— Tad nāc.
Nerons pamāja Anieetam palikt, un no Zelta Nama sekoja Lokustai brīvībā, kā vienīgo ieroci sev līdzi nesdams tikai zobenu. Bet tas ir fakts, ka dienu un nakti uz kailās ādas viņš valkāja zvīņu bruņas, kuras aizsargāja viņa krūtis un kuras bija izstrādātas tik brīnišķīgi, ka piekļāvās visām kustībām, bet kurām nekā nevarēja padarīt ne asākais ierocis, ne stiprākā roka.
Gaismas verga nepavadīti, viņi soļoja cauri tumšām Romas ielām uz Velabriju, kur pacēlās Lokustas nams. Burve trīsreiz pieklauvēja, pēc tam kāda veca sieviete, kas viņai izdarīja dažādus pakalpojumus, atvēra durvis un, ieraudzījusi jauno, skaisto vīrieti, kas droši vien šurp nāca, lai dabūtu kādu mīlas dzērienu, pagāja sāņus.
Bet Lokusta atvēra durvis uz laboratoriju, un iegājusi pirmā, ar mājienu norādīja Cēzaram sekot.
Riebīgu un dīvainu lietu juceklis atklājās ķeizara acu priekšā: gar sienām stāvēja ēģiptiešu mūmijas un etrusku skeleti; neredzamās stieplēs pie griestiem šūpojās krokodili un brīnišķīgi veidotas zivis; dažāda izskata un lieluma vaska figūras, ar sirdī iedurtām adatām vai dunčiem stāvēja uz pamatnēm.
Bet šajā juceklī nedzirdāmi apkārt lidinājās pūc.e, kuras acis dzirkstīja kā kvēlojošas ogles, kad viņa notupās un kā bailēs saparkšināja ar knābi. Telpas vienā stūrī stāvēja melna aita, kura bēdīgi blēja, it kā zinādama likteni, kādam viņu taupīja.
Bet Nerons citu skaņu vidū sadzirdēja vaidus un, kad palūkojās uzmanīgāk, telpas vidū uz grīdas ieraudzīja priekšmetu, kuru sākumā nevarēja atpazīt.
Tā bija cilvēka galva bez ķermeņa, lai gan acis likās vēl dzīvas. Ap kaklu tai bija aptinusies čūska, kuras melnā, kustīgā mēle te šāvās pret ķeizaru, te nira piena traukā.
Bet apkārt galvai — kā Tantalam — bija nolikti ēdieni un augļi, it kā par izsmieklu, sodu vai zaimošanai. Un ķeizaram nebija ilgi jāšaubās, ka vaidēšana nāca no šās cilvēka galvas.
Pa to laiku Lokusta sāka savu buršanās darbu. Apslacījusi visu māju ar Avernas ezera ūdeni, viņa iekūra uguni no ciprešu un sikomoru zariem, kuri bija auguši uz kapiem, un iemeta tajā rupuča asinis apmērcētās pūces spalvas un Jolkā un Ibērijā plūktās ārstnieciskās zāles.
Pēc tam nometās uguns priekšā un murmināja nesaprotamus vārdus. Kad uguns sāka dzist, viņa lūkojās apkārt, it kā kaut ko meklēdama, ko nevarēja tik drīz atrast. Bet tūlīt viņa asi iesvilpās, un čūska pacēla galvu. Drīz vien atskanēja arī otrais svilpiens, un rāpulis lēnām atritinājās. Pie trešā svilpiena, it kā paklausīdama pretīgajam spaidam, čūska lēnām, it kā baidīdamās, rāpoja uz pavēlnieces pusi. Bet Lokusta viņu satvēra pie kakla un galvu tuvināja ugunij tā, ka zvēra ķermenis tūlīt aptinās burvei ap roku un ļāva saklausīt vieglu sāpju svilpienu. Bet zvērs tika bīdīts tuvāk un tuvāk ugunij, līdz rīkle pārklājās ar baltām putām. Trīs, četri šīs indes pilieni nokrita pelnos, un Lokusta vairāk arī neko negribēja. Viņa palaida rāpuli brīvībā. Tas ātri aizbēga, un tīdamies ap kāda skeleta kāju, ielīda tā krūšukurvī, kur kādu laiku vēl bija redzams caur ribām lokāmies sāpēs.
Bet Lokusta salasīja pelnus un kvēlojošās ogles azbesta audumā, satvēra valgu, kurš bija apsiets melnajai aitai ap kaklu, un, tā kā acīmredzami bija galā ar sagatavošanos, kuru bija jāizdara mājā, pagriezās pret Neronu, kas nekustīgs kā statuja bija noskatījies burves izdarībās. Viņa apjautājās, vai vēl arvien viņam ir nolūks pavadīt viņu uz Eskvilinu. Viņš pamāja, un kad viņa izgāja ārā, Nerons sekoja.
Bet mirklī, kad viņš gribēja aizslēgt durvis, tas izdzirda kādu balsi tik sāpīgi lūdzam pēc līdzcietības, ka, dziļi aizkustināts, apturēja Lokustu. Bet viņa atbildēja, ka mazākā vilcināšanās padarīs burvību nevarīgu. Ja ķeizars neseko viņai tūlīt, viņai jāiet vai nu vienai, vai garu izsaukšana jāatliek uz rītdienu.
Tad Nerons strauji aiztaisīja durvis un sekoja sievietei, kuras noslēpumi viņam vispār nebija sveši. Viņš jau pat varēja iedomāties, kāda nozīme bija šai šausmīgajai galvai. Tā bija līdz kakalam ierakta bērna galva, ko Lokusta nolēma bada nāvei vilinošo ēdienu priekšā, lai pēc nabaga būtnes nāves no viņa kaulu smadzenēm, kā arī no niknuma pilnās sirds varētu pagatavot to mīlas dzērienu, par kuru bagātie Romas uzdzīvotāji vai ķeizara mīļākās brīžiem maksāja tādu naudu, ka par to varēja nopirkt veselu provinci.
Nerons un Lokusta kā ēnas slīdēja pa līkumotajām Velabrijas ielām, tad strauji un mēmi nozuda aiz lielā cirka mūra un sasniedza Eskvilina pakāji. Šai bridi aiz kalna parādījās pirmā ceturkšņa mēness, un tagad uz zilās debess fona izcēlās neskaitāmie krusti, uz kuriem karājās zagļu, slepkavu un kristīgo ķermeņi, kas visi te saņēma vienādu sodu. Sākumā ķeizars domāja, ka burvei būs darīšana ar kādu no šiem līķiem, bet viņa, nekur neapstādamās, soļoja garām krustiem, tad ar zīmi ķeizaram paskaidroja, ka viņš var gaidīt. Viņa nometās zemē pie kāda kapa paugura un kā hiēna ar nagiem sāka rakt bedri. Tā izraktajā caurumā viņa ielika līdzpaņemtos pelnus, kuri vējā uzliesmoja.
Tad viņa sagrāba melno aitu, ko bija atvedusi šim nolūkam, un ar zobiem pārkoda kakla artēriju, tā ka plūstošās asinis nodzēsa pēdējās pelnu dzirkstis.
Tai pašā mirklī mēness aizplīvurojās, it kā negribēdams ilgāk noskatīties šīs šausmas, bet, par spīti tumsai, kas tagad pārklāja pauguru, ķeizars varēja redzēt, kā burves priekšā pacēlās ēna, ar kuru viņa pārmija dažus vārdus.
Tagad viņš atminējās, ka apmēram šajā vietā bija aprakta skavenā burve Kandija, par kuru stāsta Ovidijs un Horācijs un kuru nožņauguši slepkavas. Tāpēc viņš nešaubījās, ka Lokusta patlaban būs runājusi ar šīs samaitātās sievietes garu. Bet ēnas sāka jau atkal krist zemē, no mākoņiem iznira mēness un Nerons redzēja, kā bāla un dreboša viņam tuvojās burve.