Galba pa to laiku bija kļuvis sirmgalvis. Augusts, Tibērijs Kaligula un Klaudijs bija miruši, un Cēzaru tronī tagad sēdēja Nerons — bet astrologs Trassils zvaigznēs bija lasījis, ka Galba tiks pie kundzības vecumā. Pašlaik viņš bija sešdesmit piecus gadus vecs un vēl nekas nenorādīja uz drīzu pareģojuma piepildīšanos.
Dzīrēs un triumfos uzvarētājs pie Galbas pavadīja divas dienas. Bet Akte te bija lieciniece kādai piesardzībai, kuru viņa pie Lūcijs nekad nebija redzējusi un kuru viņa nevarēja izskaidrot: kareivji, kas bija iznākuši pretī, lai pavadītu triumfatoru, dienu un nakti sargāja guļamistabas blakustelpas, un viņa redzēja, kā mīļotais, pirms iet gulēt, zem spilvena vienmēr nolika zobenu.
Akte neuzdrošinājās viņam par to prasīt, bet juta, ka viņam te draud
briesmas, un katru rītu lūdza viņu aizceļot.
Beidzot, trešajā dienā viņš atstāja Fondiju un turpināja ceļu, un ceļā vēl pavairoja pavadonību, līdz tā drīzāk atgādināja zemes pārvaldnieka karapulku nekā pieticīgā dziedātāja pavadonibu. Kad viņi sasniedza Albānijas kalnus, Akte izbrīnā iekliedzās: viņas priekšā Via Apia galā visā plašumā un krāšņumā pletās mūžigā Roma, pasaules galvaspilsēta…
Šajā dienā visas ielas bija pārpildītas ar ziņkārīgajiem, kas gāja pretī Lūcijam. Tiklīdz priekšējie bija viņu ieraudzījuši, kā skaļš sauciens izplatījās no mutes mutē līdz pat pilsētas mūriem. Tad pēc aulekšojošā jātnieka pavēles ziņkārīgie nostājās abās pusēs ceļam, kurš ar savu 36 pēdu platumu deva pietiekami daudz telpas turpināt ceļu triumfatora četrjūgam.
Apmēram jūdzi no vārtiem gājienu sagaidīja aptuveni piecsimt jātnieku pulks un nostājās priekšgalā. Tiklīdz tā bija nojājuši piecdesmit soļus, kad Akte ievēroja, ka zirgiem bija sudraba pakavi, bet tik viegli piestiprināti, ka tie tūliņ' atrāvās un nokrita uz bruģa.
Kārē satvert sudrabu, ļaudis metās zirgiem zem pakaviem, pat nebaidīdamies tikt samītiem. Akte nesaprata šo aizrautību, taču ļāvās tam pati. Viņa dzirdēja saucam Lūcija un Cēzara vārdus kopā, viņi izbrauca caur triumfatora arku ielās, kuras bija nokaisītas ar puķēm un piesmar- žotas smaržām. Katrā ielas krustojumā priesteri upurēja tēvijas mājas gariem. Viņi izbrauca cauri krāšņākajam Romas kvartālam, līdz beidzot gājiens sasniedza Svēto ceļu, kurš veda uz Kapitoliju, un apstājās pie Jupitera tempļa.
Tur Lūcijs izlēca ārā no ratiem un uzkāpa augšā pa tempļa kāpnēm. Pie vārtiem viņu sagaidīja priesteri un aizveda līdz dievu tēlu kājām. Te viņš savas uzvaras zīmes nolika zemē, un, paņēmis rokās grifeli, uzrakstīja uz virspriestera pasniegtās tīra zelta tāfeles:
„Lūcijs Domitijs, Klaudijs Cēzars Nerons, uzvarētājs cīkstīšanās, braukšanas un dziedāšanas sacīkstēs velta šos trīs vainagus visžēlīgajam un varenajam Jupiteram".
Cauri piekrišanas saucieniem, kas sacēlās, noskanēja baiļu kliedziens: Akte uzzināja, ka nabaga dziedātājs, kam viņa sekoja kā mīļākā, nebija neviens cits kā pats Cēzars.
VII
Arī šīs apreibinošās uzvaras priekā ķeizars neaizmirsa Akti. Jaunā grieķiete vēl nebija atguvusies no baiļu pārsteiguma, kādas viņā sacēla mīļotā vārds un stāvoklis, kad viņai jau tuvojās divi Liburnijas vergi un godbijības pilni Nerona vārdā lūdza viņiem sekot. Pilnīgi pazaudējusi gribasspēku un nenojauzdama, kurp viņu vedīs, Akte paklausīja, nedomādama pat pajautāt, tik ļoti viņu bija sagrābušas bailes, ka viņa tagad skaitījās tā cilvēka mīļākā, kura vārdu viņa vienmēr bija dzirdējusi izrunājam tikai ar šausmām.
Pie Kapitolija kājām, starp tabulāriju un Konkordijas templi, viņu gaidīja sešu ēģiptiešu vergu nestās nestuves. Pusmēnesveidīgie sudraba vairogi mirdzēja uz vīriešu krūtīm, tā paša metāla riņķi greznoja rokas \ un kājas. Blakus nestuvēm stāvēja Sabīne, kuru triumfu laikā viņa bija pazaudējusi no acīm un kura tagad parādījās īstā laikā, lai atmodinātu visas atmiņas.
Akte iekāpa nestuvēs, piekļāvās spilveniem, un tagad, blakus soļojošās Sabīnes vadīta, kas ar lielu pāva spalvu vēdekli dāvāja savai pavēlniecei ēnu, viņa gāja uz palatīnu.
Varbūt trīssimt soļus nesēji ar nestuvēm gāja atpakaļ pa Svēto Ceļu, kuru Akte bija nogājusi Cēzara pavadībā, tad pagāja dažus pakāpienus starp Fēba un Jupitera tempļiem, kuri veda uz palatīnu, un, nosoļojuši vēl kādu gabalu pa krāšņo augstienes līdzenumu, kurš vainagoja šo kalnu, beidzot piestāja pie Jūturnas strūklakām, mazas, vientuļi stāvošas mājas sliekšņa priekšā.
Tūlīt abi liburnieši pacēla uz abām nestuvju pusēm purpura segām pārklātās kājminas, lai sievietei, ko ķeizars viņiem nolicis par pavēlnieci, ne ar vienu mājienu nevajadzētu apzīmēt pusi, uz kuru viņa vēlas izkāpt.
Akti gaidīja, jo durvis pašas no sevis atvērās un atkal noslēdzās pēc-' viņas, bez kā viņa redzētu, kas to darīja.
Tagad Sabīne palika pie viņas, un tā kā viņa domāja, ka pavēlniece pēc tik gara un nogurdinoša ceļa ilgojas pēc peldes, viņa aizveda to uz apoditēriju, kā ar grieķu vārdu apzīmēja telpas, kur mēdza izģērbties.
Bet kad Akte tur nonāca, viņa bija galīgi nogurusi un satriekta par savādo likteni, kas viņu bija nolicis blakus pasaules kungam. Viņa noslīga uz sola, kurš stiepās visapkārt istabai, un ar zīmi pamāja Sabīnei, lai tā uzgaida. Bet tiklīdz viņa bija iegrimusi grūtsirdīgās domās, maiga, svinīga mūzika atskanēja tā, ka Akte nezināja, no kurienes tā nāca. .
Muzikanti tomēr bija tā novietoti, ka melodijas pildīja visu māju. Bez šaubām, Nerons, kas ceļā vairākas reizes bija novērojis noslēpumaino melodiju iespaidu uz jauno grieķieti, gribēja tādā veidā izklaidēt Aktes atmiņas, kurām viņš negribēja dot nekādu varu par viņu.