— Ko tu gribi, Anicet! — jautāja Nerons.
— Ko dievišķais Cēzars pavēlējis, tā ir ieradusies un gaida.
— Saki viņai, ka es nākšu. Brīvlaistais pazuda.
— Tu redzi, — bēdīgi atsāka Akte.
— Runā!
— Tur ir kāda sieviete?
— Noteikti.
— Un es redzēju, kā tu nodrebēji, kad tev viņu pieteica.
— Vai tad notrīc tikai no mīlas?
— Šī sieviete, Lūcij…
— Runā! Es klausos!
— Nu, šī sieviete?..
— Nu, šī sieviete…
— Tā ir Popeja?
— Tu maldies, — atbildēja Nerons. — Tā ir Lokusta.
IX
Nerons piecēlās un sekoja brīvlaistajam. Izgājuši pa slepenām ejām, kuras zināja tikai ķeizars un uzticamākie vergi, viņi sasniedza mazu istabiņu, kurai nebija neviena loga, bet gaisma un gaiss iekļuva tikai pa caurumiem griestos. Turklāt šie caurumi nebija tik daudz nolemti apgaismot telpu, kā ļaut aizplūst tvaikiem, kuri dažu reizi cēlās no bronzas uguns- bļodām. Tagad tās tur stāvēja aukstas, bet ogles jau gatavas gailēja uz tām un gaidīja aizdedzinošās dzirkstis un atdzīvinošo liesmu, divus lielos dzīvības un gaismas radītājus. Apkārt pie istabas sienām stāvēja porcelāna rīki un dīvaini veidoti iegarena veida stikla trauki, it kā untumains mākslinieks, tos veidodams, būtu domājis par brīnišķīgākajām putnu un zivju sugām. Uz apaļiem galdiem stāvēja citi trauki ar rūpīgi noslēgtiem vākiem, uz kuriem izbrīnījusies acs varēja lasīt noslēpumainus uzrakstus, kas nepiederēja nevienai pazīstamai valodai. Tie apjoza laboratoriju kā
14 3aK. 145
noslēpumainās saites — mūmiju. Bet pār viņiem zelta nagliņās karājās svaigi un izkaltēti stādi, kuri, lielākoties, bija noplūkti maģijas noteiktā laikā.
Būtu grūti nosaukt visas noslēpumainās ziedes un maisījumus, kuri bija traukos un kuriem piedēvēja visadažādāko iedarbi uz cilvēka organismu. Tur bija ziedes, kuras padarīja neuzvarāmu, katrā ziņā nāvējošas indes, bet tur bija arī dzērieni, kas vecu padarīja jaunu un kas bēdīgos cilvēkus varēja uzjautrināt.
Melni ģērbta sieviete, tērpu no vienas puses līdz ceļiem uzlocījusi, rokā turēdama brīnumrīksti, gaidīja Neronu. Kad tas ienāca, viņa bija tik ļoti nogrimusi domās, ka Neronu nepamanīja. Bet viņš gāja tieši pie viņas, un jo tuvāk viņš nāca, jo vairāk viņa seja pauda bailes, pretīgumu un nicināšanu.
Kad viņš atradās viņas priekšā, viņš pamāja Anicetam, un tas ar roku aizskāra sievietes plecu. Viņa pacēla galvu un atmeta atpakaļ matus, kuri viņu atklāja kā plīvuris, jo tos nesaturēja ne matu suka, ne saite. Burves seja ļāva domāt, ka viņa bija apmēram trīsdesmit piecus, trīsdesmit septiņus gadus veca un ka agrāk viņa bijusi ļoti skaista. Bet šis kairums bija priekšlaicīgi novītis, vai nu izlaidībās un bezmiegā pavadīto nakšu, vai varbūt arī sirdsapziņas pārmetumu dēļ.
Nepieceldamās, kustinādama tikai lūpas, pret Neronu pagriezusies, viņa uzsāka sarunu:
— Ko tu vēl gribi no manis? — viņa jautāja.
— Vispirms — vai tu atceries pagātni?
— Jautā Tēsējam, vai viņš atceras pekli!
— Tu zini, no kurienes es tevi atbrīvoju: no cietuma, kur tu lēnām sirgi pretī nāvei, kur tu dzīvoji netīrībā un kur riebīgie reptiļi ložņāja pār seju un rokām.
— Tur bija tik auksts, ka es to nejutu.
— Tu zini, ka es tevi ievedu mājā, kuru es liku uzcelt un izgreznot tev kā mīļākajai. Tavu nodarbību sauca par noziegumu, es to pārvērtu par mākslu. Tavus skolniekus vajāja,, es tev dažus devu.
— Un es par to tev devu pusi no Jupitera varas, jo nāvi, kurlo un aklo miega un nakts brāli, es darīju tev padevīgu.
— Nu, labi! Es redzu, ka tu to atceries. Es liku tevi pasaukt.
— Kam tad ir jāmirst?
— O, tas tev jāuzmin, jo es nedrīkstu teikt. Runa ir par ienaidnieku, kas ir tik varens un bīstams, ka viņa vārdu es neuzticētu pat klusēšanas statujai. Uzmanies, lai nāves zāles nedarbojas tik lēni, kā pie Klaudija, vai pavisam neiespaido, kā pie Britānika. Tām jānonāvē kā zibenim, tās nedrīkst ļaut ne izteikt vārdu, ne pakustēties īsi sakot, tām jābūt tādām nāves zālēm, kādas mēs te jau reiz esam izgatavojuši un izmēģinājuši pie kuiļa.
— Labi, — atbildēja Lokusta. — Ja runa ir tikai par tādu un vēl briesmīgāku nāves zāļu izgatavošanu, tad tas ir ļoti viegli. Bet kad es tev devu tās, par kurām tu runā, es zināju, kam es tās pagatavoju. Tās bija nolemtas nevainīgam bērnam, un tāpēc es varēju galvot par sekmēm. Bet ir ļaudis, kas, kā Mitridats, ir nejūtīgi pret nāves zālēm, jo pamazām viņi ir pieradinājuši savu kungu pie indīgām stādu sulām un nāvējošiem pulveriem. Ja nelaimīgā kārtā manu mākslu izmēģinātu pie vienas tādas personas, tad sekmes nebūtu un tu būtu vīlies manī.
— Un, — pabeidza Nerons, — tev atkal būs jāceļo uz cietumu, un es atkal tevi nodošu Pollionam Jūlijam, tavam agrākajam cietumsargam. Paļaujies, ka es to katrā ziņā izdarīšu!
— Nosauc man upura vārdu, un es tev galvošu par sekmēm!
— Es atkartoju, ka to negribu nosaukt, nevaru nosaukt! Vai tev nav spēju uzminēt nepazīstamo? Vai tu nevari ar burvību apvārdot garus, kurus tu apprasi un kuri tev atbild? Meklē un jautā. Es negribu tev neko vairāk teikt, bet es neliedzu minēšanu.
— Te es nekā nevaru izdarīt.
— Tu neesi nekāda cietumniece.
— Pec divām stundām es būšu atpakaļ.
— Es atzīstu par labāku tevi pavadīt.
— Pat līdz Eskvilinai?
— Visur!
— Un tu viens pats iesi man līdzi?
— Ja tas tev ir nepieciešams, jā.