— Tā ir viņa, jā, tā ir viņa!
— Un viņš mīl viņu, viņš vēl mīl viņu! — sāpēs Akte murmināja.
— Jā, — naida pilna Agripina atbildēja, — jā, viņš vēl mīl viņu, it kā atrastos valgos, ellīgā mīlas dzēriena varā, kā to Kesonija bija iedevusi Kaligulam. *
— Taisnīgie dievi! — iesaucās Akte. — Vai pār mani ir nācis sods būt nelaimīgai?
— Tu esi mazāk nosodīta un mazāk nelaimīga par mani, — Agripina atbildēja. — Jo tavā varā ir liegt viņam mīlu, bet man dievi viņu deva par dēlu. Tagad tu saproti, kas tev jādara?
— Bēgt no viņa, viņu vairs neredzēt!
— Sargies no tā, bērns! Stāsta, ka viņš tevi mīl! -
— Runā? Bet vai tas ir tiesa? Tu tam tici?
— Jā.
— O, esi svētīta par šo ziņu!
— Tad labi, tavai mīlai jādod gribu, kādu mērķi, pēc kura tā censtos. Jāattālina no viņa šis velns, kas viņu samaitā, un ja tas tev izdodas… un ja tas tev izdosies, tad tu glābsi ķeizaru, Romu un varbūt arī mani!
— Arī tevi? Vai tu domā, ka viņš uzdrošināsies?..
— Nerons uzdrīkstas visu…
— Bet es nevaru īstenot šo plānu!..
— Tu varbūt esi vienīgā būtne, kas ir pietiekami tīra, lai to izpildītu!
— O, nē, nē, būs tomēr labāk, ja es bēgšu! Ja es nekad viņu vairs neredzēšu!
— Dievišķais ķeizars lūdz Akti pie sevis, — mīkstā balsī teica jaunais vergs, kas nupat bija atvēris durvis.
— Spors! — izbrīnījusies Akte iesaucās.
— Spors, — nomurmināja arī Agripina un pārklāja galvu ar plīvuru.
— Cēzars gaida! — pēc acumirkļa klusēšanas vergs atkal atsāka.
— Tad ej, — teica Agripina.
— Es paklausu, — atbildēja Akte.
VIII
Akte paņēma plīvuru un mēteli un sekoja Sporām. Kad viņi bija šķērsojuši dažus pils gaiteņus, vadonis ar zelta atslēgu, kuru pēc tam nodeva jaunajai grieķietei, lai viņa varētu atgriezties viena pati, atslēdza vārtus. Tagad viņi atradās Zelta Mājas dārzos.
Akte iedomājā sevi esam jau ārpus pilsētas, tik plaša un krāšņa viņas priekšā pavērās ainava. Starp kokiem viņa pamanīja ūdens virsmu, kura pletās kā ezers. Otrā pusē, biezos krūmos, maigā mēness gaismā pacēlās kādas pils pilāri. Gaiss bija skaidrs, ne mazākāis mākonīts nebija redzams pie zilajām debesim. Ezers atgādināja spoguli, un pēdējie trokšņi Romā, kas bija tuvu miegam, šķita nomirstam izplatījumā. Spors un jaunā meitene bija ģērbušies baltos tērpos. Viņi klusēdami izgāja cauri brīnišķīgai apkārtnei, līdzīgi divām ēnām, kas maldās Elizejas laukos.
Ezera krastā Spors iekāpa barkā un ar zīmi uzaicināja Akti viņam sekot. Tad viņš atraisīja purpura buras, un laiva kā burvības dzīta slīdēja pa ūdeni, kurā atspīdēja Indijas okeāna retāko zivju zvīņas. Aktes skatiens vērsās uz vergu, un viņa atkal brīnījās par lielo līdzību, kāda bija māsai un brālim. Nolaistām acīm Spors sēdēja viņai iepretī, viņš likās bijās no savas agrākās viesmīlīgās saimnieces un mēmi vadīja laiviņu. Akte pati pārtrauca klusumu.
— Sabīne man teica, ka tu esot palicis Korintā, — viņa sacīja. — Tātad viņa mani mānīja?
— Sabīne runāja patiesību, — atbildēja vergs. — Bet es nepaliku ilgi tālu no Lūcija. Kāds burukuģis gāja uz Kalabriju, un es to izmantoju, un tā kā tas iegriezās Brundīzijā, es gāju pa Via Apia un Romā nokļuvu tai pašā laikā kā ķeizars, lai gan izbraucu divas dienas vēlāk.
— Sabīne, droši vien, bija laimīga, tevi ieraudzījusi, jo jūs tiešām viens otru maigi mīlat?
— Jā, tiešām, jo mēs esam ne tikai brālis un māsa, mēs esam dvīņi.
— Tad saki Sabīnei, ka es ar viņu gribu runāt, un lai viņa rīt atnāk!
— Sabīne vairs nav Romā, — atbildēja Spors.
— Un kāpēc viņa to atstāja?
— Tā gribēja dievišķais Cēzars.
— Kurp viņa aizgāja?
— Es nezinu.
Lai cik bijīgi arī skanēja verga balss, taēu tur bija dzirdama skaidra vilcināšanās un acīmredzamas bailes atbildēt uz tālākiem Aktes jautājumiem.
Ari barka patlaban piestāja pie krasta, un kad Spors to bija pievilcis un Akte izkāpusi ārā, abi turpināja ceļu. Atkal jaunā grieķiete klusēdama sekoja savam vadonim, bet šoreiz soļodama ātrāk, jo nupat viņi iekļuva pīniju un sikomoru mežā, kura zari nakti darīja tik tumšu, ka Akte, baiļu pārņemta, cieši piekļāvās savam pavadonim. Un tiešām, laiku pa laikam atskanēja žēlabainas skaņas, kuras likās izrāvās no zemes, līdz pavisam skaidri kļuva sadzirdami sāpju kliedzieni. Jaunā meitene nodrebēja un, uzlikusi roku uz Spora pleca, jautāja:
— Kas tas bija?
— Nekas, — vergs atbildēja.
— Bet es domāju, ka tomēr dzirdēju… — Akte turpināja.
— Kādu nopūtu? Jā, mēs taču ejam garām cietumam.
— Un kas par gūstekņiem tur atrodas?
— Kristīgie, kurus glabā cirkam.
Ātriem soļiem Akte gāja tālāk, jo, iedama garām kādam cietuma logam, viņa tiešām izdzirda sāpīgas, žēlabainas skaņas, un lai gan par kristīgajiem, ja kādreiz gadījās par tiem runa, runāja kā par dumpinieku un bezdievju sektu, kura nodevās visām izlaidībām un noziegumiem, taču viņa sajuta sāpīgu līdzjūtību, kādu vienmēr jūt pret tiem, kam jāmirst briesmīgā nāvē. Viņa steidzās drīzāk tikt ārā no šausmīgā meža un, kad sasniedza malu, sev priekšā ieraudzīja gaiši apgaismotu pili. Gaismas un mūzikas, kas sekoja pēc vaidiem, apmierināta, Akte iegāja vestibilā drošāk nekā jebkad.