Manuprāt, ir gan, viņa iebilst. Manuprāt, stāsts par to, kā tu stāsti man par vilkiem, nav stāsts par vilkiem.
Nesaki vis, viņš attrauc. Manī ir kaut kas no vilka. Nāc šurp.
Pagaidi. Man tev kaut kas jāpajautā.
Labi, šauj vaļā, viņš slinki saka. Acis atkal aizvērtas, roka uz viņas auguma.
Vai tu kādreiz esi man neuzticīgs?
Neuzticīgs. Cik vecmodīgs vārds.
Neņem vērā manu vārdu izvēli, viņa saka. Vai esi?
Ne vairāk kā tu man. Viņš mirkli klusē. Es to neuztveru kā neuzticību.
Tad kā tu to uztver? viņa salti vaicā.
Kā domu izslēgšanu — no tavas puses. Tu aizver acis un aizmirsti, kur atrodies.
Bet no tavējās?
Teiksim vienkārši, ka tu esi pirmā no līdzīgām.
Tu tiešām esi nelietis.
Es tikai saku patiesību, viņš atteic.
Nu, varbūt labāk būtu paturējis to pie sevis.
Nespurojies nu, viņš saka. Es jau tikai muļķojos. Es nespētu piedurt pirkstu nevienai citai sievietei. Es apvemtos.
Pauze. Viņa noskūpsta viņu, atvirzās nost. Man ir jābrauc prom, viņa piesardzīgi ierunājas. Man vajadzēja tev to pateikt. Negribēju, lai tu brīnies, kur es esmu palikusi.
Uz kurieni? Kādēļ?
Mums jāpiedalās kuģa pirmajā braucienā. Mums visiem, visai svītai. Viņš apgalvo, ka nepiedalīties nedrīkst. Viņš apgalvo, ka tas esot gadsimta notikums.
No gadsimta ir pagājusi tikai trešdaļa. Turklāt es būtu domājis, ka šī mazā vietiņa ir rezervēta Lielajam karam. Šampanietis mēnesnīcā diez vai var sacensties ar miljoniem, kas krituši ierakumos. Un kur tad vēl gripas epidēmija vai…
Viņš domā sabiedrisko notikumu.
Ak, atvainojiet, kundze. Atzīstu savu kļūdu.
Kas tur liels? Es būšu projām tikai mēnesi — nu, apmēram. Atkarībā no plānojuma.
Viņš klusē.
Es pati nemaz to negribu.
Nē. Droši vien tiešām negribi. Pārāk daudz maltīšu ar septiņiem ēdieniem, pārlieku daudz dejošanas. Jā, meiteni tas var nokausēt.
Neesi tāds.
Nemāci mani, kādam man jābūt! Nedziedi tai pašā meldiņā kā visi tie, kuri iecerējuši vest mani uz pareizā ceļa. Tas man ir noriebies līdz vēmienam. Es būšu tāds, kāds esmu.
Piedod. Piedod, piedod, piedod.
Ciest nevaru, kad tu lien uz vēdera. Bet, jēziņ, tas tev padodas labi. Varu derēt, ka izdevības vingrināties tev pietiek — mājas frontē.
Varbūt es labāk iešu.
Ej, ja gribi. Viņš pagriežas uz sāniem, ar muguru pret viņu. Velns parāvis, dari, ko vien tu gribi. Es tev neesmu nekāds uzraugs. Tev nav jātup uz pakaļkājām un jādiedelē, un jāsmilkst, un jāluncina aste.
Tu nesaproti. Tu pat nemēģini saprast. Tu it nemaz nesaproti, kā tas ir. Tas viss man nebūt nesagādā prieku.
Pareizi.
Mayfair, 1936. gada jūlijs
Dž. HERBERTS HODŽKINSS
MEKLĒJOT ĪPAŠĪBAS VĀRDU
…Jūras plašumus vēl nekad nav šķērsojis skaistāks kuģis. Ārējam veidolam piemīt kurta slaido plūdlīniju skaistums, bet iekšpusē paveras krāšņas detaļas un izcils iekārtojums, kas padara šo kuģi par komforta, lietderīguma un luksusa meistardarbu. Jaunais kuģis ir īsta Waldorf-Astoria viesnīca, tikai peldoša.
Esmu meklējis piemērotu īpašības vārdu. Šis kuģis ir dēvēts par brīnišķīgu, satriecošu, krāšņu, karalisku, staltu, majestātisku un nepārspējamu. Visi šie vārdi apraksta to ar zināmu precizitātes izjūtu. Taču katrs vārds pats par sevi atspoguļo ne vairāk kā vienu fāzi no šī "augstākā sasnieguma britu kuģubūves vēsturē". Karalieni Mēriju nav iespējams aprakstīt: tā ir jāredz un "jājūt", ir jāpiedalās unikālajā dzīvē uz tās borta.
…Bez šaubām, galvenajā salonā katru vakaru notika dejas, un tur nu bija grūti iedomāties, ka atrodies tālu jūrā. Mūzika, dejasgrīda, smalki ģērbušies viesi bija tādi paši kā viesnīcas deju zālē jebkurā no sešām pasaules lielpilsētām. Tur varēja redzēt visus jaunākos Londonas un Parīzes tērpus, gluži svaigus, nule izņemtus no drēbnieku kārbām. Tur bija vērojami arī pēdējie sasniegumi aksesuāru mākslā: burvīgas, mazas rokassomiņas; plandoši vakara apmetņi, daudzi ar ārkārtīgi neparasti izvietotiem krāsu akcentiem; grezni kažokādas manto un boa. Vislielākajā cieņā bija kupli tafta vai tilla tērpi. Tur, kur priekšroka bija dota zīmuļa siluetam, kleitu noteikti papildināja grezna tunika no tafta vai rakstaina atlasa. Šifona apmetņi bija daudzi un dažādi. Tomēr visi kā viens krita no pleciem graciozi militārā manierē. Kādai daiļai, jaunai sievietei ar Drēzdenes porcelāna sejiņu un baltu matu sakārtojumu bija ceriņkrāsas šifona apmetnis virs kuplās krokās krītoša, pelēka tērpa. Slaidai gaišmatei arbūzu sārtā kleitā bija balts šifona apmetnis, apdarināts ar sermuliņu astēm.
Aklais slepkava: AaA firziksievietes
Vakaros notiek dejas, gludi vizošas dejas uz slidenas grīdas. Piespiedu jautrība: no tās viņa nevar izvairīties. Visapkārt plaiksnī zibspuldzes: nekad nav iespējams noteikt, uz kurieni tās notēmētas vai kad avīzē parādīsies tavs attēls, galva atgāzta, visi zobi redzami.
Rītos viņai sāp pēdas.
Pēcpusdienās viņa patveras atmiņās, zvilnēdama atpūtas krēslā uz klāja, uzlikusi saulesbrilles. Viņa atsakās no peldbaseina, no apļu mešanas mērķī, no badmintona, no bezgalīgajām, bezjēdzīgajām spēlēm. Laika kavēkļi vajadzīgi tam, lai kavētu laiku, un viņai ir pašai savs laika kavēklis.
Suņi savās saitēs met nebeidzamus lokus pa klāju. Aiz tiem soļo augstāko aprindu suņu staidzinātāji. Viņa izliekas, ka lasa.
Daži bibliotēkā raksta vēstules. Viņai tas būtu bezjēdzīgi. Pat ja viņa nosūtītu vēstuli, viņš tik bieži maina dzīvesvietas, ka varbūt nesaņemtu to nekad. Toties to varētu saņemt kāds cits.
Rāmās dienās viļņi dara to, kam nolīgti. Tie ieaijā. Jūras gaiss, ļaudis mēdza daudzināt, — o, tas tik ļoti nāk par labu. Tikai elpojiet dziļi. Tikai atslābinieties. Tikai ļaujieties.
Kāpēc tu stāsti man šos skumjos stāstus? viņa jautā — pirms vairākiem mēnešiem. Viņi guļ, ietinušies viņas kažokā, ar zvērādas pusi uz āru, tā licis viņš. Pa ieplīsušo rūti velk auksts gaiss, garām aizžvadz tramvaji. Vienu mirklīti,' viņa saka, man poga spiežas mugurā.
Tādus stāstus nu es zinu. Skumjus. Bet katrs stāsts, novests līdz loģiskajam atrisinājuma, ir skumjš, jo beigās visi nomirst. Dzimšana, kopošanās un nāve. Izņēmumu nav, ja nu vienīgi attiecībā uz kopošanos. Daži nabadziņi nedabū pat to.
Bet pa vidu var būt laimīgi posmi, viņa ieminas. Starp dzimšanu un nāvi — vai tad ne? Lai gan man šķiet, ja tic paradīzei, tad stāsts savā ziņā varētu būt laimīgs — tas ir, stāsts par miršanu. Tevi ieaijā eņģeļu pulki, un tā tālāk.
Nūja. Kad nomirsi, debesis tevi gaidīs kliņģeris. Nē, paldies.
Tomēr var būt laimīgi posmi, viņa neatlaižas. Vismaz vairāk, nekā stāstos parasti iekļauj tu. Necik daudz tādu tu neiekļauj.
Tu domā to posmu, kurā mēs apprecamies un apmetamies mazā mājiņā, un mums ir divi bērni? To posmu?
Tu esi negants.
Labi, viņš saka. Tu gribi laimīgu stāstu. Redzu, ka tu neliksies mierā, pirms tādu nedzirdēsi. Te būs.
Ritēja deviņdesmit devītais gads karā, kurš kļuva pazīstams kā Simtgadu karš jeb Ksenoriešu kari. Ksenoru — planētu, kura atradās citā telpas dimensijā — apdzīvoja ārkārtīgi saprātīgu un ārkārtīgi cietsirdīgu būtņu dzimums, dēvēts par ķirzakcilvēkiem, bet paši sevi viņi tā nesauca. Viņi bija septiņas pēdas gari, zvīņaini un pelēki. Acu zīlītes bija vertikālas kā kaķiem vai čūskām. Āda viņiem bija tik sīksta, ka drēbes parasti nevajadzēja valkāt, atskaitot īsas bikses, darinātas no karkinīla — lokana, sarkana metāla, kurš uz Zemes nav pazīstams. Tās aizsargāja vitālās ķermeņa daļas, kuras arī bija klātas ar zvīņām un, piebildīsim, milzīgas, bet reizē vārīgas.