Nu, paldies Dievam, vismaz kaut kas bija vārīgs, viņa smiedamās saka.
Es jau domāju, ka tas tev patiks. Lūk, un viņu nodoms bija — sagūstīt lielu daudzumu Zemes sieviešu un radīt ar izcilām īpašībām apveltītu būtņu dzimumu, pa pusei cilvēkus, pa pusei ksenoriešu ķirzakcilvēkus, kas labāk par viņiem būtu piemēroti dzīvei uz dažādām citām apdzīvojamām visuma planētām — spējīgi pielāgoties svešām atmosfērām, lietot dažādu pārtiku, pretoties nezināmām slimībām un tā tālāk —, bet kuriem piemistu arī ksenoriešu spēks un ārpuszemes saprāts. Šis superdzimums izplatītos visumā un iekarotu to, pa ceļam aprijot citu planētu iemītniekus, jo ķirzakcilvēkiem bija nepieciešama izplešanās telpa un jauni proteīna avoti.
Ksenora ķirzakcilvēku kosmosa flote pirmo reizi bija uzbrukusi Zemei 1967. gadā, raidot iznīcinošus triecienus pa lielākajām pilsētām, kurās bija gājuši bojā miljoni. Valdot vispārējai panikai, kirzakcilvēki bija pārvērtuši Eirāzijas un Dienvidamerikas daļas par savām vergu kolonijām, pakļāvuši jaunākās sievietes saviem ellišķīgajiem vairošanās eksperimentiem un aprakuši vīriešu mirstīgās atliekas milzīgās bedrēs, pēc tam kad bija apēduši tās viņu ķermeņa daļas, kurām deva priekšroku. Viņiem garšoja smadzenes un jo sevišķi sirdis, un nieres, viegli apceptas.
Taču ksenoriešu piegādes līnijas iznīcināja raķešu uguns no slepenām Zemes instalācijām, tādējādi atņemot vitālās sastāvdaļas ķirzakcilvēku nāvējošo zorha staru ieročiem; Zeme bija atguvusies un devās prettriecienā — ne tikai ar saviem karaspēkiem, bet arī ar gāzes mākoņiem, kurus veidoja no retajām Irīdas horca vardēm iegūta inde, kuru Ulintas nakrodi reiz izmantojuši saviem bultu galiem un pret kuru, kā bija atklājuši Zemes zinātnieki, ksenorieši bija sevišķi uzņēmīgi. Tā nu izredzes bija izlīdzinājušās.
Turklāt viņu karkinīla bikses viegli uzliesmoja, ja vien izdevās tām precīzi trāpīt ar raķeti, kura jau bija pietiekami sakarsusi. Zemes snaiperi ar saviem ieročiem, kuriem bija optiskie tēmēkļi un fosfora tāldarbības lodes, kļuva par dienas varoņiem, lai gan viņiem draudēja barga atmaksa, kurā ietilpa spīdzināšana ar elektrību līdz šim nepazīstamos un neizturami sāpīgos veidos. Ķirzakcilvēkiem diez kā nepatika, ja uzliesmoja viņu ķermeņa intīmākās daļas, un tas arī bija saprotams.
Tagad, 2066. gadā, ķirzakcilvēki bija atsisti atpakaļ, vēl citā telpas dimensijā, kur viņus vajāja Zemes kaujas piloti savos mazajos, ašajos, divvietīgajos uzbrukuma kuģīšos. Viņu galīgais mērķis bija pilnīgi iznīcināt ksenoriešus, paturot varbūt tikai kādus pāris dučus, ko izstādīt īpaši nocietinātos zoodārzos ar neplīstoša stikla logiem. Taču ksenorieši nepadevās bez kaujas uz dzīvību un nāvi. Viņiem joprojām bija dzīvotspējīga flote un azotē pietaupīti vēl daži slepeni triki.
Azotē? Man likās, virs jostasvietas viņi bija kaili.
Apžēliņ, neskaldi matus. Tu saproti, ko es domāju.
Vils un Boids bija divi veci čomi — divi rētaini un kaujās rūdīti uzbrukuma kuģu veterāni, karojuši jau trīs gadus. Uzbrukuma kuģu dienestā tas bija ilgs laiks, jo tur tika ciesti lieli zaudējumi. Komandieri mēdza sacīt, ka drosme abiem esot lielāka par spriešanas spējām, tomēr pagaidām viņi bija tikuši cauri sveikā — par spīti savai pārsteidzībai vienā riskantā uzbrukumā pēc cita.
Bet mūsu stāsta sākumā abus bija panācis ksenoriešu zorha kuģis, un nu abi bija pamatīgi sašauti un stipri kliboja. Zorha stari bija izsituši caurumu viņu degvielas tvertnē, iznīcinājuši sakarus ar vadības centru uz Zemes un izkausējuši stūres iekārtu, un šī uzbrukuma laikā Boids bija ievainots galvā, bet Viļam skafandrā lija asinis no neredzamas brūces kaut kur ap vidukli.
Rādās, ka ar mums ir cauri, teica Boids. Mēs esam samalti miltos. Šitais verķis tagad uzies gaisā kuru katru mirkli. Žēl tikai, ka nepaguvām aizraidīt pie tēviem vēl kādus pāris simtus to zvīņaino maitasgabalu.
Jā, taisni manas domas. Nu, tad priekā, vecais draugs, sacīja Vils. Izskatās, ka tev tur iekšā kaut kas tek — sarkana sula. Kāju pirksti cauri. Ha ha.
Ha ha, piebalsoja Boids, saviebies sāpēs. Baigais jociņš. Tev vienmēr ir bijusi draņķīga humora izjūta.
Pirms Vils paguva atbildēt, kuģis zaudēja vadību un sagriezās reibinošā spirālē. Viņus sagrāba kāds gravitācijas lauks, bet no kādas planētas? Viņiem nebija ne jausmas, kur viņi atrodas. Mākslīgā gravitācijas sistēma viņiem bija čupā, un abi vīri zaudēja samaņu.
Atžilbuši viņi nespēja noticēt savām acīm. Viņi vairs neatradās ne savā uzbrukuma kuģī, ne cieši piegulošajos metāla skafandros. Tagad viņiem mugurā bija vaļīgas, zaļas drānas no kāda spīdīga materiāla, un viņi zvilnēja uz mīkstām, zeltainām sofām kuplu vīteņaugu ieskautā lapenē. Brūces bija sadzijušas, un Vila kreisās rokas vidējais pirksts, norauts kādā senākā uzbrukumā, bija ataudzis. Viņi jutās veselības un labsajūtas caurstrāvoti.
Caurstrāvoti, viņa nomurmina. Ak tu manu dieniņ.
Jā, mums, zēniem, šad tad patīk izmantot kādu izmeklētu vārdiņu, viņš saka, runādams ar mutes kaktiņu kā gangsteris filmā. Tad visa tā bodīte rādās bišķiņ smalkāka.
Tā liekas gan.
Turpināsim. Es neko nesaprotu, teica Boids. Kā tu domā, mēs esam miruši?
Ja mēs esam miruši, tad man nav iebildumu, sacīja Vils. Te ir forši, te ir baigi forši.
Domāju gan.
Šai mirklī Vils klusu iesvilpās. Viņiem tuvojās divas tik kārdinošas dāmas, kādas abi savu mūžu nebija redzējuši. Viņas bija īsti firziķi. Mati abām bija tādā krāsā, kādā mēdz būt grozi, kas pīti no šķeltām vītola klūdziņām. Viņas bija ģērbušās garos tērpos violeti zilā nokrāsā, tie krita sīkās krokās un kustoties čaukstēja. Viļam tie visvairāk atgādināja mazos papīra bruncīšus, kādus aptin ap augļiem vīzdegunīgos augstākās klases pārtikas veikalos. Rokas un kājas sievietēm bija kailas; katrai bija neparasta galvasrota no smalka, sarkana tīkliņa. Āda bija sulīgi, zeltaini sārta. Viņu kustības bija tik maigi viļņojošas, it kā viņas būtu apmērcētas sīrupā.
Esiet sveicināti, Zemes vīrieši, ierunājās pirmā.
Jā, sveicināti, piebalsoja otrā. Mēs jau sen jūs gaidām. Jūsu ierašanos mēs vērojām ar savas starpplanētu telekameras palīdzību.
Kur mēs esam? jautāja Vils.
Jūs esat uz planētas AaĀ, atbildēja pirmā. Šis vārds skanēja kā piepildījuma nopūta ar īsu kunkstu vidū — tā nokunkst zīdaiņi, miegā apgriezdamies uz otriem sāniem. Un tas skanēja arī kā mirēja pēdējā dvaša.
Kā mēs šeit nonācām? Vils jautāja. Boids bija zaudējis valodu. Viņa skatiens slīdēja pār krāšņajiem, nobriedušajiem kuplumiem, kas pavērās acīm. Man gribētos iegremdēt tur zobus, viņš domāja.
Jūs nokritāt no debesīm ar visu savu kuģi, atbildēja pirmā sieviete. Tas diemžēl ir gājis bojā. Jums būs jāpaliek šeit, pie mums.
To nebūs grūti pārciest, Vils sacīja.
Jūs tiksiet labi aprūpēti. Jūs esat pelnījuši atlīdzību. Jo, sargādami savu pasauli no ksenoriešiem, jūs sargājat arī mūsējo.
Tas, kas notika tālāk, ir jāaizsedz ar kautrības plīvuru.
Tiešām jāaizsedz?
Pēc brīža es to nodemonstrēšu. Jāpiebilst vēl tikai, ka Boids un Vils bija vienīgie vīrieši uz planētas AaĀ, tāpēc šīs sievietes, protams, bija jaunavas. Taču viņas prata lasīt domas, un katra jau iepriekš saprata, ko varētu uzkārot Vils un Boids. Tāpēc jau pavisam drīz tika īstenotas pašas trakākās abu draugu fantāzijas.