Pilsētas atradeņu silīte, kas palīdzēja graustu bērniem — vai vismaz šī labdarības balle — bija Vinifredas kroņa numurs. Tā bija maskuballe — kā gandrīz visi tamlīdzīgi sarīkojumi, jo ļaudīm tolaik patika masku tērpi. Tie viņiem patika gandrīz tikpat stipri kā mundieri. Abi kalpoja vienam mērķim: lai tu nebūtu tas, kas esi, tu varēji tēlot kādu citu. Tā katrs spēja kļūt lielāks un varenāks vai valdzinošāks un noslēpumaināks — vienkārši uzvelkot eksotiskas drēbes. Jā, tajā tiešām kaut kas bija.
Vinifreda bija nodibinājusi balles komiteju, tomēr visi zināja, ka visus svarīgos lēmumus viņa pieņem pati. Viņa turēja apļus, citi lēca tiem cauri. Tieši viņa izraudzījās 1936. gada balles tēmu — "Ksanadu". Sāncenši, Daiļo mākslu balles rīkotāji, nesen bija organizējuši balli "Tamerlāns Samarkandā", un tai bija lieli panākumi. Austrumu tēmas nemaz nevarēja neizdoties, un skolā taču ikviens bija mācījies no galvas "Kubla Hanu", tāpēc pat advokāti — pat ārsti — pat baņķieri noteikti zināja, kas ir Ksanadu. Viņu sievas to zināja gluži pašsaprotami.
Liek valstī Ksanadu, lai ceļ Tam prieka pili Kubla Hans; Kur svētā Alfa viļņus vel Sev gultni cauri alām šķel, Kur tumšs gul okeāns.
Vinifreda lika nodrukāt visu dzejoli ar rakstāmmašīnu, mimeografēt un izdalīt mūsu komitejai — lai sāk sprēgāt idejas, viņa teica — un piezīmēja, ka jebkuri mūsu ieteikumi būšot ļoti vēlami, lai gan mēs zinājām, ka prātā viņa jau ir visu saplānojusi. Dzejolis būšot nodrukāts arī greznajā ielūgumā — ar zelta burtiem, gar maliņu zeltaini debeszils arābu raksts. Vai kāds saprotot šādas rakstu zīmes? Nē, bet izskatoties vienkārši burvīgi.
Uz šiem sarīkojumiem drīkstēja ierasties vienīgi ar ielūgumu. Tevi ielūdza, un tad tu maksāji traku naudu, taču loks bija ļoti šaurs. Jautājums par to, kas tiks iekļauts viesu sarakstā, kļuva par tramīgu gaidu iemeslu — tiesa, tikai tiem, kuri šaubījās par savu statusu. Gaidīt ielūgumu un tad nesaņemt to — tas nozīmēja jau priekšlaikus izciest Šķīstītavas mokas. Manuprāt, tādu iemeslu dēļ tika liets daudz asaru, taču slepus, — tajā pasaulē nekad nedrīkstēja izrādīt, ka tevi kaut kas uztrauc.
Ksanadu skaistums esot (tā teica Vinifreda, nolasījusi dzejoli savā viskija balsī — nolasījusi brīnišķīgi, tas man jāatzīst) — tās skaistums esot apstāklī, ka maskuballē par šādu tēmu katra drīkstot būt tik atklāta vai noslēpumaina, cik vien vēloties. Korpulentās varot ietīties kuplās brokāta krokās, slaidās varot ierasties kā verdzenes vai persiešu dejotājas un parādīt visu līdz beidzamajam. Caurspīdīgi svārki, rokassprādzes, šķindošas važiņas ap potīti — izvēle esot tikpat kā bezgalīga, un vīriešiem, protams, patīkot pārģērbties par sultāniem un iztēloties, ka viņiem ir harēms. Izraisīdama atzinīgu ķiķināšanu, Vinifreda piemetināja — tiesa, viņa šauboties, vai spēšot kādu pierunāt tēlot einuhu.
Lora bija par jaunu šai ballei. Vinifreda plānoja viņai ieiešanu sabiedrībā, pārejas rituālu, kurš vēl nebija noticis, un tikmēr viņa netika uzskatīta par piemērotu ballēm. Tomēr Lora izrādīja diezgan lielu interesi par sagatavošanās darbiem. Es jutos ļoti atvieglota, ka viņa reiz atkal izrāda par kaut ko interesi. Par skolas darbiem viņa neinteresējās nekādā ziņā: atzīmes viņai bija drausmīgi sliktas.
Labojums: Lora interesējās nevis par sagatavošanās darbiem, bet gan par dzejoli. Es to jau zināju kopš Vijoles jaunkundzes laikiem Aviljonā, bet Lora tolaik nebija pievērsusi tam diez kādu uzmanību. Tagad viņa to pārlasīja atkal un atkal.
Viņa gribēja zināt, kas esot dēmons mīļākais. Kāpēc jūra esot bez saules un okeāns bez dzīvības? Kāpēc saulainajā prieka pilī esot ledus alas? Kas esot Aboras kalns, un kāpēc abesīņu jaunava par to dziedot? Kāpēc senču balsis pareģojot karu?
Es nezināju atbildi ne uz vienu no šiem jautājumiem. Tagad es zinu visas. Nevis Semjuela Teilora Koulridža atbildes — neesmu pārliecināta, vai viņam tādas bija, jo tolaik viņš mēdza apreibināties ar opiju, — bet gan pati savējās. Te tās ir, ņemiet par labu.
Svētā upe ir dzīva. Tā plūst uz nedzīvo okeānu, jo tur beigās nonāk viss, kas ir dzīvs. Mīļākais ir dēmons mīļākais tāpēc, ka patiesībā viņa nemaz nav. Saulainajā prieka pilī ir ledus alas, jo tādas jau prieka pilis ir — pēc kāda laika tās kļūst ļoti aukstas, pēc tam izkūst, un kas tad notiek ar tevi? Tu esi caur un cauri slapjš. Aboras kalns bija abesīņu jaunavas mājvieta, un viņa par to dziedāja tāpēc, ka nespēja tur atgriezties. Senču balsis pareģoja karu tāpēc, ka senču balsis nekad nestāv klusu un nespēj paciest nekādu kļūdīšanos, un karš ir droša lieta, tas sākas agrāk vai vēlāk.
Izlabojiet mani, ja es maldos.
Krita sniegs, sākumā liegi, pēc tam cietās lodītēs, kuras dzēla ādā kā adatas. Saule norietēja pēcpusdienā, debesis no blāvi asiņainām pārvērtās nokrejotā pienā. Dūmi vērpās augšup no skursteņiem, no kurtuvēm, kas piebērtas ar oglēm. Zirgi, kas vilka maizes ratus, atstāja uz ielas kūpošu, brūnu apalīšu kaudzītes, tie pēc tam sasala cieti. Bērni ar tiem apmētāja cits citu. Pulksteņi zvanīja pusnakti, vēl un vēlreiz, katra pusnakts bija tumši zilimelna, nosēta ar ledainām zvaigznēm, mēness kā balts kauls. Es paskatījos ārā pa guļamistabas logu, lejā uz ietvi, caur kastaņas zariem. Tad es izslēdzu gaismu.
Ksanadu balle bija paredzēta janvāra otrajā sestdienā. Tai rītā bija piegādāts mans maskarādes kostīms, ievietots kārbā uz veseliem klēpjiem zīdpapīra. Pats prātīgākais bija noīrēt kostīmu Malabarā, jo speciāla kostīma pasūtināšana liecināja par pārāk lielām pūlēm. Patlaban pulkstenis bija gandrīz seši, un es uzlaikoju kostīmu. Lora bija manā istabā: tur viņa bieži pildīja mājas uzdevumus vai izlikās to darām. "Kas tu būsi?" viņa jautāja.
"Abesīņu jaunava," es atbildēju. Vēl īsti nezināju, ko varētu izmantot par cimboli. Varbūt bandžo, kas izrotāts ar lentēm. Tad es atcerējos, ka vienīgais man zināmais bandžo atrodas Aviljonā, bēniņos, palicis kā mantojums no maniem nelaikiem tēvočiem. Būs vien jāiztiek bez cimboles.
Es negaidīju no Loras apliecinājumu, ka izskatos glīti vai vismaz jauki. Tā viņa neteica nekad: glīts un jauks viņai nebija domāšanas kategorijas. Šoreiz viņa sacīja: "Tu neizskaties īpaši abesīniska. Abesīnietes nevar būt blondas."
"Tādi nu man mati, ko es tur varu darīt," es teicu. "Tā ir Vinifredas vaina. Viņa būtu varējusi izvēlēties vikingu jaunavu vai ko tamlīdzīgu."
"Kāpēc visi no viņa baidās?" Lora jautāja.
"No kā?" es vaicāju. (Šai dzejolī es nebiju pievērsusi uzmanību bailēm, es ievēroju vienīgi prieku. Prieka pils. Īstenībā es tagad dzīvoju prieka pilī — šeit mājoja mana īstenā būtība, neredzama apkārtējiem. Apjozta ar mūriem un torņiem, lai neviens cits nevarētu tikt tur iekšā.)
"Paklausies," Lora sacīja. Viņa aizvēra acis un iesāka:
Ja varētu tās dziesmas Es atkal atminētu, Tad manī mostos jūtu liesmas Ilgās skaņās atskanēt. Būs pili celt man novēlēts: Tās ledus velves! Kā tās staro! Ikviens, kas viņu dzird un redz, Sauc balsī: sargies! Glābies! Bēdz! Plīv mati, acis gaismu dedz! Trīs apļus lai tam apkārt dara, Pret to jums acis cieti vērt, Kam Paradīzes pienu dzert Un kuru medus rasa baro.
"Redzi, tie no viņa baidās," viņa teica, "bet kāpēc? Kāpēc Sargies?"
"Nudien, Lora, man nav ne jausmas," es atbildēju. "Tas jau tikai dzejolis. Ne vienmēr var izprast dzejoļu jēgu. Varbūt visi domā, ka viņš ir jucis."
"Tas ir tāpēc, ka viņš ir pārāk laimīgs," Lora sacīja. "Viņš ir dzēris Paradīzes pienu. Cilvēkiem kļūst bail, ja kāds ir pārāk laimīgs, kā viņš. Vai ne tāpēc?"