Mēs tikām līdz vafeļu bodītei. Lora nebija redzama, taču Ričards nemaz nevēlējās uzreiz runāt ar Loru, viņam padomā bija kas labāks. Ieviest kārtību viņam patika, sākot ar galotni, vienmēr, ja vien iespējams. Tāpēc Ričards apvaicājās, vai varētu privāti aprunāties ar vafeļu bodītes īpašnieku — liela auguma vīru ar tumšu zodu; viņš oda pēc sasmakuša sviesta. Šis vīrs uzreiz saprata, kādēļ Ričards ieradies. Viņš pagājās nostāk no savas bodītes, slepus atskatīdamies pār plecu.
Vai bodītes īpašnieks apzinoties, ka esot devis patvērumu mazgadīgai bēglei? Ričards noprasīja. Lai Dievs žēlīgs! vīrietis šausmās iesaucās. Lora esot viņu apmānījusi — teikusi, ka viņai esot deviņpadsmit gadu. Bet viņa esot čakla, strādājot kā zirgs, uzkopjot bodīti, piepalīdzot cept vafeles, ja pircēju sagadoties pārlieku daudz. Kur viņa nakšņojot? Vīrietis sastomījās. Kāds tepat netālu esot sagādājis viņai gultasvietu, bet tas neesot bijis viņš. Un te nenotiekot it nekas šaubīgs, jo citādi viņš to zinātu, mums esot jātic uz vārda. Viņa esot laba meitene, un viņš dzīvojot laimīgā laulībā, ne tā kā dažs labs cits šejienietis. Viņam bijis meitenes žēl — viņš nospriedis, ka viņa droši vien iekļuvusi kādās nepatikšanās. Pret tādiem jaukiem bērniem viņam esot mīksta sirds. Jā, un piezvanījis esot tieši viņš, bet ne jau tikai atalgojuma dēļ; viņš nolēmis, ka meitenei labāk klāšoties savā ģimenē, pareizi?
Te viņš gaidpilni paskatījās uz Ričardu. Tika iedota nauda, tomēr nez kāpēc — tā man šķita — ne gluži tik daudz naudas, cik vīrs bija cerējis saņemt. Tad tika ataicināta Lora. Viņa nepretojās. Uzmetusi mums vienu vienīgu skatienu, viņa nolēma nepretoties. "Paldies par visu," viņa sacīja vafeļu vīram. Abi sarokojās. Viņa neaptvēra, ka saimnieks ir viņu pārdevis.
Mēs ar Ričardu saņēmām viņu katrs aiz viena elkoņa; mēs vedām viņu atpakaļ caur visu Sanīsaidu. Es jutos kā nodevēja. Ričards iesēdināja viņu mašīnā, mums abiem pa vidu. Es mierinoši apliku roku viņai ap pleciem. Es biju dusmīga uz Loru, tomēr zināju, ka jāizturas mierinoši. Viņa oda pēc vaniļas un karsta, salda sīrupa, un nemazgātiem matiem.
Kad bijām ieveduši Loru mājā, Ričards ataicināja misis Margatroidu un lika atnest Lorai glāzi ledus tējas. Taču viņa nedzēra; viņa sēdēja pašā sofas vidū, sakļāvusi ceļgalus kopā, stīva, akmeņainu seju, acis kā šīferis.
Vai viņai esot kāda nojausma par to, cik daudz raižu un satraukuma viņa radījusi? jautāja Ričards. Nē. Vai viņai tas esot vienalga? Atbildes nebija. Viņš tiešām cerot, ka Lora vairs nemēģināšot pastrādāt ko tamlīdzīgu. Atbildes nebija. Jo tagad viņš esot, tā teikt, in loco parentis, uzņēmies atbildību par viņu, un esot stingri apņēmies pildīt šo savu pienākumu, lai ko tas viņam maksātu. Un, tā kā ikvienam līgumam esot divi slēdzēji, tad viņš cerot, ka Lora apzināšoties arī savu atbildību pret viņu — pret mums, viņš piebilda, — un tas nozīmējot labi uzvesties un pakļauties prasībām saprāta robežās. Vai to viņa saprotot?
"Jā," Lora sacīja. "Es saprotu, ko jūs domājat."
"Es tiešām tā ceru," Ričards noteica. "Es tiešām ceru, ka tu to saproti, jaunā dāma."
Sī jaunā dāma mani iztrūcināja. Tas bija pārmetums, it būt jaunai un arī būt dāmai — tas būtu kaut kas nosodāms. Ja jau tā, tad šis pārmetums attiecās arī uz mani. "Ko tu tur ēdi?" viņš jautāja, lai mainītu tematu.
"Ābolus karamelē," Lora atbildēja. "Virtuļus no Svaigo, mīksto virtu[u bodītes, otrā dienā tie bija lētāki. Cilvēki tur bija ļoti jauki. Karstas desiņas."
"Ak debestiņ," es teicu, veltīdama Ričardam vāru, nosodošu smaidu.
"To ēd citi cilvēki," Lora sacīja, "īstajā dzīvē," — un es sāku mazliet izprast, kāpēc Sanīsaida viņai šķitusi tik vilinoša. Tur bija citi cilvēki — tie cilvēki, kuri Loras izpratnē vienmēr bijuši un paliks citi. Viņa ilgojās kalpot šiem citiem cilvēkiem. Ilgojās kaut kādā veidā viņiem pievienoties. Taču tas viņai nekad neizdevās. Te nu atkal bija atkārtojusies Taikonderogas zupas virtuve.
"Lora, kāpēc tu tā izdarīji?" es jautāju, līdzko bijām palikušas vienas. (Uz jautājumu Kā tu to izdarīji? atbilde bija vienkārša: Londonā viņa bija izkāpusi no vilciena un apmainījusi savu biļeti pret citu, vēlākam braucienam. Vismaz viņa nebija devusies uz kādu citu pilsētu: tad mēs viņu varbūt nebūtu atraduši nekad.)
"Ričards nogalināja tēvu," viņa sacīja. "Es nespēju dzīvot viņa mājā. Tas nav pareizi."
"Patiesībā tas nav taisnīgi," es iebildu. "Tēvs nomira nelaimīgas apstākļu sakritības dēļ." To sakot, man bija kauns par sevi: es runāju kā Ričards.
"Varbūt tas nav taisnīgi, toties tā ir patiesība. Būtībā tā ir patiesība," viņa noteica. "Un es gribēju dabūt darbu."
"Bet kāpēc?"
"Lai pierādītu, ka mēs — lai pierādītu, ka es to varu. Ka man, ka mums nav vajadzīgs…" Viņa novērsās un sāka kodīt pirkstu.
"Nav vajadzīgs kas?"
"Tu zini," viņa atbildēja. "Viss šis." Viņa pamāja ar roku uz rišoto tualetes galdiņu, uz pieskaņotajiem, puķainajiem aizkariem. "Sākumā es aizgāju pie mūķenēm. Uz Jūras Zvaigznes klosteri."
Ak Dievs, es nodomāju, taču ne atkal mūķenes. Man bija šķitis, ka mūķenēm mēs esam pielikušas punktu. "Un ko viņas teica?" es jautāju laipni un bez kādas intereses.
"Tur nekas neiznāca," Lora atbildēja. "Pret mani viņas izturējās ļoti jauki, tomēr pateica nē. Ne jau tikai tāpēc, ka es neesmu katoliete. Viņas sacīja, ka man neesot īsta aicinājuma, es tikai vairoties no saviem pienākumiem. Viņas sacīja, ja es gribot kalpot Dievam, tad tas man jādara dzīvē, kuru viņš man dāvājis." Pauze. "Bet kādā dzīvē?" viņa teica. "Man nekādas dzīves nav!"
Tad viņa sāka raudāt, un es apskāvu viņu laika nodeldētā žestā — kā toreiz, kad viņa' bija maza. Beidz nu pinkšķēt. Ja man būtu brūnā cukura graudiņš, es būtu viņai to iedevusi, bet brūnā cukura laiks mums jau sen bija aiz muguras. Cukurs nelīdzētu.
"Kā lai mēs tiekam prom no šejienes?" viņa vaimanāja. "Pirms nav par vēlu?" Viņai vismaz pietika saprāta baidīties; viņai saprāta bija vairāk nekā man. Bet es domāju, ka tā ir tikai pusaudžu melodrāma. "Par vēlu kam?" es maigi jautāju. Vajadzēja tikai dziļi ievilkt elpu; dziļi ievilkt elpu, nomierināties, novērtēt stāvokli. Nebija vajadzības krist panikā.
Es domāju, ka spēšu tikt galā ar Ričardu, ar Vinifredu. Es domāju, ka varēšu dzīvot kā pelīte tīģeru pilī, neredzama lodājot apkārt aiz sienām; palikdama klusu, turēdama galvu noliektu. Nē: nu gan es novērtēju sevi par augstu. Es taču nesaskatīju briesmas. Es pat nezināju, ka viņi ir tīģeri. Vēl ļaunāk: nezināju, ka pati varu kļūt par tīģeri. Nezināju, ka šādos apstākļos par tīģeri var kļūt Lora. Un vispār jebkurš.
"Paskaties uz visu no gaišās puses," cik vien mierinoši spēdama, es sacīju Lorai. Un paplikšķināju viņai pa muguru. "Atnesīšu tev krūzīti silta piena, un tad tu varēsi krietni izgulēties. Rīt tu jutīsies labāk." Taču viņa tikai raudāja un raudāja, un nebija nomierināma.
Ksanadu
Vakarnakt es redzēju sapni, ka man mugurā ir Ksanadu balles tērps. Tur es biju abesīņu jaunava — meitene ar cimboli. Šis tērps bija no zaļa atlasa: maza bolero jaciņa ar zelta vizuļu apdari, tā drosmīgi atsedza krūšu bedrīti un vidukli; zaļas atlasa biksītes, caurspīdīgas garās bikses. Lērums viltota zelta monētu, sakarinātu ap kaklu un uz pieres. Mazs, amizants turbāniņš ar piespraudi pusmēness formā. Plīvurs pār degunu. Bezgaumīga cirka kostīmu mākslinieka priekšstats par Austrumiem.