "Skolniece no ievērojamas augstāko aprindu ģimenes pieķerta mīlas ligzdiņā." "Jūnionstacijā atrasts sakropļots līķis." Viņi gribēja saņemt ziņu, ka Lora aizbēgusi ar precētu vīrieti vai ka viņu nolaupījuši anarhisti, vai ka viņas līķis atrasts rūtainā ceļasomā bagāžas glabātavā. Sekss vai nāve, vai abi kopā — tas viņiem bija prātā.
Ričards teica, ka mums esot jāizturas pieklājīgi, bet nevajagot sniegt nekādu informāciju. Viņš teica, ka neesot jēgas lieki naidoties ar presi, jo reportieri esot atriebīgi, sīki salašņas, kuri gadiem ilgi turot ļaunu prātu un vēlāk atmaksājot tādā brīdi, kad tu to gaidi vismazāk. Viņš teica, ka pats visu nokārtošot.
Vispirms viņš izplatīja ziņu, ka es esot uz nervu sabrukuma robežas, un lūdza respektēt manu privāto dzīvi un trauslo veselību. Tas lika reportieriem mazliet atkāpties; viņi, protams, nosprieda, ka es esmu stāvoklī, kas tajos laikos vēl tika ņemts vērā un reizē arī uzskatīts par iemeslu tam, ka sievietei vairs īsti nestrādā galva. Pēc tam Ričards izziņoja atlīdzību par informāciju, nenosaukdams precīzu summu. Astotajā dienā pienāca anonīms telefona zvans: Lora nebūt neesot mirusi, viņa strādājot vafeļu bodītē Sanīsaidas izpriecu parkā. Runātājs apgalvoja, ka pazinis viņu pēc apraksta, kas publicēts visās avīzēs.
Tika nolemts, ka mēs ar Ričardu brauksim turp, lai vestu Loru atpakaļ. Vinifreda sacīja, ka Loru, visticamāk, piemeklējis novēlots šoks, ņemot vērā tēva nepiedienīgo nāvi un to apstākli, ka līķi uzgājusi tieši viņa. Pēc tik smaga pārbaudījuma prāts sašķobītos kuram katram, un Lora esot nervoza meitene. Visdrīzāk, viņa pati īsti neapjēdzot, ko dara vai runā. Kad mēs viņu atvedīšot, viņai katrā ziņā būšot jāiedod spēcīgs nomierinošs līdzeklis un jāved viņa pie ārsta. Taču pats svarīgākais esot tas, teica Vinifreda, ka par notiekošo nedrīkstot tikt izpausts ne pušplēsts vārds. Piecpadsmit gadu veca meitene šādi aizbēgusi no mājām — tas slikti atsauktos uz ģimeni. Ļaudis vēl nodomātu, ka pret viņu slikti izturējušies, un tas varētu kļūt par nopietnu traucēkli. Viņa domāja — par traucēkli Ričardam un viņa politiskajām izredzēm nākotnē.
Tolaik Sanīsaida bija vieta, kurp ļaudis devās vasarā. Ne jau tādi ļaudis kā Ričards un Vinifreda — viņiem tā bija par trokšņainu, par sviedrainu. Karuseļi, desiņas, iesala dzēriens, šautuves, skaistuma konkursi, publiska peldēšanās: vārdu sakot, vulgāras izklaides. Ričards un Vinifreda nebūtu vēlējušies nonākt tik tuvu citu cilvēku padusēm vai tādiem ļautiņiem, kuri savu naudu skaita desmitcentu monētās. Tomēr es nezinu, kāpēc tēloju tādu svēto, jo to nebūtu vēlējusies arī es pati.
Tagad Sanīsaida ir zudusi — kaut kad piecdesmitajos gados to no zemes virsas noslaucīja divpadsmit asfaltētas šosejas joslas. Tā jau sen ir nojaukta, gluži tāpat kā tik daudz kas cits. Taču tajā augustā jautrība Sanīsaidā vēl sita augstu vilni. Mēs braucām turp ar Ričarda divdurvju auto, taču parka tuvumā to nācās atstāt dzīvās satiksmes un ļaužu baru dēļ, kas drūzmējās uz ietvēm un putekļainajiem ceļiem.
Tā bija nejauka diena, svelmaina un dūmakaina; karstāka par elles vārtu eņģēm, kā tagad teiktu Volters. Pār ezera krastu slīga neredzama, bet gandrīz taustāma migla, ko veidoja sastāvējies parfīms un eļļa no iedegušiem, kailiem pleciem, sajaukusies ar verdošu cīsiņu tvaikiem un ar cukura karameļu sviluma smārdu. Ieiet pūlī bija tas pats, kas iegrimt sautējumā — tu kļuvi par sastāvdaļu, tu ieguvi zināmu smaržu. Pat Ričardam zem panamas malas piere bija mikla.
Virs galvas žņerkstēja metāls pret metālu, skanēja draudīgi dārdi un sieviešu spiedzienu koris: kalnu dzelzceļš. Es nekad nebiju ar tādu vizinājusies un pavērtu muti blenzu augšup, līdz Ričards teica: "Aizver muti, dārgā, ieskries vēl muša." Vēlāk es dzirdēju kādu dīvainu stāstu — no kā? No Vinifredas, šaubu nav; tamlīdzīgas lietas viņa mēdza stāstīt, lai apliecinātu, ka zina, kas īsti notiek dzīvē, zemās kārtas dzīvē aiz kulisēm. Stāsts bija par to, ka meitenes, kuras iekūlušās nelaimē — Vinifredas apzīmējums, it kā šīs meitenes savu nelaimi būtu sabrūvējušas vienas pašas, — lūk, ka šīs nelaimīgās meitenes braucot uz Sanīsaidu vizināties ar kalnu dzelzceļu, cerēdamas, ka šādi spēs izraisīt abortu. Vinifreda smējās: Skaidrs, ka tas nelīdzēja, viņa teica, un, ja būtu līdzējis, ko viņas būtu iesākušas tad? Ar visām tām asinīm? Augstu gaisā? Iedomājieties tik!
Kamēr viņa to stāstīja, es iztēlojos sarkano serpentīnu, ko mēdza sviest no okeāna laineriem to atiešanas brīdī un kas no augšas krita pār skatītājiem; vai līniju virteni, garas, biezas, sarkanas līnijas, kuras ritinās laukā no kalnu dzelzceļa un no tajā braucošajām meitenēm gluži kā krāsa, kas izšļākta no spaiņa. Kā garas spilgti sarkanu mākoņu svēdras. Kā teksts, kas ierakstīts debesīs.
Tagad es domāju: bet, ja teksts, tad kāda veida? Dienasgrāmatas, romāni, autobiogrāfijas? Vai vienkārši grafīti: Mērija mīl Džonu. Bet Džons nemīl Mēriju vai mīl viņu nepietiekami stipri.
Nepietiekami, lai glābtu viņu no šādas sevis iztukšošanas, švlkājot visiem pāri šos sarkanos, sarkanos burtus.
Vecs stāsts.
Taču tajā 1935. gada augusta dienā es vēl nebiju dzirdējusi par abortiem. Ja šis vārds tiktu izteikts manā klātbūtnē — bet tas netika izteikts —, tad man nebūtu ne jausmas, ko tas nozīmē. To nebija pieminējusi pat Rīnija: augstākais, viņa bija devusi mājienus par kaut kādiem ķēķa slakteriem, un mēs ar Loru — slepus noklausīdamās uz sētaspuses kāpnēm — bijām domājušas, ka viņa runā par kanibālismu, kas mums šķita intriģējoši.
Kalnu dzelzceļš kaukdams joņoja garām, no šautuves skanēja popkorna paukšķiem līdzīgs troksnis. Citi smējās. Es atskārtu, ka man sāk gribēties ēst, taču nevarēju ieminēties, ka derētu kaut ko iekost; tobrīd tas nebūtu īsti vietā, un runāt par ēdienu būtu nepieklājīgi. Ričards bija drūms kā pats liktenis; viņš turēja mani pie elkoņa un stūrēja caur pūli. Otru roku viņš bija iebāzis kabatā: šeit, viņš teica, noteikti mudžot manīgi kabatzagļi.