Un ja tas tiešām bija viņa nolūks, tad Nerons nebija vīlies, jo tiklīdz pirmie akordi bija sasnieguši meitenes ausis, tā viņa pacēla galvu, un asaras, kas nupat plūda no viņas acīm, izžuva. Tikai pēdējā asara trīcēja acu skropstā kā rasas piliens puķes putekšņos, bet cik ātri saules staros zūd rasa, tā skatiena ugunī, kura nupat sāka kvēlot, pazuda asara. Bālajās lūpās parādījās rožains mirdzums un tās atvērās kā smaidam vai skūpstam.
Sabīne tuvojās pavēlniecei, kas tagad vairs neliedzās, bet gan pati sāka novilkt drēbes. Apģērbi cits pēc cita nokrita pie kājām, līdz viņa stāvēja pavisam kaila, tik pilnīgā jaunavības skaistumā kaunīgi sarkdama kā Venera, ka pat verdzene bija sajūsmināta.
Kad Akte, lai pārietu otrā telpā, uzlika roku uz Sabīnes kailā pleca, viņa sajuta, ka pēkšņas trīsas izskrēja pa tās miesu un meitenes vaigi nokrāsojās piepešā sārtumā.
Akte apstājās. Viņa baidījās, ka būs sakaitinājusi verdzeni, bet tā uzminēja vilcināšanās iemeslu, satvēra roku, kas bija nosligusi, uzlika atkal uz pleca un aizvadīja pavēlniecei tepidārijā.
Tā bija liela četrstūraina telpa, kuras vidū bļodā kā ezerā pludoja remdenais ūdens. Jaunas verdzenes, galvu vainagojušas ar rozēm, narcisēm un jūras rozēm, rotaļājās ūdenī. Taču tiklīdz viņas ieraudzīja Akti, tūlīt piebīdīja ar ziloņkaulu un perlamutru izgreznoto gliemežvāku pie bļodas malas tuvāk Aktei. Pārsteigumi sekoja cits citam tādā ātrumā, ka Akte sevi iedomājās sapnī. Viņa ieņēma vietu grēcīgajā barkā un nākamajā acumirklī, līdzīgi kādai galminieku aplenktai Venerai, atradās baseina vidū.
Atkal atskanēja noslēpumainā mūzika, par kuru viņa bija tik sajūsmināta, un najādu balsis piebalsojās glaimīgajām skaņām. Dziedādamas un rokas izplezdamas, viņas lūdza Akti nokāpt pie viņām.
Tādas rotaļas viļņos jaunajai grieķietei bija pazīstamas. Tūkstošreiz viņa bija ar savām biedrenēm peldējusi pāri Korintas līcim, un tāpēc bez vilcināšanās metās klusajā, smaržīgajā ūdenī, kur verdzenes viņu saņēma kā karalieni.
Jaunās meitenes bija izvēlētas no visskaistākajām. Dažas no viņām bija no Kaukāza, citas no Gallijas, dažas no Indijas, viena no Spānijas,
taču Akte starp viņam izskatījās kā dieviete. Bet kā sirēnas izkustējusies pa ūdeni un ar čūskas grāciju ienirusi, viņa ievēroja, ka viņas ūdens galmā nav Sabīnes. Meklēdama viņa skatījās pēc tās un ieraudzīja to notupušis vienā stūri, seju apslēptu drēbēs. Sirsnīgi jokodama kā bērns, viņa sauca verdzeni.
Sabīne notrīsēja un ļāva nokrist mētelim. Smiedamās un ar savādi zobgalīgu uzsvaru meitenes sāka saukt Sabīni: viņas izcēla vēderus no ūdens un ar žestiem lūdza verdzeni viņām piebiedroties. Vienu brīdi likās, ka Sabīne grib paklausīt. Viņu sagrāba kāds savāds saviļņojums, viņas acis dega, seja kvēloja un asaras plūda, lai uz karstiem vaigiem tūlīt izžūtu. :
Bet tai vietā, lai izpildītu savu vēlēšanos, kas viņu pilnīgi piepildīja, Sabīne pēkšņi steidzās uz durvīm, it kā gribētu glābties no šīs burvības. Taču viņa nebija diezgan žigla, lai Akte nepagūtu izkāpt no ūdens un nostāties viņai ceļā, kamēr pārējās verdzenes atkal sāka skaļi smieties.
Sabīne likās zaudējusi samaņu. Viņas ceļi trīcēja, pār pieri tecēja auksti sviedri, viņa nobālēja, un tā kā Akte baidījās, ka Sabīne varētu nokrist, tad viņa izplēta rokas un pievilka to sev pie kailām krūtīm. Taču tūlīt, vieglās sāpēs iekliegdamās, viņa atgrūda verdzeni nost. Negantā uzbudinājumā, kāds viņu bija sagrābis, Sabīne pietuvināja muti pavēlnieces plecam un iekoda tajā. Tad, izbijusies par pašas darbu, viņa izbēga no istabas.
Kad Akte iekliedzās, piesteidzās verdzenes un ielenca pavēlnieci. Bet viņa baidījās, lai Sabīne netiktu sodīta, un tāpēc apspieda sāpes. Noslaucīdama divus asins pilienus, kuri ritēja pār viņas krūtīm kā šķidrs korallis, viņa pūlējās smaidīt. Vispār atgadījums bija pārāk nenozīmīgs, lai tas varētu izraisīt Aktē kaut ko vairāk par izbrīnu. Viņa iegāja blakusistabā, kur gribēja pabeigt peldi.
Tā bija maza, apaļa zāle, gar kuras sienām bija pakāpieni, kuri veda šaurās nišās, kurās savukārt atradās sēdekļi. No bļodas ar karsto ūdeni cēlās biezi tvaiki, līdzīgi tiem, ar kādiem rītos migla pārklāj jūru. Bet šie tvaiki tika vēl sakarsēti no krāsns, kuras kvēle gāja pa caurulēm, kas aptvēra kaldāriju kā ar kvēlojošām rokām un stiepās gar mūri kā efejas.
Kad Akte, kas šo mazgāšanās veidu nepazina, jo to lietoja tikai Ķo- mā, iegāja telpā, viņu ietina tādi karstu tvaiku mākoņi, ka viņa baidījās noslāpt. Viņa izpleta rokas un gribēja saukt palīgā, bet pār lūpām izlauzās tikai aprautas skaņas. Tad viņa mēģināja atkal sasniegt durvis, bet verdzeņu rokas to saturēja.
Bet Akte jutās tuvu ģībonim un tikai ar žestiem varēja norādīt, ka viņa slāpst. Tūlīt viena no meitenēm parāva zelta ķēdi. Griestos atvērās lūka, tā ka pa šķirbu varēja ieplūst svaiga āra gaisa straume.
Tas Akti atdzīvināja, viņa juta, kā plaušas izpletās, viņu pārņēma patīkams gurdums, un viņa ļāva sevi aizvest uz sēdekli. Viņa jau sajuta sevī spēku izturēt šo kvēli, kura likās strāvoja viņas dzīslās asiņu vietā.
Kad tvaiki atkal kļuva karsti un biezi, vajadzēja otrreiz ielaist svaigo gaisu un līdz ar svaigo gaisu mazgātājas guva tādu labsajūtu, ka jaunā grieķiete beidzot saprata, kāpēc romiešu dāmas tā varēja jūsmot par pirti, kuru viņa līdz šim nepazina un būtu uzskatījusi par mocību. Beidzot tvaiki atkal kļuva tikpat karsti kā iepriekš, tacu šoreiz nesagādāja nekādu atvieglojumu, un kad atkal tuvojās ģībonis, Aktei klāt pienāca divas verdzenes un ietina viņas ķermeni audeklā. Viņas pacēla pusnesamaņa gulošo un aiznesa gultā kādā kambarī, kur bija parastā temperatūra.