— Klausies, Sabīne, — viņa teica, — es redzu, cik tev grūti mainīt kungus. Es teikšu Lūcijam, ka tu negribi viņu atstāt.
— O, nedari to! — drebēdama lūdzās verdzene. — Ja Lūcijs pavēl, tad jāklausa.
— Tātad no viņa ir jābīstās? — smaidīdama jautāja Akte.
— Viņš ir. briesmīgs! — verdzene atbildēja tādā baiļu izteiksmē, ka Akte negribot nodrebēja.
— Viņa apkārtējie liekas viņu mīl. Kā jaunais Spors! — verdzene murmināja.
Akte to pārdomāja. Acumirklī viņai atausa atmiņas. Tieši Sporām līdzinājās Sabīne, un līdzība bija tik liela, ka gaišā izbrīnā par sevi, kāpēc tas viņai nebija tūlīt dūries acis, viņa satvēra abas meitenes rokas un, sejā lūkodamās, iesaucās:
— Tu pazīsti Sporu?
— Viņš ir mans brālis, — teica verdzene.
— Un kur viņš atrodas?
— Viņš palika Korintā.
Tad durvis atkal atvērās. Parādījās jaunais romietis, un tā kā Akte vēl turēja abas Sabīnes rokas, viņa juta, kā caur viņas ķermeni izskrēja trīsas. Bet Lūcijs ar savu zilo acu caururbjošo skatienu pavērās uz dīvaino grupu, ko redzēja savā priekšā, un pēc mirkļa klusēšanas teica:
— Mīļā Akte, nupat saule kāpj no jūras. Vai tu negribi uziet augšā un atsvaidzināties svaigajā rīta gaisā?
Lai cik maigi un daili arī izskanēja šī balss, taču tajā bija jūtama kaut kāda metāliskā pieskaņa, kuru Akte ievēroja pirmo reizi un no kuras viņa bailīgi notrīcēja līdz sirds dziļumiem.
Tāpēc viņa uztvēra šo jautājumu kā pavēli un paklausīja. Bet viņas ķermenis neklausīja viņas gribai, un viņa būtu sabrukusi, ja Lūcijs nebūtu pielēcis klāt un viņu nebūtu atbalstījis. Viņa sajutās mīļotā roku celta kā ērgļa nests balodis, un drebēdama, nesaprazdama savu baiļu iemeslu, ļāva, ka viņš uznesa to augšā. Viņa klusēja un aizvēra acis, it kā tai būtu jātiek garām bezdibenim.
Taču kad viņa sasniedza klāju, tīrās gaisa vēsmas viņu it kā atdzīvināja, un tā kā viņa vairs neatradās Lūcija rokās, Akte uzdrošinājās atvērt acis. Viņa atdusējās tiklā, kura viens gals bija piestiprināts pie masta, bet otrs pie maza pilāra, kurš likās tikai šim nolūkam bija ierīkots. Lūcijs, pret mastu atbalstījies, stāvēja blakus.
Pateicoties labvēlīgajam vējam, kuģis pa nakti bija atstājis Korintu un jau bija izslīdējis starp Zakintas un Kcfalinijas salām. Likās, ka aiz tām lēca saule, un pirmie stari zeltīja kalnu galotnes, kuru rietumu puse bija tīta tumsā. Aktei nebija ne mazākās nojausmas, kur viņa atradās, tāpēc viņa vērsās pie Lūcija un jautāja:
— Vai tā vel ir Grieķija?
— Jā, — viņš atbildēja. — Šī rožu smarža, kas šurp vēsmo, nāk no salām, un arī Zakintas apelsīni mums sūta savus pēdējos sveicienus. Šīs dvīņu māsas nepazīst ziemu, viņas tur gul saules gaismā kā puķu kaviāri? Vai mana mīļā Akte vēlas, lai es uzceltu tur pili?
— Lūcij, — teica Akte, — tu mulsini mani, dodams solijumus, kurus var izpildīt vienīgi Dievs. Kas tad tu esi, un ko tu no manis slēp? Vai tu esi Jupiters, pērkoņgrāvējs? Vai tu baidies, ka es tava mirdzuma priekšā, ja tu ļautu man to redzēt, kā Semele nomirtu vienā mirklī?
— Tu maldies, — smaidīdams atbildēja Lūcijs. — Es esmu tikai nabadzīgs dziedātājs, kam krusttēvs atstāja visu savu mantu ar noteikumu, ka es pieņemu viņa vārdu. Viss mans spēks slēpjas manā mīlā, Akte, un es jūtu, ka tās apgarots, es varētu veikt divpadsmit Hērakla varoņdarbus.
— Tatad tu mani mīli?
— Jā, mana dvēsele!
Un viņš izteica šos vārdus tādā patiesā un pārliecinošā tonī, ka viņa mīļotā pacēla abas rokas pret debesīm, it kā gribēdama tām pateikties pat savu laimi. Šai mirklī viņa aizmirsa visu, kas bija aiz viņas. Sirdsapziņa un pašpārmetumi izzuda no sirds kā tēvija, kas nupat nogrima aiz apvāršņa.
Tā viņi peldēja zem zilām debesīm, kuras atspoguļojās jūrā sešas dienas. Viņi apzēģelēja Herkulesa kalnus, stūrēja starp Skillas un Haribdas atvariem, iebrauca Tirēnu jūrā, un pēc piecām dienām jau redzēja iznirstam jūrmalā citas pilsētas, līdz beidzot iegriezās jaukajā Neapoles līcī.
Tiklīdz Lūcijs pamanīja pilsētu, viņš lika biremas baltās linu audekla buras apmainīt pret purpura burām un mastu greznot ar lauru vainagu. Bez šaubām, tā bija norunātā zīme, kurai vajadzēja ziņot par gūto uzvaru, jo tiklīdz viņš piestāja krastā, malā sacēlās neaprakstāms saviļņojums un tautas drūzma plūda uz kuģi. Lūcijs izkāpa krastā, matrožu mūzikas skaņu un dziedāšanas un pūlā gaviļu apsveikts. Viņu gaidīja ar četriem baltiem zirgiem ai/jūgti rati, un, iepriekš uzlicis purpura togu un pārvilcis zelta zvaigznēm nosēto zilo mēteli, viņš iekāpa ratos. Vina pieri rotāja olīvu vainags 110 Oliinpijas, bet rokā tas turēja pitiskos laurus. Tad pilsētas mūrī izplēsa caurumu, un pa to triumfators kā iekarotājs iebrauca pilsētā.
Visā tālākajā ceļā atkārtojās šie goda pierādījumi. Fondijā pretī iznāca sirmgalvis, kura cilts bija tikpat veca kā Roma un kuram pēc Afri- kas kariem piedāvāja daudz goda un tris priestera titulus, un lūdza Lūciju piedalīties spēlēs, kuras tika sarīkotas viņam par godu.
Tik izcila vīra piedāvājums atstāja dziļu iespaidu uz Lūcija pavadoni, kas vēl vairāk pavairojās, jo par šo sirmgalvi stāstīja dīvainas lietas. Kādreiz viens no viņa senčiem gribējis pasniegt upuri, pēkšņi no gaisa ērglis esot meties lopam virsū, izrāvis zarnas un aiznesis ozolā.
Par to viņam pareģoja, ka viens no viņa pēctečiem kļūšot par ķeizaru un šis pēctecis, runā, esot Galba. Kad tas reiz kopā ar sava vecuma bērniem apsveicis ķeizaru Oktaviānu, šis pēkšņi ieguvis pareģa spējas un, bērna vaigus glaudīdams, teicis: „Arī tu, bērns, nobaudīsi mūsu varu".