Un, lūk, noklusa dzīrojošo smiekli, viņi sāka raudāt, un lai cik izlaidīgi viņi arī bija, viņi klusēja bērna nevainības un sāpju priekšā! Bet tas teica visu par Britāniku. Toreiz Romas cietumos par saviem noziegumiem mocījās slavenā zāļu pagatavotāja. Nerons lika atnākt tribūnam Pollionam Jūlijam, kam bija jāapsargā šī sieviete, jo viņš kā ķeizars vēl baidījās runāt ar šo sievu. Nākamajā rītā Pollions Jūlijs atnesa nāves zāles, kuras Britānika audzinātājs ielēja viņa biķerī. Bet vai nu slepkava sajuta bailes vai līdzjūtību, vai arī kas cits viņu atturēja no nozieguma, bet deva nebija nāvīga. Tad ķeizars Nerons - vai dzirdi? Dievišķais Nerons lika atnākt nāves zāļu pagatavotājai savā pilī, savā istabā, un mājas dieviem veltītā altāra priekšā izgatavot nāves zāles. Tās tūlīt izmēģināja pie āža, bet tas vēl nodzīvoja piecas stundas. Tad lika tās vēl ilgāk vārīt un iedeva kuilim, kurš bija beigts uz vietas.
Tagad Nerons devās uz pirti, ieberzēja miesu ar smaržām un apģērba balto togu. Tad smaidīdams viņš nosēdās pie galda blakus Britānikam.
— Bet, — drebošā balsī stāstītāju pārtrauca Akte, — ja Britāniks tiešām ir nozāļots, kā tad tas notika, ka vergs, kam iepriekš jānobauda visi ēdieni, nejuta nekādu nāves zāļu iespaidu? Stāsta, ka Britāniks bijis epileptiķis un varbūt nobeidzies lēkmes laikā…
— Jā, jā, Nerons to apgāja ar pekles viltību. Tiešām visus dzērienus, visus ēdienus, kurus piesolīja Britānikam, iepriekš bija jānobauda vergam, bet viņam piedāvāja tik karstu dzērienu, ko vergs gan nogaršoja, bet Britāniks nevarēja dzert. Tāpēc traukā ielēja aukstu ūdeni, un šis ūdens saturēja nāves zāles! O, tādas nāves zāles, kuras iedarbojās tik ātri un droši, ka Britāniks bez skaņas, bez sāpju kliedziena aizvēra acis un atkrita atpakaļ. Daži neapdomīgie aizbēga, bet dūšīgākie, lai arī bāli un dreboši, visu noskatīdamies, palika. Bet Nerons, kas nupat bija aizsācis dziesmu, noliecās pār noslepkavoto un aplūkoja viņu. „Tas nekas", viņš teica. „Viņš drīz atkal atspirgs". Un viņš turpināja dziedāšanu, lai gan jau viss bija gatavs līķa apbedīšanai. Marsa laukumā jau bija ierīkots sārts, un tai pašā naktī ziliem traipiem pārklātais līķis tika aiznests turp. Bet it kā dievi būtu bijuši sašutuši par brā|a slepkavību, straumēm plūstošais lietus trīs reizes nodzēsa sārta liesmas, līdz beidzot pēc Nerona pavēles līķi pārklāja ar sveķiem un piķi, un šoreiz liesmas aprija mirušo, kura dvēsele likās ar liesmām aizlaidās debesīs.
— Bet Burrs! Bet Seneka! — iesaucās Akte.
— Bet Burrs! Seneka! — rūgti atkārtoja nepazīstamā sieviete. — Viņiem rokā iespieda naudu, un ar zeltu viņiem aiztaisīja mutes.
— Ak, ak! — murmināja Akte.
— No šīs dienas, — matrona turpināja, kurai likās bija zināmi visi ģimenes briesmīgie noslēpumi, — no šīs dienas Nerons, Aenobarda cienīgais dēls, vara bārdu, dzelžaino vaibstu un svina siržu rases cienīgā atvase Nerons, atgrūda Oktāviju, kurai taču viņš bija pateicīgs par valsti, un izraidīja uz Kampāniju, kur viņš lika to apsargāt. Pats viņš nodevās braukšanām, teātrim un kurtizānēm un iesāka dzīvi, pilnu palaidnību un nekrietnību, dzīvi, par kuru jau divus gadus Roma ir nobažījusies. Jo tas, ko tu mīli, meitenīt, tavs skaistais uzvarētājs olimpiskajās spēlēs, ko visa pasaule sauc par ķeizaru, ko meitas godina kā Dievu, tas, tiklīdz pienāk nakts, pārģērbjas kā vergs vai brīvlaistais, izlien no pils un steidzas uz Mulvija tiltu vai šaubīgāko plītnīcu, kur plītētāju un pērkamo meitu, nastu nesēju un burvjumākslinieku priekšā, ķibeļu priestera cimboles vai kurtizānes flautas pavadībā apdzied savus mīlas piedzīvojumus vai kara varoņdarbus. Bet tad šo vīna un saldkāres sakarsēto salašņu priekšgalā trako pilsētas ielās, aizskardams sievietes, mocīdams vīriešus, izlaupīdams namus, līdz beidzot atgriežas savā Zelta Namā, bieži ar nūjas sitiena zilumiem sejā, kurus dabūjis no kāda vīrieša, kas sevi aizsargājis.
— Neiespējami! Tas ir neiespējami! — Aktei izrāvās. — Tu viņu apmelo!
— Tu maldies, meitenīt, jo es tev nesaku pat ne pusi patiesības!
— Bet kāpēc viņš tevi nesoda, ja tu nodod viņa noslēpumus?
— Kādudien tas var notikt, tam es esmu gatava.
— Un kāpēc tu nebēdz no viņa atriebības?
— Varbūt tāpēc, ka es esmu vienīgā, kas to nevar.
— Jā, kas tad tu esi?
— Viņa māte!
— Agripina! — iesaucās Akte. Viņa pielēca kājās, bet tad nometās ceļos. — Agripina, Germanika meita, māsa, atraitne un ķeizara māte!.. Manā, nabaga Grieķijas meitas, priekšā stāv Agripina!.. O, ko tu gribi no manis?.. Runā, pavēli, un es tev paklausīšu! Varbūt tu vēlētos, lai es viņu nemīlu, jo par spīti visam, ko tu man teici, es vēl mīlu viņu!.. Bet ja es tā nevarēšu paklausīt, tad es varēšu vismaz mirt!
— Tieši otrādi, bērns! — atkal turpināja Agripina. — Mīli arī uz priekšu Cēzaru ar to nepārvaramo, padevīgo mīlu, kādu tu jūti pret Lūciju, jo tava mīla ir mana vienīgā cerība, ka tava tīrība padarīs nekaitīgu otras mīlas izvirtību!
— Otras? Tātad Cēzars mīl vēl kādu citu?
— Tu to nezini, meitenīt?
— Ak, ko tad es zinu! Kad es sekoju Lūcijam, es taču neprasīju ķeizaru! Kas bija man ķeizars? Es mīlēju vienkāršu mākslinieku, es viņam atdevos, jo cerēju, ka viņš būs pilnīgi mans. Bet kas tā ir par sievieti?
— Sieviete, kas noliegusi savu tēvu, bīstami skaista sieviete, kurai dievi tomēr nav devuši sirdi — Sabīne Popeja!
— O, jā, jā, viņā vārdu es jau esmu dzirdējusi! Es zinu viņas dzīves stāstu jau labi sen, iekams es vēl zināju, ka viņai būs tik liela nozīme manā dzīvē. Mans tēvs kādreiz stāstīja par viņu, nenojauzdams, ka es noklausos, otram sirmgalvim, un abi nosarka! Vai šī sieviete nav atstājusi savu vīru Krispinu, lai sekotu savam mīļākajam? Oto? Un vai tas pēc dzīrēm par godu Luzitānijas pārvaldniekam nav viņu pārdevis ķeizaram?