Te sākās Aktei jauna, tikpat dīvaina, bet ne tik pārsteidzoša un sāpīga rīkošanās kā kaldārijā. Viņu masēja pēc tās krāšņās paražas, kuru romieši bija piesavinājušies no austrumniekiem un saglabājuši līdz pat mūsdienām. Divas jaunas verdzenes, kas tieši šim darbam bija skolotas, sāka spaidīt un mīcīt viņas locekļus, līdz tie bija kļuvuši mīksti un lokani. Tad verdzenes izstiepa citu pēc citas, neizraisot ne mazākās sāpes, viņas locītavas, uzlēja eļļu un smaržas no degunradža ragiem, beidzot izberza visu miesu ar smalko ēģiptiešu nātru drānu un gulbju dūnu spalvām.
Nekā nerunādama un nedomādama, saldā nogurumā aizvērusi acis, Akte gulēja sapņu valgos, kuri viņai tagad ļāva baudīt nekad līdz šim nesajustu dzīves pilnību. Krūtis viņai šķita i/.plctušās un likās, it kā ar katru elpas vilcienu pa porām strāvo jauni spēki. Šis miesas iespaids bija tik varens, ka izdzēsa ne tikai visas atmiņas, bet arī domas par tagadni ar visām sāpēm. 13*
Tādā stāvoklī likās neiespējami, ka varētu pastāvēt nelaime. Dzīvošana skaistai meitenei šķita virkne saldu, aizraujošu jutekļu uzbudinājumu, kuri netveramā veidā parādījās pie plašā, brīnišķā apvāršņa.
Bet šajā magnētiskajā pusmiegā, šai beziedomu sevis aizsapņošanā Akte pēkšņi dzirdēja atveramies istabas durvis. Taču tagadējā stāvoklī, kad viņai katra kustība šķita par smagu, viņa nemaz nepagriezās, jo domāja, ka tā ir kāda verdzene. Ar puspievērtiem plakstiņiem viņa palika guļam un klausījās tuvojošos soļos, bet dīvaini: jo tuvāk tie nāca, jo vairāk tie vilcinājās.
Spēcīgi saņēmusies, Akte pacēla galvu un lūkojās uz to vietu, no kurienes nāca soļu troksnis. Tad viņa ieraudzīja, kā sieviete, ietinusies romiešu matronas tērpā un no galvas līdz kājām plīvura apņemta, majestātiski tuvojās viņai. Gultas priekšā parādība apstājās, un jaunā meitene sajuta uz sevi vērstus caururbjoši pētošus skatienus, kuru priekšā nekas nevarēja paslēpties.
Nepazīstamā tā viņu uzlūkoja kādu mirkli, bet tad balsī, kuras skaņas griezās Aktes krūtīs kā asmenis, iesāka:
— Tu esi jaunā korintiete, kas atstāja tēvu un dzimteni, lai sekotu ķeizaram?
Šie vārdi ietvēra visu: visu Aktes dzīvi, viņas laimi un izmisumu, pagātni un nākotni, un pēkšņa atmiņu straume nolija pār viņu. Viņas bērnība pie Pirenes avota ar puķēm apaugušos krastos, tēva izmisums, kad viņš otrā rītā velti sauca viņas vārdu, ienākšana Romā, kur atklājās noslēpums, kādā bija viņu ietinis ķeizars mīļākais. Tas viss iznira no plīvura, ko šī sieviete ar nejūtīgu sirdi bija atrāvusi vaļā. Akte izgrūda kliedzienu un, seju rokās paslēpusi, iesaucās:
— O, jā, jā, es esmu tā nelaimīgā!
Pēc šā jautājuma un atbildes sekoja acumirkļa klusums. Akte neuzdrošinājās pacelt acis, jo viņa vēl arvien juta sev pievērstu nepazīstamās caururbjošo skatienu, bet tā satvēra Aktes rokas un atvilka no sejas. Un lai cik auksts un atstumjošs bija šis pieskāriens, taču jaunā grieķiete juta rnaigu spiedienu, kurš lika pazust viņas bailēm. Viņa pacēla asaru pēr- ļotās skropstas. Sieviete vēl arvien skatījās uz viņu.
— Klausies, — tādā pat daiļskanīgā balsī, tikai mīkstākā nekā pirmoreiz, viņa teica, — liktenis ir ļoti untumains! Dažreiz tas nodod bērna rokās valsts labklājību un postu. Acīmredzot tevi pavada nevis dusmas, bet gan labvēlība!
— O, — iesaucās Akte, — esmu grēkojusi tikai mīlēdama. Mana sirds nepazīst nevienu zemo jūtu, un ja es pati nevarētu būt laimīga, tad gribētu redzēt vismaz laimīgus cilvēkus. Bet es esmu tik viena, vāja un nevarīga. Rādi, ko es varu darīt, un es darīšu!
— Vispirms: vai tu pazīsti to, ar kuru saistīji savu likteni?
— Tikai kopš šīs dienas rīta es zinu, ka Lūcijs un Nerons ir viena un tā pati persona, ka mans mīļākais ir ķeizars. Viņa skaistums, viņa izveicība, viņa balss daiļskaniba pavedināja mani, vecās Grieķijas meiteni. Es sekoju spēļu uzvarētājam, es nenojautu, ka viņš ir pasaules pavēlnieks!
— Un tagad, — ar stingru skatienu un drebošā balsī nepazīstamā atguva valodu, — tagad tu zini, ka tas ir Nerons. Bet vai tu arī zini, ko tas nozīmē?
— Mani mācīja viņu godāt kā Dievu, - atbildēja Akte.
— Tad labi. Bet es gribu tev teikt, kas viņš ir patiesībā, jo vajadzīgs, lai mīļākā pazīst mīļāko, verdzene - savu kungu!
— Kas man būs jādzird! — murmināja jaunā meitene.
— Lūcijs stāvēja tālu no troņa. Viņš tam tuvojās ar precibām un uzkāpa tajā ar noziegumu!
— Kuru viņš pats neizdarīja!
— Bet viņš guva, ko bija iecerējis, — vēsi atbildēja nepazīstamā. — Vētra, kas nogāza koku, saudzēja atvases. Bet dēlam drīz vien bija jāseko tēvam. B itāniks sekoja Klaudijam, un tādā gadījumā Nerons noteikti bija slepkava.
— Kas drīkst to apgalvot? Kas var šo šausmīgo apsūdzību celt pret viņu?
— Tu šaubies, meitenīt? Vai tu gribi zināt, kā tas viss notika? Es tev to pateikšu. Kad Nerons kādudien spēlējās ar saviem biedriem blakusistabā, kurā pusdienoja Agripinas galms, viņš pavēlēja Britānikam, kas atradās spēlētāju vidū, ieiet zālē un nodzied kaut ko viesiem priekšā. Viņš domāja, ka bērns nobīsies un tiks viesu izzobots, bet Britāniks paklausīja. Baltā tērpā viņš iegāja triklīnijā. Bāls un bēdīgs, asaru apslāpētajā balsī, viņš iesāka dziedāt dziru vidū Ennija vārdus, kurus dzejnieks liek Aslianaksam mutē: ,,0, mans tēvs, mana tēvija! Tu, Priama nams, lepnā pils, templis skanīgām ejām un sienām, kas mirdzat zeltā un ziloņkaulā! Es redzu jūs sabrūkam barbaru rokās, es redzu jūs topam sprēgājošai liesmai par laupījumu!"