Bet te uz mirkli viņa palika stāvam kā apburta. Nekad savos bērnības sapņos par feju valstībā viņa nebija iedomājusies tādu greznību. Bronzā, zeltā un dārgakmeņos mirdzošā zāle bija tik plaša, ka to apņēma trīskārtīgas pilāru rindas, izveidodamas tūkstoš soļus garu telpu, un tik augstu, ka tās vidū pacēlās simtdivdesmit pēdas augsta Cenodora statuja, attēlodama ķeizaru stāvus kā dievu. Drebēdama Akte soļoja tam garām. Kāda briesmīga vara piederēja šim cilvēkam, kura rīcībā pastaigām atradās dārzi, kas līdzīgi mežiem, un dīķi, kas līdzīgi ezeriem, un kurš sevis izklaidēšanai meta tīģeru un lauvu priekšā cietumniekus! Šai pilī visi cilvēcīgās dzīves likumi tika izlietoti ačgārni. Pietika ar šā cilvēka vienu kustību, vienu mājienu, skatienu, un viss bija noticis: atsevišķs cilvēks, ģimene, jā, vesela tauta pazuda no zemes virsas, un ne mazākā dvesma nepretojās šai gribai, nedzirdēja citu skaņu kā vien mirstošo nāves brēcienu, daba nepārtrauca savu gājienu, saule neaptumšojās, zibens nespēra, lai paziņotu, ka pār cilvēci plešas debesis un pār ķeizaru augstāk stāv dievi.
Dziļu, briesmīgu baiļu pārņemta, Akte kāpa augšā pa kāpnēm, kuras veda uz Lūcija istabu, un bailes kļuva tik stipras, ka viņa, kad pienāca pie durvīm un Spors tās gribēja atslēgt, uzlika vienu roku tam uz pleca un otru spieda uz sirds, kuras spēcīgie sitieni draudēja viņu noslāpēt. Nostāvējusi tā vienu mirklīti, viņa pamāja Sporām, ka viņš var attaisīt durvis.
Vergs paklausīja, un istabas dibenā viņa pamanīja Lūciju, kas, ģērbies vienkāršā, baltā tunikā ar olīvu vainagu galvā, pusguļus sēdēja uz dīvāna. Tūlīt viņai pazuda visas bēdīgās atmiņas. Viņa bija gaidījusi, ka šis cilvēks būs kaut kā mainījies, kopš viņa uzzināja, ka tas ir pasaules kungs, bet ar vienu vienīgu skatienu viņa paziņa Lūciju: skaisto, jauno vīrieti ar zeltaino bārdu. Viņa to bija ievedusi sava tēva mājā. Viņa atkal atrada olimpisko uzvarētāju. Ķeizars bija pazudis. Viņa gribēja steigties pie viņa, bet pusceļā locekļi atteicās paklausīt, viņa nokrita ceļos, un izplētuši rokas pretim mīļākajam, tik tikko sadzirdami murmināja:
— Lūcijs… vienmēr Lūcijs… vai ne?
— Jā, jā, mana skaistā korintiete, esi mierīga, — maigi atbildēja ķeizars un pamāja tuvoties viņam. — Vienmēr Lūcijs! Jā, vai nav tiesa, ar šo vārdu tu mani iemīlēji, bet nevis manas valsts, mana kroņa dēļ, kā visi citi, kas mani aplenc? Nāc, mana Akte! Celies! Lai visa pasaule gul man pie kājām, bet tevi es gribu slēgt savās rokās!
— O, es to zināju! — krizdama pie miļākā krūtīm, iesaucās Akte. — Es zināju, ka viņi melo, apgalvodami, ka Lūcijs ir ļaundaris!
— Ļaundaris? Un kas tev to teica?
— Nē, nē, — atbildēja Akte. — Atvaino! Domā taču, ka lauva, kuram tu līdzinies ar savu augstsirdību un spēku un kurš tāpat ir karalis starp zvēriem, kā tu esi ķeizars cilvēkiem, domā, ka tas ir šausmīgs, jo viņš, kas nepazīst savu spēku, nonāvē, kur viņš varbūt gribēja būt tikai maigs. O, tu, mans lauva, saudzē savu gāceli!
— Nebaidies ne no kā, Akte, — smaidīdams atbildēja Cēzars. — Lauva atceras, ka viņam ir zobi un nagi tikai pret tiem, kas grib viņu apkarot. Bet pie tavām kājām viņš kļausies kā jērs.
— Es nebaidos no Lūcija. Man viņš ir viesis un mīļākais, kas aizveda mani no dzimtenes un tēva un kas ar savu mīlu man atvietos šķīstumu, ko es zaudēju. Bet no kā es baidos, — viņa vilcinājās, līdz Lūcijs viņai pamāja turpināt, — tas ir ķeizars, kas atgrūda Oktāviju, tas ir Nerons, nākamais Pompeju vīrs!..
— Tu esi redzējusi manu māti! — pieceldamies un Akti asi uzlūkodams, iesaucās Lūcijs. — Tu esi redzējusi manu māti!
— Jā, — notrīcēdama atbildēja jaunā meitene.
— Un viņa tev teica, ka es esmu šausmīgs? — Nerons rūgti turpināja. — Ka apskaudams es nožņaudzu, vai ne? Ka Jupiters man ir devis tikai iznīcinošo zibeni! Viņa tev stāstīja par Oktāviju, kuru viņa apsargā un kuru es ienīstu, un no kuras es tikai ar grūtībām atbrīvojos, kuras neauglīgā mīla man vienmēr bija tikai nepatīkama mīlināšanās! Ak, kā viņa maldās, cik ļoti man dara pāri, ja domā, ka ar lūgšanām un draudiem var kaut ko panākt pie manis! Šo sievieti, pēdējo no nolādētās cilts, es gribēju aizmirst, bet tomēr viņu atkal ir jāatceras!
Tiklīdz Lūcijs paguva izteikt šos vārdus, viņš sabijās, kādu iespaidu tie bija atstājuši uz Akti. Viņa bija atslīgusi uz dīvāna spilvenos, nobālusi koda lūpās, asaru pilnām acīm, drebēdama dusmu priekšā, kuru pirmo izvirdumu viņa nupat piedzīvoja. Tiešām — balss, kura ar savu maigumu lika ietrīsēties visām sirds šķiedriņām, skanēja briesmīgi un draudīgi, un acis, kurās viņa lasīja mīlu, sprēgāja drausmīgus zibeņus, kuru priekšā - Roma aizklāja seju.
— Tēvs, o, mans tēvs! — šausmās iekliedzās Akte. — Tēvs, piedod man!
— Jā, Agripina tev droši vien teica, ka par savu mīlu tu esi pietiekami sodīta, viņa būs tev teikusi, kādu bestiju tu mīli, par Britānika nāvi viņa arī būs stāstījusi un par Jūlija Montāna arī. Ak, vai es zinu visu? Bet katrā ziņā viņa būs sargājusies teikt, ka viens man gribēja apstrīdēt troni, otrs sita man pa seju. O, es jau saprotu — manas mātes dzīve ir tik skaidra!
— Lūcij, — sauca Akte, — Lūcij, klusē taču — dievu vārdā, klusē!
— O, — Nerons tomēr turpināja, — viņa tevi iesvētīja mūsu ģimenes noslēpumos. Viņa tev pastāstīja tikai pusi no tiem. Klausies tad arī par otru pusi. Šo sievieti, kas mani apvaino viena bērna un viena nelaimīgā slepkavībā, netiklības dēļ izraidīja pašas brālis Kaligula, kurš taču arī nebija nekāds tikumīgais. Kad tronī uzkāpa Klaudijs, viņa tika atsaukta no trimdas un apprecēja Krispinu Pasiniju, patricieti no dižas cilts, kas izdarīja muļķību, norakstīdams viņai visas bagātības, un kuru viņa, kad tas pārāk ilgi dzīvoja, nozāļoja. Pēc tam sākās cīņa starp viņu un Mes- salinu. Klaudijs tika godalgots ar uzvaru, Agripina kļuva sava tēvoča mīļākā. Toreiz viņā izstrādāja plānu, kā valdīt manā vārdā. Ķeizara meita Oktāvija bija precējusies ar Silānu. Viņa to lika apcietināt pie altāra un sameklēja viltus lieciniekus, kas viņu apvainoja asins sajaukšanā. Silāns nonāvējās, un Oktāvija palika atraitne. Raudošo iegrūda manās rokās, un to, kuras sirds bija pilna mīlas pret citu, piespieda apprecēt mani. Drīz pēc tam kāda sieviete mēģināja nolaupīt Agripinas vājprātīgo vīru. Tie paši liecinieki, kas apvainoja Silānu asins sajaukšanā, apsūdzēja Lolliju Paulīnu burvībā, un viņa, kas savā laikā skaitījās skaistākā sieviete, ko Kaligula pēc Romula un Augusta parauga apprecēja un rādīja romiešiem, ģērbtu smaragdu un pērļu izgreznojumā četrdesmit miljonu sesterciju vērtībā, viņa lēnām nomira moku kambarī. Slepkavu tagad nekas vairs nešķīra no troņa. Brāļa meita tagad apprecēja tēvoci. Mani Klaudijs adoptēja, un senāts piešķīra Agripinai Augustas titulu. Uzgaidi, tas vēl nav viss! — Nerons, atraudams Aktes rokas no ausīm, kuras viņa gribēja aizsegt, lai ilgāk neklausītos dēla apsūdzībā pret māti, turpināja. Kādudien Klaudijs notiesāja uz nāvi laulības pārkāpēju. Šis spriedums lika nodrebēt Agripinai. Nākamajā dienā ķeizars un priesteri ēda Kapitolijā. Viņa no- garšotājs Halots pasniedza viņam šķīvi ar sēnēm, kuras bija pagatavojusi Lukusta, bet daudzums nebija pietiekami stiprs, un kad ķeizars dzīru sēdeklī cīnījās ar nāvi, ārsts Ksenofons, aizrunādamies, ka jāizvelk nelaimīgā ēdiena paliekas, iegrūda mutē sazaļotu spalvu. Trešo reizi Agripina bija atraitne. Šo viņas dzīves stāsta pirmo pusi viņa noklusēja, vai ne? Viņa iesāka ar to brīdi, kad tronī nosēdināja mani, jo viņa domāja valdīt manā vārdā, viņa — miesa, es — ēna, viņa — īstā pavēlniece, es — tikai spoks. Kādu laiku viņa šo plānu tiešām īstenoja. Viņai bija pretoru miesassardze, viņa prezidēja senātā, pasludināja spriedumus un lika nobendēt prokonsula Silāna slepkavu, brīvlaisto Narcišu. Bet kad es kādudien uzzināju par visiem šiem noziegumiem un sūdzējos viņai, ka viņa man nekā neatstāj, viņa atbildēja, ka es kā svešais, kā pieņemtais dēls vēl arvien pārāk daudz daru, un laimīgā kārtā ar dievu un viņas aizbildnību jāuztur Britānika dzīvība. Es tev zvēru, kad es dzirdu šā bērna vārdu, es nedomāju par viņu vairāk kā par Oktāviju. Bet šie draudi, nevis nāves zāles, kuras es viņam pasniedzu, bija par iemeslu, kāpēc viņam bija jāmirst. Mans noziegums nebija izdarīts tādēļ, lai es kļūtu slepkava, bat gan tāpēc, ka es gribēju tapt ķeizars! Toreiz tas bija — vēl vienu mirkli pacietības, es tūlīt beigšu — toreiz, klausies labi, meitenīt ar lielo, šķīsto un tīro mīlu, — toreiz viņa mēģināja atraut man valdniecību kā pavedēja, kuru bija zaudējusi kā māte.