— Nu? — viņš jautāja.
— Visa mana māksla būs neauglīga, — murminādama atbildēja Lokusta.
— Vai tev nav vairs nāvējošo zāļu?
— Ir gan, bet viņai ir droši pretlīdzekļi.
— Ā, tātad tu jau zini, ko es gribu sodīt? — pārsteigtais Nerons iesaucās.
— Savu māti! — atbildēja burve.
— Labi, — auksti atbildēja ķeizars. — Tad es atradīšu citu līdzekli.
Un abi atkal nokāpa no nolādētā kalna un pazuda tumšās un tukšās
ielās, kuras aizveda uz Velabriju un Palatinu.
Nākamajā rītā ar mīļākā vēstuli Akte tika uzaicināta aizceļot uz Bajē un gaidīt ķeizaru, kas tur kopā ar Agripinu gribēja nosvinēt Minervas svētkus.
x
Kopš tās nakts piedzīvojuma bija pagājušas astoņas dienas. Pulkstenis rādīja desmit vakarā. Mēness jau bija pacēlies pār apvārsni un iznira aiz Vezuva, kura ēnu viņš zīmēja, un Neapoles krasta. Skaidrā, mirdzošā gaismā spīdēja Pucuoli līcis, kuram pāri kā tumšas līnijas stiepās tilti, kurus bija licis uzbūvēt trešais ķeizars Gajs Kaligula, lai piepildītu astrologa Trasilla pravietojumus.
Pie krastiem un milzīgā lokā, kas izveidojās no Posipilas līdz Mizenas ragam, redzēja nodziestam, tāpat kā zvaigznes pie debesīm, ugunis pilsētās, sādžās un jūrmalā izkaisītās pilīs.
Kādu laiku klusumā vēl bija redzamas barkas, kuras, lāpām priekšgalā, slīdēja un ar trīsstūraino buru vai divu airu palīdzību traucās uz Enarijas, Procidas vai Bajē ostām. Bet pēc tam, kad bija nozudusi arī pēdējā, licis gulēja kluss un pamests. Tikai iepretī Hortenzijas dārziem, starp Jūlija Cēzara villu un Bauli pili ūdenī šūpojās dažas pieķēdētas laivas.
Tā pagāja stunda, un nakts kļuva mierīgāka un svinīgāka, jo visi trokšņi bija rimuši, visa dienas kņada izskanējusi. Neviens mākonītis nebija redzams pie debesīm, kuras bija skaidras kā jūra. Neviens vilnītis nekrunkoja ūdeni, kurā atspoguļojās debesis.
Mēness, kurš bija turpinājis savu gaitu spīdošā zilumā, likās kādu brīdi apstājās pār līci, it kā gribēdams sevi aplūkot mitrā spogulī. Pēdējās Pucuoli ugunis bija nodzisušās, un tikai bāka Mizenas ragā liesmoja kā lāpa milža rokā.
Bija tā krāšņā Neapoles nakts, kad šī skaistā Grieķijas meita dāvāja vējiem savas apelsīnu smaržas, kamēr viļņi spēlējās pie marmora krūtīm. Laiku pa laikam atskanēja noslēpumaina nopūta, kādas gulošā zeme sūta debesīm, un mierīgā gaisā austrumu apvāršņa pusē pacēlās Vezuva dūmu pilārs, kurš izlikās kā milzīgs alebastra drupu gabals no izpostītās Bābeles.
Šai mierā un klusumā matroži, kas nogūlās laivās, pēkšņi starp kokiem, kuri līdz pusei aizklāja Bauli pili, ieraudzīja degošās lāpas. Viņi dzirdēja krastam tuvojamies gavilējošas balsis. Apelsīnu un lauru koku krūmi, kuri apņēma jūrmalu, pašķīrās, un trokšņodams un gaismas mirdzuma apstarots, tiem tuvojās gājiens.
Tūlīt lielākā kuģa pavēlnieks lika visnotaļ puķēm izgreznotās trirēmas nolaižamam tiltiņam pārklāt purpura tepiķi un gaidīdams nostājās godbijīgā, gandrīz vai bailīgā stājā.
Vīrs, kas atradās nākamā gājiena priekšgalā, bija pats ķeizars Nerons. Viņš tuvojās Agripinas pavadībā, un — dīvaina un kopš Britānika nāves nedzirdēta lieta — viņa balstījās uz dēla rokas. Smaidoši un draudzīgi sarunājoties, viņi šķita viena dvēsele un miesa.
Kad gājiens sasniedza trirēmu, tas apstājās, un visa galma priekšā Nerons, kura acīs mirdzēja asaras, spieda māti pie sirds, skūpstīja viņai vaigus un pakausi, it kā viņam būtu ārkārtīgi grūti šķirties no viņas. Beidzot viņš palaida viņu vaļā un uzrunāja kuģa vadītāju.
— Anicet, — viņš sauca, — es tev uzticu savu māti!
Agripina pārgāja pār tiltu uz trirēmu, kura lēnām attālinājās no piekrastes un nogriezās aiz kalniem starp Bajē un Pucuoli.
Bet Nerons vēl neatstāja krastu. Viņš palika tai vietā, kur bija atvadījies no mātes, un māja viņai sveicienus, uz kuriem no kuģa atbildēja.
Tikai tad, kad trirēma bija attālinājusies labi tālu no krasta, tā ka nevarēja aizsniegt cilvēku balsis, viņš atgriezās atpakaļ Bauli. Bet Agripina nokāpa viņai sagatavotajā kabīnē.
Tiklīdz viņa bija izstiepusies uz purpura spilveniem, pacēlās tepiķis, un jauna, bāla un dreboša meitene iekliegdamās nokrita viņai pie kājām:
— Māte, o, mana māte, glāb mani!
Pārsteigumā un bailēs Agripina vispirms nodrebēja, bet tad viņa pazina skaisto grieķieti.
— Akte! — izbrīnījusies viņa iesaucās un sniedza meitenei roku. — Tu esi šeit? Manā kuģī un no manis lūgdama žēlastību? No kā man tevi jāglābj, tevi, kas bija tik stipra, lai padarītu dēlu man atkal par draugu?
— O, no viņa, no manis, no manas mīlas — no šī galma, kuru es nicinu, no šīs pasaules, kura man ir tik jauna un sveša!
— Tiešām, pa ēšanas laiku tu biji pazudusi. Nerons prasīja pēc tevis, lika tevi meklēt. Kāpēc tu aizbēgi?
— Kāpēc? Un tu to vēl prasi? Vai tad bija iespējams sievietei — piedod! — izturēt tādas orģijas, kuru priekšā pat mūsu Venera nosarktu? O, māt, vai tu nedzirdēji tās dziesmas? Vai tu neredzēji kailās kurtizānes? Šos burvju māksliniekus, kuru kustības bija kauns, vairāk gan, bez šaubām, viņiem nekā skatītājiem? O, es nevarēju tādus skatus izturēt, man bija jābēg dārzos. Bet tur — ak, arī tur notika lietas, kuras mani izbiedēja. Šie dārzi bija apdzīvoti kā senatnes birzis. Katrā akrā mitinājās pa bezkaunīgai nimfai, katrā krūmā pa kārīgam satīram! Un vai tu vari iedomāties, šajās sievietēs un vīriešos es pazinu matronas un bruņiniekus… un es aizbēgu no dārza, kā biju bēgusi no galda. Bija vaļā kādi vārti, tie veda uz jūru, es bēgu uz krastu… Es ieraudzīju trirēmu, pazinu to, es uzsaucu, ka piederu tavai pavadonībai un ka man jāgaida tevi, un tā mani uzņēma. Un šo matrožu, kareivju, šo neizglītoto cilvēku vidū es uzelpoju brīvāk un mierīgāk nekā pie Nerona galda, kur taču sēdēja Romas dižciltīgākie.