Mājas vārti pēc viņas tika aiztaisīti, bet, par spīti tam, jūrmalas iedzīvotāji no Pocuoli līdz Bajē palika ārā un pienācēju ziņkārība sajaucās ar to uzbudinājumu, kas bija piedalījušies gājienā.
Atkal atskanēja gaviles, skaļi tika apliecināta padevība un, beidzot, visi vēlējās redzēt sievieti, kurai pēc ķeizara vēlēšanās senāts bija piešķīris "pavārdu Augusta jeb dižā.
Bel Agripina bija atvilkusies attālāko istabu dziļumā, jo vairāk nekā sajūsmu par tautas prieku viņa sajuta bailes un rūpes. Tikt tautas mīlētam Nerona galmā uzskatīja par noziegumu, it sevišķi, ja šī popularitāte tika piešķirta vispār cienītai personai.
Savā istabā iegājusi, viņa nekavējoties lika pasaukt brīvlaisto Agerinu, vienīgo cilvēku uz kuģa, uz kuru, kā viņai likās, drīkstēja paļauties. Viņa uzdeva aiznest Neronam ziņu, un viņš to arī izpildīja. Tikai izpildījusi šo pienākumu, viņa sāka domāt par savām brūcēm un ļāva tās pārsiet. Pēc tam viņa aizsūtīja savas sievietes projām un, galvu ietinusi mētelī, kurš pārsedza gultu, viņa apgūlās. Viņa gulēja, kavēdamās moku pilnās domās un klausīdamās pūļa kliegšanā, kurš ar katru minūti kļuva skaļāks.
Bet pēkšņi noklusa šīs tūkstoš balsis, kā pēc burvja mājiena norima kņada, nodzisa lāpas, kuras pa logu sūtīja istabā uguns kvēli. Nakts atkal kļuva tumša, noslēpumaina — viņas klusēšana.
Agripina juta, kā pa visu miesu pārskrēja nāves drebuļi, kā auksti sviedri pārklāja pieri, jo nojauta, ka ne bez iemesla noklusa pūlis un nodzisa lāpas.
Tiešām, drīz viņa dzirdēja bruņotus karapulkus ielaužamies ārējā pagalmā, tad ejās un dažādās istabās atskanēja tuvojošos soļu troksnis.
Atbalstījusies uz elkoņiem, smagi elpodama, bet sastingusi Agripina klausījās šajā draudīgajā troksnī. Jo viņa zināja, ka nebija nekādu cerību uz bēgšanu, un tāpēc viņa vispār par to nedomāja.
Beidzot tika atrautas istabas durvis. Saņemdama visus dvēseles spēkus, un bāla, bet noteikta, viņa apgriezās un uz sliekšņa ieraudzīja brīvlaisto Anicetu, aiz viņa tetrarhu Herkuleju un flotes centurionu Olaritu. Ieraudzījusi Anicetu, ko pazina kā Nerona uzticības vīru un arī bendi, viņa zināja, kam jānotiek, un bez vaidēšanas un lūgšanās viņa teica:
— Ja tu nāc kā ziņnesis, tad ziņo manam dēlam, ka es atkal jūtos vesela. Bet ja tu nāc kā bende, tad dari savu pienākumu!
Atbildes vietā Anicets izvilka zobenu un tuvojās gultai. Un tai vietā, lai lūgtos žēlastību, Agripina atsedza krūtis un rūgti izteica tikai šos vārdus:
— Dur šajā vēderā!
Slepkava paklausīja, un māte nomira, izteikdama tikai lāstus klēpim, kurš dzemdējis tādu dēlu.
Pa to laiku, šķīrusies no Agripinas, Akte piepeldēja pie krasta, bet, tam tuvodamās, ieraudzīja spīdam lāpas un izdzirda pūļa kliegšanu. Tā kā viņa nezināja, ko nozīmē šī gaisma un šī kliegšana, un tā kā jutās pietiekami stipra, viņa atzina par labāku uzkāpt uz sauszemes nevis Pucuoli krastos, bet citā vietā.
Tādēļ, lai labāk izvairītos no skatieniem, viņa peldēja Kaligulas tiltu ēnā, ko tie meta ūdenī, un, pieķerdamās stabiem, uz kuriem balstījās spraišļi, atpūtās. Bet kad viņa atradās apmēram trīssimt soļus no tilta gala, viņa ieraudzīja sarga ķiveres spīdumu, un atkal meklēja paslēpties tālumā, lai gan krūtis, kas smagi cilājās, un nogurušās rokas nekavējoties prasīja cik vien iespējams ātrāk sasniegt krastu
Beidzot viņa pamanīja vietu, kādu bija vēlējusies: zemu, tumšu un vientuļu, kur vairs nesniedza lāpu gaisma, bet pūļa gaviles likās ļoti tālas. Vispār viņai tagad likās, ka lāpas un kliegšana, kā arī krasti, kurus vēl tikai mirkli atpakaļ viņa varēja atšķirt, bija pazuduši.
Tie ienira kā mākonī, kurš aizklāja viņa acis un caur kuru tās raustījās kā sarkans zibens. Viņai likās, it kā viņu ar šņācošiem spārnu vēzieniem pavadītu jūras nezvērs. Viņa gribēja kliegt, bet mute pielija ar ūdeni un uz galvas plīsa vilnis.
Akte juta, ka viņa būs pazudusi, ja nesaņems visus spēkus, un krampjaini viņa pacēlās ar pusi ķermeņa virs viļņiem, kuri spiedās viņai virsū. Lai cik maza šī kustība arī bija, tomēr ar to pietika, lai krūtis piepildītos ar svaigu gaisu.
Krasts, kuru viņa ieraudzīja, likās bija pavirzījies tuvāk, viņa atkal peldēja, bet drīz vien parādījās jauna noguruma vēstneši, un sajukušas, dīvainas domas jaucās smadzenēs. Dažas minūtes raibā juceklī viņa ieraudzīja visu, kas bija viņai dārgs, un acu priekšā iznira visa viņas agrākā dzīve.
Viņai likās, ka krastā viņa redz kādu sirmgalvi, kas izpletis rokas pret viņu, un sauca palīgā, kamēr kāds nezināms spēks viņu paralizēja un likās vilka neizdibināmā līča dzelmē.
Tad viņa atkal sevi ieraudzīja mirdzošās dzīrēs. Ar liru rokās sēdēja Nerons, viņa mīluļi aplaudēja bezkaunīgām dziesmām un ienāca kurtizānes, kuru deja aizskāra meitenes kauna jūtas.
Viņa gribēja atkal bēgt projām, taču kājas likās it kā saistītas ar puķu vītnēm, un ejas galā, kura veda uz dzīru zāli, viņa redzēja sirmgalvi, kas viņai māja ar roku. Bet ap pieri šim sirmgalvim bija mirdzoša stīpa, un viņa seja spīdēja tumsībā. Viņš deva zīmi, ka viņai jānāk pie viņa, un viņa zināja, ka būs glābta, ja sekos viņam. Beidzot tomēr gaisma nodzisa, norima visi trokšņi, viņa juta sevi grimstam un izgrūda kliedzienu.