— Nabaga bērns, un ko tu gaidi no manis!?
— Patvērumu tavā mājā pie Lukrina ezera, vietu starp taviem vergiem, plīvuru, kas būtu diezgan biezs, lai slēptu manu sarkšanu.
— Tātad tu negribi redzēt ķeizaru?
— O, māt!..
— Vai tu gribi viņu pamest liktenim, lai viņš kā kuģis maldās šai izlaidības jūrā?
— O, mana māte, ja es viņu mīlētu mazāk, varbūt es varētu palikt pie viņa! Bet kā tu vari vēlēties, lai es redzu viņa priekšā sievietes, kuras viņš mīl līdzīgi man, vai kuras viņš mīl vairāk nekā es tieku mīlēta? Tas ir neiespējami! Es negribu tik daudz upurēt, lai tik maz saņemtu. Šai pazudušā pasaulē pazudīšu arī es. Šo sieviešu starpā es kļūšu tāda pati kā viņas. Es nesīšu dunci pie jostas un kaut kādā riņķī indi, līdz kādudien…
— Kas ir, Aceronija? — Agripina pārtrauca uzbudināto un vērsās pie jaunās verdzenes, kura nupat ienāca.
— Vai drīkstu runāt, pavēlniece?
— Runā!
— Kurp tu gribi doties?
— Dabīgi, uz manām lauku mājām pie Lukrina ezera.
— Nu, tad sākumā mūsu virziens arī bija turp, bet pirms kāda laika kuģis mainīja kursu, mēs stūrējam atklātā jūrā.
— Atklātā jūrā? — iesaucās Agripina.
— Skaties pati, — pastumdama priekškaru pie malas, kas aizklāja logu, teica verdzene. — Redzi, tur zemes raga bāku, kurai vajadzēja jau atrasties tālu aiz mums un kura taču atrodas no mums pa labi. Tai vietā, lai tuvotos Puciolai, mēs attālināmies no tās pilnās burās.
— Tiešām! — iesaucās Agripina. — Ko tas nozīmē? Gallij! Gallij!
Durvīs parādījās jauns romiešu muižnieks.
— Gallij, — Agripina turpināja, — saki Anicetam, ka es gribu ar viņu runāt.
Romietis pazuda, un Aceronija viņam sekoja.
— Taisnīgie dievi, un nupat nodziest bāka, kā pēc burvju mājiena! — ķeizariene turpināja. — Akte, Akte, bez šaubām te notiek kāda neģēlība. O, mani gribēja atturēt iet uz Bauli, bet es negribēju ticēt! Ak, es ārprātīgā! Nu, Gallij?
— Anicets tavu pavēli nevar izpildīt, jo viņš liek nupat ielaist jūrā laivas.
— Tad es uzmeklēšu viņu pati. Ā, ko nozīmē tas troksnis virs mums? Pie Jupitera, mēs esam pazuduši, kuģis plīst pušu!
Un tiešām! Tiklīdz Agripina bija paguvusi izteikt šos vārdus un iekrist Aktes rokās, tā brīkšķēdamas pār viņu galvām uz visām pusēm sāka plīst plankas.
Abas sievietes iedomājās, ka ir pazudušas, bet, pateicoties ievērojamam gadījumam, gultas griesti bija tik stingri un labi nostiprināti, ka varēja noturēt brūkošās drupas, kuras pie durvīm nosita jauno romieti.
Akte un Agripina atradās labi nosargātā stūrī, ko izveidoja plankas savienībā ar gultas griestiem. Bet uz klāja atkal atskanēja kliegšana, no laivas dibena spiedās dobjš troksnis, un abas sievietes juta, kā zem viņu kājām trīcēja un ļodzījās grīda.
Tiešām — vairākas ķīļa plankas bijā atdalījušās cita no citas, un caur čīkstošo sūci jūra plūda jau līdz pat kabīnes durvīm.
Agripina tūlīt visu uzminēja. Viņas abas gaidīja nāve augšā un apakšā. Viņa apskatījās apkārt un uzzināja, ka klājam vien jāsabrūk pār viņām, bet no apakšas tās aprīs ūdens. Logs, pa kuru viņa skatījās uz Mizenas bāku, solīja vienīgo izeju. Viņa pievilka Akti, un, pamājusi ar pavēlošu, nepārprotamu kustību klusēt, jo no tā bija atkarīga abu dzīvība, abas metās ūdenī, ne drusciņas nevilcinādamās, ne ar vienu skatienu atpakaļ neatskatīdamās.
Tai pašā acumirklī viņām likās, it kā elles spēki viņas norautu dziļākos jūras bezdibeņos. Atvars novilka laivu dziļumā, un virpulis aizrāva arī viņas. Viņas grima vairākas sekundes, kuras viņam izlikās vesela mūžība, bet beidzot lejup velkošais spēks pamazinājās, viņas vairs negrima, viņas cēlās augšup, līdz beidzot pusnemaņā parādījās ūdens virspusē.
Bet tūlīt, kā caur plīvuru, laivas tuvumā viņas ieraudzīja iznirstam trešo galvu. Kā sapnī viņi dzirdēja kliedzam kādu balsi:
— Es esmu Agripina, es esmu ķeizara māte, glābiet mani!
Akte gribēja arī no savas puses saukt pēc palīdzības, bet sajuta Agri- pinas spiedienu un paguva izgrūst tikai nesadzirdamu skaņu. Kad viņas iznira otroreiz, viņas bija izkļuvušas no laivas redzamības loka. Bet Agripina, izmantodama vienu roku peldēšanai, ar otru rādīja uz airi, kurš nupat pacēlās un krizdams sadragāja Aceronijas galvu. Nelaimīgā, uzdodamās par Agripinu un gribēdama tādā veidā glābties, pati sevi nodeva slepkavām. -
Abas glābtās klusēdamas šķēla viļņus un pūlējās tikt krastā, kamēr Anicets domājās izpildījis savu uzdevumu un tuvojās Bauli jūrmalai, kur viņu gaidīja ķeizars. Vēl arvien debesis bija skaidras, un arī jūra kļuvusi mierīga.
Bet vieta, kur Akte un Agripina bija metušās jūrā, bija pārāk tālu no tās vietas, kur viņas pūlējās sasniegt krastu, tā ka, nopeldējušas veselu pusstundu, viņas vēl arvien atradās pusjūdzi no sauszemes.
Lai nelaimi padarītu vēl pilnīgāku, lecot jūrā, Agripina bija sev ievainojusi plecu; nu viņa juta, kā pagura viņas labā roka, tā ka, izbēgusi no vienām briesmām, viņa drīz vien iekļuva citās.
Akte manīja, ka ķeizariene tikai ar pūlēm kustās uz priekšu, lai gan pār viņas lūpām neizlauzās neviens vaids. Bet smagi elpojošās krūtis nodeva, cik ļoti viņai bija vajadzīga palīdzība. Sākdama peldēt blakus Agripinai, viņa satvēra tās roku, uzlika sev uz pakauša un cīnījās tālāk, atbalstīdama nogurušo ķeizarieni, kas velti centās viņu pierunāt glābties vienai un ļaut viņai mirt.