Pa to laiku Nerons atgriezās Bauli pilī, un, ieņēmis nesen atstāto vietu, pasūtīja jaunas kurtizānes un burvju māksliniekus un pavēlēja, lai orģijas turpinātos. Jā, viņš pat lika atnest liru un apdziedāja Trojas cīņas.
Tomēr laiku pa laikam viņš nodrebēja, trīsas pārskrēja pa dzīslām, jo arvien vēl likās, ka dzird mātes pēdējo kliedzienu, jo atkal un atkal likās, ka šajā spiedīgajā, smaržām pārpildītajā gaisā soļo nāves eņģelis un ar spārnu galiem skar viņa pieri.
Beidzot, pēc drudžainas divu stundu gaidīšanas, ienāca vergs, piegāja pie Nerona un iečukstēja tam ausī kādu vārdu, ko neviens nedzirdēja, bet no kura viņš nodrebēja. Nosviezdams liru, viņš norāva no galvas vainagu un, nepaskaidrodams nevienam pēkšņās bailes,, metās ārā no zāles.
Bet ķeizara nemiers bija pārāk acīm redzams, viņa aizskriešana pārāk uzkrītoša, lai kurtizānes neuzminētu, ka ir noticis kaut kas briesmīgs. Tāpēc visi pasteidzās sekot ķeizara paraugam, un dažas minūtes pēc viņa pazušanas cilvēkiem pārpildītā zāle, kur nupat bija gājis tik skaļi un jautri, bija tukša un klusa kā kaps.
Nerons bija devies uz savu istabu un licis pasaukt Anicetu. Tūlīt pēc izcelšanās krastā viņš bija nodevis ziņojumu ķeizaram par savu misiju, un Nerons, pārliecināts par viņa uzticību, nebija par to šaubījies. Tāpēc jo lielāka bija viņa izbrīna, kad Nerons, tikko Anicets bija ienācis, metās viņam virsū un uzbļāva:
— Kāpēc tu man teici, ka viņa ir mirusi? Apakšā stāv ziņnesis, ko viņa ir atsūtījusi!
— Tad viņš nāk no garu valsts, — Anicets atbildēja. — Es pats redzēju, kā salūza klājs un kā nogrima laiva. Es pats dzirdēju balsi, kas
sauca: „Es esmu Agripina, ķeizara māte!", un es pats redzēju, kā airis pacēlās un krizdams sadragāja neuzmanīgās galvu, kas muļķīgā kārtā sauca pēc palīdzības!
— Taču tu maldies! Nogalināta tika Aceronija. Mana māte ir glābta!
— Kas to saka?
— Brīvlaistais Agerins.
— Vai tu viņu redzēji?
— Līdz šim vēl ne.
— Ko tu gribi darīt, dieviešķo ķeizar?
— Vai es varu uz tevi paļauties?
— Mana dzīvība pieder Cēzaram.
— Labi! Tad ej šajā kabinetā, un tiklīdz tu dzirdi saucam pēc pa-, līdzības, steidzies šurp, satver Agerinu un saki, ka tu esi redzējis, kā viņš pacēla zobenu pret mani!
— Tava vēlēšanās man ir pavēle, — palocīdamies un ieiedams kabinetā, atbildēja Anicets.
Nerons tūlīt satvēra spoguli un aplūkoja savu seju, un ieraudzījis, ka tā bija izķēmota, viņš bālumu iznīcināja ar sarkanu krāsu. Un, it kā gatavodamies kāpt uz skatuves, viņš sakārtoja savas sprogas un togas krunkas, nosēdās iepriekš iestudētā pozā un gaidīja Agripinas sūtni.
Tas ienāca, lai paziņotu Neronam, ka māte ir glābta, viņš runāja par divkāršo nelaimi, kas atgadījās ar trirēmu, un Nerons viņā klausījās, it kā to nemaz vēl nezinātu. Tad viņš piebilda, ka dižo Agripinu, kad tai draudēja zust pēdējie spēki un viņa paļāvās vairs tikai uz dieva palīdzību, uzņēma kāda zvejnieku barka. Laiva viņu aizveda uz Puciolas līci un pa ķeizara Klaudija izbūvēto kanālu — uz Lukrina ezeru. No turienes nestuvēs viņu aiznesa uz viņas lauku mājām, un, tur nonākusi, viņa lika paziņot dēlam, ka dievi viņu ir apsargājuši, bet ja viņš vēlas māti redzēt, lai paciešas, jo viņa gribot atpūsties.
Nerons noklausījās līdz galam, liekuļodams te bailes, te prieku, kā to prasīja ziņojums, bet uzzinājis to, ko vēlējās dabūt zināt, tas ir vietu, kur atrodas māte, viņš izpildīja plānu, ko bija viņam iedvesis naids: viņš nometa kailo zobenu ziņneša priekšā un sauca skaļi pēc palīdzības.
Tūlīt no paslēptuves izteidzās Anicets, paceldams zobenu, satvēra nelaimīgo, un, iekams vīrs vēl paguva atjēgties, nodeva to pretoriešu priekšniekam, kas pēc pirmiem ķeizara saucieniem piesteidzās savu ļaužu priekšgalā. Tad Anicets aizskrēja pa pils ejām, visur ziņodams, ka ķeizars pēc mātes pavēles tik tikko neesot ticis nogalināts.
Kamēr Bauli pilī norisinājās šie notikumi, Agripinu, kā jau teikts, izglāba zvejnieku laiva un lēnām devās uz ostu. Bet mirklī, kad viņa uzdūrās barkāi, viņa uzprasīja Aktei, vai tā jūtas pietiekami stipra pašas spēkiem sasniegt krastu, kurš nupat iznira kā tumša līnija. Viņa vēl nezināja, vai ķeizars viņu vajās līdz viņas lauku mājām pie Lukrina ezera, bet viņa nekādā ziņā negribēja meiteni, kurai bija pateicīga par savu dzīvību, uzņemt savā apkārtnē. Akte nojauta šā jautājuma iemeslu un nolēma sekot ķeizara mātei. Taču Agripina stingri pavēlēja viņu atstāt, bet apsolīja saukt pie sevis, tiklīdz ne no nekā vairs nebūs jābaidās. Akte paklausīja, un tikai tagad Agripina, kas līdz šim nebija pamanīta, izgrūda palīdzības saucienu, kamēr Akte aizslīdēja nepamanīta pa ūdens virsmu, balta un viegla kā gulbis, kurš slēpj savu galvu zem viļņiem.
Jo tuvāk Agripina nāca krastam, jo vairāk tas likās atdzīvojās. Viņa redzēja ugunis juku jukām joņojam jūrmalā, un vējš līdz viņas ausīm atnesa kliedzienus, kuru iemeslu viņa velti pūlējās uzminēt. Bauli ostā bija atgriezies Anicets un izplatījis ziņu par kuģa avāriju un ķeizara mātes nāvi. Pēc tam tūlīt krastā bija atsteigušies viņas vergi, klienti un draugi, cerībā, ka viņa varbūt dzīva sasniegs krastu, vai vismaz viļņi izskalos viņas līķi. Bet kad tumsā pamanīja baltas buras, pūlis tūlīt metās uz to vietu, kur tām bija jāpiestāj krastā, un kad pamanīja, ka tas tiešām veda Agripinu, nāves žēlabas pārvērtās gavilēs, tā kā ķeizara māte, kas līča vienā pusē bija notiesāta uz nāvi, otrā tika apsveikta ar triumfatora godu un uz kalpotāju rokām aiznesta līdz lauku mājām ļaužu pūļa pavadībā, kas, iztraucēts no miega, bija ārkārtīgi uzbudināts.