Vai tas ir steidzami? viņš jautā.
Jā. Vispār nē. Nē.
Saule laižas lejup, pār gultu slīd aizkaru ēnas. Ārā uz ielas balsis, nepazīstamas valodas. To es atcerēšos mūžīgi, viņa sev saka. Tad: Kāpēc es domāju par atcerēšanos? Vēl jau nav tad, vēl ir tikai tagadne. Tas vēl nav beidzies.
Esmu izdomājusi stāstu līdz galam, viņa ierunājas. Esmu izdomājusi tam nākamo daļu.
Ak tā? Tev radušās pašai savas idejas?
Man vienmēr ir bijušas pašai savas idejas.
Labi. Tad paklausīsimies, viņš smīnot saka.
Lai notiek, viņa piekrīt. Pēdējais, kas mums zināms, bija tas, ka meitene un aklais vīrietis tika aizvesti pie Līksmes Kalpa, Postīšanas ļaužu — barbaru iebrucēju vadoņa, jo abi tika uzskatīti par iespējamiem dievišķajiem sūtņiem. Izlabo mani, ja kļūdos.
Tu tiešām ņem to visu vērā? viņš izbrīnījies jautā. Tu tiešām to atceries?
Skaidrs, ka atceros. Es atceros katru tavu vārdu. Viņi ierodas barbaru nometnē, un aklais slepkava pasaka Līksmes Kalpam, ka esot atnesis viņam vēsti no Neuzvaramā, taču šī vēsts nododama privāti, vienīgi meitenes klātbūtnē. Tas tāpēc, ka viņš negrib izlaist meiteni no acīm.
Viņš taču neredz. Viņš ir akls, atceries?
Tu zini, kā es to domāju. Un Līksmes Kalps saka — labs ir.
Viņš jau neteiktu vienkārši labs ir. Viņš noturētu runu.
Tās daļas es neprotu izstrādāt. Visi trīs ieiet teltī nomaļus no pārējām, un slepkava sāk izklāstīt plānu. Viņš izpaudīšot, kā ieiet SekeLNornas pilsētā bez aplenkuma un bez cilvēku upuriem, tas ir — bez upuriem Postīšanas ļaužu vidū. Lai viņi sūtot turp divus vīrus, viņš pateikšot tiem vārtu paroli, — atceries, viņš zina paroles, — un lai šie vīri, tikuši iekšā, ejot uz kanālu un palaižot pa straumi virvi, līdz ūdens to iznes caur velvi. Lai viņi kaut kur piesienot virves galu — pie kāda pīlāra, vai —, un pēc tam, naktī, pulks karavīru, turēdamies pie virves, ar rokām vilkdamies uz priekšu zem ūdens, varēšot iekļūt pilsētā, pieveikt sardzi, atvērt visus astoņus vārtus, un tad — bingo.
Bingo? viņš smiedamies atkārto. Tas nu nav sevišķi zikronisks vārds.
Nu, tad — lieta būs darīta. Pēc tam viņi varēs slepkavot pēc sirds patikas, ja tāds ir viņu nodoms.
Smalks triks, viņš saka. Ļoti viltīgi.
Jā, tas ir pieminēts Hērodotā vai tamlīdzīgi. Man liekas, tā bija Bābeles krišana.
Tev galvā ir pārsteidzoši daudz visādu senu krāmu, viņš piezīmē. Bet gan jau kaut kas tiks prasīts arī pretī? Abi mūsu jaunie cilvēki nevar turpināt tēlot dievišķos sūtņus. Tas ir pārāk riskanti. Agrāk vai vēlāk viņi pieļautu kādu kļūmi, izgāztos un tad tiktu nogalināti. Viņiem ir jātiek prom.
Jā. Esmu par to padomājusi. Pirms tiek izpausta parole un virziens, aklais vīrietis pieprasa, lai viņi abi tiktu aizvesti uz rietumu kalnu pakāji, apgādāti ar bagātīgiem pārtikas krājumiem un tā tālāk. Viņš paskaidro, ka tur viņi došoties tādā kā svētceļojumā — kāpšot augšā kalnā, lai saņemtu jaunus dievišķos rīkojumus. Tikai tad viņš atdošot preci — ar to viņš domā paroli. Tādējādi, ja barbaru uzbrukums būtu nesekmīgs, viņi abi jau atrastos tādā vietā, uz kuru Sekel-Nornas iedzīvotājiem nemūžam nenāktu prātā viņiem sekot.
Bet tur viņus saplosītu vilki, viņš iebilst. Un, ja ne vilki, tad mirones ar līkiem nagiem un rubīnsarkanām lūpām. Vai arī — meiteni nogalinātu, bet vīrietis tiktu piespiests apmierināt viņu nedabiskās iegribas, līdz beigas viņam, nabadziņam, būtu.
Nē, viņa saka. Tā nenotiks.
Ak šitā gan? Kas to teica?
Nesaki ak šitā gan. Es to teicu. Klausies — būs tā. Aklais slepkava dzird visas baumas, tāpēc zina patiesību par tām sievietēm. Patiesībā viņas nemaz nav mirušas. Tikai izplata tādas valodas, lai viņas liktu mierā. Patiesībā tās ir izbēgušas verdzenes vai arī tādas sievietes, kuras aizmukušas, lai vīri vai tēvi viņas nepārdotu. Un visas nemaz nav sievietes — tur ir arī daži vīrieši, bet labsirdīgi un laipni vīrieši. Visi dzīvo alās un gana aitas, un viņiem ir sakņu dārzi. Viņi uz maiņām klimst ap kapakmeņiem un biedē ceļiniekus — gaudo un tā tālāk —, lai saglabātu ārējo šķitumu.
Turklāt arī vilki īstenībā nemaz nav vilki, tie ir tikai aitu suņi, kuri izdresēti tā, lai atgādinātu vilkus. Patiesībā tie ir ļoti rāmi un ļoti uzticīgi.
Tā nu šie ļaudis pieņems abus bēgļus un, noklausījušies viņu skumjo stāstu, izturēsies pret viņiem ļoti sirsnīgi. Tad aklais slepkava un mēmā meitene varēs dzīvot vienā no alām, un agrāk vai vēlāk viņiem piedzims bērni, kuri gan redzēs, gan runās, un viņi būs ļoti laimīgi.
Bet tikmēr visus viņu līdzpilsoņus noslaktēs? viņš vīpsnādams noprasa. Tu atbalsti dzimtenes nodevību? Vispārējo sabiedrības labumu esi apmainījusi pret privātu labklājību?
Nu, bet tie ļaudis taču gribēja viņus nogalināt. Savus līdzpilsoņus.
Tāds nolūks bija tikai nedaudziem — elitei, lielajiem vīriem no augstajiem plauktiem. Līdz ar viņiem tu lemtu nāvei arī pārējos? Tu liktu mūsu pārītim nodot savu pašu tautu? Tas nu ir diezgan savtīgi no tavas puses.
Tā ir vēsture, viņa attrauc. Meksikas iekarošana — kā viņu tur sauca, Kortess — viņa acteku mīļākā, viņa rīkojās tieši tā. Un tas pats notiek arī Bībelē. Netikle Rahāba Jērikas krišanas labā izdarīja tieši to pašu. Viņa palīdzēja Jozuas vīriem un līdz ar visu savu ģimeni tika atstāta pie dzīvības.
Mājiens saprasts, viņš saka. Bet tu esi pārkāpusi noteikumus. Tu nedrīksti untuma dēļ pārvērst nemirušās sievietes par folkloriskām ganītēm.
Šīs sievietes tu nekad neesi īsti iesaistījis stāstā, viņa piezīmē. Tieši ne. Tu tikai esi stāstījis par viņām baumas. Baumas var būt melīgas.
Viņš iesmejas, l iesa gan. Un te būs mana versija. Prieka ļaužu nometnē viss notiek tā, kā tu teici, tikai tiek noturētas izteiksmīgākas runas. Abus mūsu jauniešus aizved uz rietumu kalnu pakāji un atstāj tur starp kapakmeņiem, un tad barbari iekļūst pilsētā, kā mācīts, viņi laupa un posta, un slepkavo iedzīvotājus. Neviens nepaliek dzīvs. Ķēniņš tiek pakārts koka zarā, Augsto Priesterieni uzšķērž, sazvērnieks galminieks iet bojā kopā ar citiem. Nevainīgie bērni vergi, aklo slepkavu ģilde, upurējamās meitenes Templī — visi mirst. No visuma ir izdzēsta vesela kultūra. Nepaliek dzīvs neviens, kurš zinātu, kā aužami brīnišķīgie paklāji, un tev jāpiekrīt, ka tas tiešām jānožēlo.
Tikmēr abi jaunie cilvēki, rokrokā klīzdami gausā solī, mēro savu vientulīgo ceļu pa rietumu kalniem. Viņi ir droši savā ticībā, ka drīz viņus ieraudzīs un pieņems labsirdīgie dārzeņu audzētāji. Bet, kā tu teici, baumas ne vienmēr ir patiesas, un aklais slepkava ir dzirdējis melīgas baumas. Mirušās sievietes tiešām ir mirušas. Un ne tikai tas: vilki tiešām ir vilki, un mirušās sievietes var sasvilpt tos, kad vien vajadzīgs. Abi mūsu romantiskie varoņi kļūst par barību vilkiem, pirms pagūst pamirkšķināt aci.
Tu nudien esi nelabojams optimists, viņa saka.
Es neesmu nelabojams. Bet man patīk, ja mani stāsti atbilst dzīvei, kas nozīmē, ka tajos jādarbojas vilkiem. Vilkiem — jebkādā veidā.
Kāpēc lai tas būtu tik atbilstoši dzīvei? Viņa apveļas uz muguras, stingi skatās griestos. Viņa ir sabozusies, jo viņas versija pārtrumpota.
Visi stāsti ir stāsti par vilkiem. Proti — visi, kurus vērts atstāstīt. Viss pārējais ir sentimentālas blēņas. Visi?
Protams, viņš atbild. Padomā par to. Stāsti par to, kā cilvēki bēg no vilkiem, cīnās ar vilkiem, sagūsta vilkus, piejaucē vilkus. Tiek nomesti vilkiem vai nomet vilkiem citus, lai vilki apēstu tos, nevis viņus pašus. Kā cilvēks gaudo līdzi vilkiem. Pārvēršas par vilku. Vislabāk — par vilku barvedi. Nekādu citu pieklājīgu stāstu nav.