— Klusē faču! — pār sevi nevaldīdama, iesaucās Akte.
— Ak, tu runāji par Oktāviju un Popeju un nenojauti, ka tev vēl ir trešā sāncense!
— Klusē, klusē!
— Viņa atnāca pie manis — ar šo nolūku, nē, nakts mierā, un ne svinīgā, noslēpumainā attālās istabas klusumā. Ne mielasta, ne orģiju laikā manā galmā. Klāt bija Seneka, Burrs, Pariss un Faons — visi tur bija. Viņa atnāca, puķēm vainagota, puskaila, gaismas un mūzikas šūpota! Un toreiz notika tā, ka viņas ienaidnieki, izbijušies par tās skaistumu — jo viņa ir skaista — starp mani un viņu iebīdīja Popeju. Nu, ko tu domā par manu māti, Akte?
— Nekrietni, nekrietni! — murmināja meitene un ar rokām aizklāja no kauna sasārtušos vaigus.
— Vai mēs neesam pavisam atsevišķa rase? Mūs vairs nevarēja uzskatīt par cilvēkiem, un tāpēc padarīja par dieviem. Mans tēvocis noslāpēja savu aizbildni ar spilvenu, sievastēvu nožņaudza peldes laikā. Mans tēvs izdūra forumā aci vienam jātniekam, uz Via Apia viņš pārbrauca pāri romietim, kas neprata laikā izvairīties. Un kādudien, sēdēdams pie galda blakus jaunajam Cēzaram, ar kuru kopā bija bijis austrumos, ar galda nazi nodūra brīvlaisto, kas viņam pasniedza dzērienu. Ko izdarīja mana māte, es jau tev teicu: viņa nogalināja Passienu, nonāvēja Silānu un Lolliju Paulīnu, noslepkavoja Klaudiju, un es, pēdējais no mūsu cilts, ja es būtu taisnīgāks ķeizars un ne tik padevīgs dēls, es nonāvētu savu māti!
Akte izgrūda satricinošu kliedzienu un, rokas pret Cēzaru izplezda- ma, noslīga ceļos.
— Nu, ko tu dari? — dīvaini smaidīdams, jautāja Nerons. — vai tu ņem nopietni to, kas ir tikai joks? Esi mierīga, neprātīgais bērns! Vai tu šurp esi nākusi lūgt un lūgties? Vai es esmu licis tevi nopērt, ja tu berz jēlus savus ceļgalus un mežģī rokas? Celies augšā! Vai es esmu Cēzars? Vai es esmu Nerons? Vai Agripina ir mana māte? Tu esi tikai sapņojusi, skaistā korintiete! Es esmu Lūcijs, atlēts, braucējs, dziedātājs ar zelta liru, ar jauko balsi — vairāk nekas!
— O, — Akte atbalstīja galvu uz Lūcija pleca, — tev taisnība, man bieži liekas, ka es nejūtu savā sirdī manas mīlestības patiesību! O, Lūcij, Lūcij, nespēlējies tā ar mani! Vai tu nemani, ka es atrodos tikai diega platumā no elles atriebības? Apžēlo manu vājību, nepadari mani par vājprātīgu!
— No kurienes tad ceļas tavas bailes, tavas šausmas? Vai manai skaistajai Helēnai jāsūdzas par Parisu? Vai pils, ko viņa apdzīvo, nav diezgan krāšņa? Vai man jāceļ cita — sudraba pilāriem un zelta kapiteļiem? Vai vergi neizrāda pietiekami daudz godbijības? Viņa var noteikt par dzīvību un nāvi. Ko viņa vēlas? Ko viņa prasa? Ko var atļauties kāds cilvēks, ķeizars, Dievs, tas viņai būs, ja tikai viņa vēlas!
— Jā, es zinu, tu esi visuvarens. Es ticu, ka tu mani mīli, es ceru, ka tu man sagādāsi visu, ko es izlūgšos, pat dvēseles mieru, pat iekšējo pārliecību, ka Lūcijs ir mans, kā es esmu viņa. Tavas personas, tavas dzīves viena daļa aizbēg no manas, tā ietinas tumsā un pazūd naktī. Roma, valsts, pasaule prasa tevi, mans tu esi tikai tad, kad es tev pieskaros. Tev ir noslēpumi, tu perē naidu, tu mīli, un es nedrīkstu to zināt. Mūsu maiguma, mūsu niekošanās, sirsnīgākās mīlas laikā atvērsies durvis, kā tās atveras nupat, un brīvlaistais ar stīvu seju dos tev noslēpumainu mājienu, no kura es nekā nevaru saprast. Lūk, tā sākas mans mācību laiks!