Tam atbildēja otrs kliedziens, bet viļņi saplūda kopā kā miroņauts, un viņā viss nomira, pat sajūta, ka viņa vēl dzīvo. Viņai vēl likās, it kā viņu miegā nestu kaut kur projām un ļautu ripot no kalna nokares, līdz viņa atsitās pret akmeni.
Viņa sajuta dobjas sāpes, kādas sajūt ģībonī, bet tad viņa manīja tikai ledainu aukstumu, kurš līda sirdī, un kad tas bija pārņēmis visu sirdi, viss viņā nodzisa, pat dzīvības apziņa.
Kad viņa nāca pie samaņas, bija nakts. Ietīta platā mētelī, viņa gulēja krastā, un blakus viņai uz ceļiem, viņas galvu klēpī turēdams, tupēja kāds vīrs, no kura matiem pilēja ūdens.
Viņa pacēla acis pret viņu, un savādi — pazina sirmgalvi, kuru bija redzējusi nāves agonijā. Tā bija tā pati cienīgā, maigā seja, tā kā viņai šķita, it kā viņa vēl arvien sapņo.
— O, manu tēv, — viņa murmināja, — tu mani sauci pie sevis, un es esmu atnākusi. Te es esmu! Tu glābi manu dzīvību. Kā tevi sauc, lai es svētīju tavu vārdu?
— Mani sauc par Pāvilu, — atbildēja sirmgalvis.
— Un kas tu esi? — jaunā meitene jautāja tālāk.
— Kristus apustulis, — viņš atbildēja.
— Es tevi nesaprotu, — maigi iesaucās Akte, — tomēr es tev uzticos kā tēvam. Ved mani, kur gribi, es esmu gatava tev sekot!
Tad sirmgalvis piecēlās un soļoja viņai pa priekšu.
XI
Atlikušo nakts daļu Nerons pavadīja bezmiegā un baiļu mokās. Viņš bijās, ka Anicets varbūt nebūs vairs sastapis māti, jo viņš domāja, ka viņa tur būs uzturējusies tikai īsu laiciņu, un, par savu vājību ziņodama, būs tikai liekuļojusi, lai iegūtu laiku un neaizkavēta varētu atgriezties Romā.
Viņš jau redzēja viņu lepnu un noteiktu iebraucam galvaspilsētā, sasaucam tautu, apbruņojam vergus, uzmudinām tautu, senātu atveram vārtus, lai prasītu gandarījumu par kuģa avāriju, par dabūtiem ievainojumiem un par to, ka draugi viņu aiznesa. Kā bērns viņš nodrebēja no mazākā troksnīša, kas, neskatoties uz visu slikto apiešanos ar māti, tomēr nevienu mirkli nebija mitējies no viņas baidīties. Viņš zināja, uz ko viņa bija spējīga, un no tā, ko viņa bija darījusi viņa labā, viņš apsvēra, ko varētu pasākt pret viņu.
Tikai septiņos no rīta Bauli pilī parādījās Aniceta sūtītais vergs, noliecās ceļos ķeizara priekšā un pasniedza viņam paša gredzenu, kuru viņš bija nodevis slepkavam kā pilnvaras zīmi, un kurš, pēc norunas, derēja kā izpildītās slepkavības pierādījums.
Tagad Nerons piecēlās pilns prieka. Viņš iesaucās, ka tikai no šīs stundas viņš esot ticis pie īstās kundzības un ka par to viņš ir pateicīgs Anicetam.
Tomēr viņš uzskatīja par nepieciešamu uzmanīties un mātes nāvi attēlot citādāk. Viņš tūlīt lika ziņot uz Romu, kā viņa istabā ar zobenu rokā satverta Agripinas uzticības persona, brīvlaistais Agerins, kas bija nācis, lai viņu noslepkavotu. Bet kad māte uzzinājusi, ka plāns izjucis, un baidīdamās atbildēt senāta priekšā, viņa pati devusies nāvē, kādā bijis jāmirst viņam.
Viņš vēl piebilda, ka jau ilgi viņa centusies atņemt viņam valdniecību, esot pat lielījusies, ka tiklīdz ķeizars būs miris, tauta, pretori un senāts zvērēs padevību viņai.
Tālāk viņš teica, ka izcilu personu izraidīšana bija viņas darbs un kā pierādījumu atgādināja Silāna māsu Jūniju, Kalvīnu, kādreizējo Oktāvi- jas vīru, tālāk pretoru Valēriju Kapitonu un Licīniju Gabolu.
Bet kuģa avāriju viņš attēloja kā dievu sodu, kurus viņa apmelojusi un nopulgojusi. Starp citu, šo vēstuli bija jāparaksta Senekam, jo Nerons tā drebēja, ka nevarēja rakstīt.
Bet tiklīdz pirmais uzbudinājums bija garām, viņš iesāka, gluži kā komediants, liekuļot sāpes un sēras. Viņš nokasīja no sejas sarkano smiņ- ķi un izlaida matus, lai tie juceklī plīvotu ap galvu. Balto dzīru tuniku viņš apmainīja pret tumšo, un savu pretoru, jā, pat vergu un kurtizāņu priekšā parādījās, it kā viņu šis sitiens būtu gandrīz vai nogalinājis.
Tad viņš runāja par to, ka viņš grib doties ceļā, lai pēdējo reizi redzētu savu māti. Viņš lika aizvest sevi barkā un to vietu, kur vakar, liekuļodams maigākās jūtas, bija no viņas atvadījies. Viņš šķērsoja līci, kur gribēja to noslīcināt, izkāpa krastā, kur, ievainota un tuvu miršanai, bija izkāpusi viņa, tad uzgāja augšā vasarnīcā, kur bija norisinājušies pēdējie šīs satricinošās drāmas skati. Dažas kurtizānes, Burs, Seneka un Spors viņu pavadīja. Viņi pūlējās izspiegot viņa sejas izteiksmi, kādu bija jāpiedod savai, un viņš izskatījās ļoti apbēdināts, un visi, kas ar viņu kopā iegāja ārējā pagalmā, atstāja tādu iespaidu, it kā nupat būtu zaudējuši pa mātei.
Smagiem, svinīgiem soļiem Nerons gāja augšā pa kāpnēm, kā pieklājas dēlam, kas tuvojas mātes līķim, kura devusi viņam dzīvību. Ejā, kura veda miršanas istabā, ar rokas mājienu viņš pavēlēja pavadoņiem palikt un paņēma sev līdzi tikai Sporu, it kā baidīdamies, ka šo vīru priekšā viņu varētu pārvarēt sāpes.
Kādu mirkli viņš apstājās pie durvīm, atbalstījās pret sienu un seju apklāja ar mēteli, it kā viņam būtu jāslēpj asaras, bet patiesībā tas notika, lai noslaucītu sviedrus, kuri spiedās uz pieres. Pēc īsas vilcināšanās viņš strauji un noteikti atvēra durvis un iegāja telpā.
Agripina vēl atdusējās gultā. Bez šaubām, slepkavas bija noslēpuši visas nāves agonijas pēdas, jo varēja teikt, ka viņa bija iemigusi. Pār viņu bija izplests mētelis, kurš ļāva redzēt tikai seju, daļu krūšu un rokas, kurām nāve piešķira iezilo marmora izskatu.
Vēl arvien Nerons stāvēja gultas kājgalī Spora pavadībā, kurš lūkojās sev priekšā vēl neizteiksmīgāk nekā viņa kungs, kad vienaldzīgā ziņkārē viņš pēkšņi pamanīja no pamatnes nogāztu statuju.