Un tūlīt mātes slepkavas seja kļuva jautrāka. Bija iznīcinātas visas viņa šaubas, pazuda visas bažas: tronis, pasaule, nākotne beidzot piederēja tikai viņam vien. Viņš varēja valdīt brīvi un neaprobežoti, jo Agripina tiešām bija mirusi. Bet šīs jūtas drīz vien deva ceļu citai izteiksmei: viņa acis pievērsās rokām, kuras viņu bija spiedušas pie mātes sirds, krūtīm, kuras viņu bija barojušas, un acis iemirdzējās dīvainā kārē. Ar roku viņš pavilka nost mēteli, kurš sedza māti, un kad ieraudzīja mirušo sev priekšā visā augumā, viņš nolūkojās uz to cinisma pilnu izteiksmi un teica savam pavadonim:
— Spor, es nezināju, ka viņa bija tik skaista!
Pa to laiku bija uzaususi diena, un līcī pamodās parastā dzīvība. Ikviens atkal uzsāka savus dienas darbus. Baumas par Agripinas nāvi bija jau izplatījušās, un pār visu jūrmalu, kuru pārklāja tirgotāji, zvejnieki un slinkuma lāpītāji, smagi gūlās dobjš nemiers.
Pavisam skaļi runāja par briesmām, kuras bija draudējušas ķeizaram un no kurām viņš tikai ar pūlēm izmucis. Kamēr kāds dzirdēja, visi pateicās par to dieviem, un, galvu nepagriezuši, gāja garām sārtam, kuru kāds brīvlaistais, vārdā Munsters, ar dažu vergu palīdzību bija sarīkojis pie ceļa, kas stiepās Mizēnā pavisam tuvu Jūlija Cēzara villai.
Bet visa šī kņada, nemiers, baumas nesniedzās līdz patversmei, uz kuru Pāvils bija aizvedis nabaga Akti. Tā bija maza, vientuļa māja, kura atradās Nizīdas kalnāju galotnē un kuru apdzīvoja kāda zvejnieku ģimene.
Lai gan sirmgalvis šajā ģimenē likās svešinieks, tomēr viņam izrādīja acīm redzamu cieņu. Un turklāt paklausība, ar kādu izpildīja viņa mazāko vēlēšanos, nebija verdziska, bet godbijīga. Likās, it kā bērni paklausītu tēvam, sulaiņi — patriarham, skolnieki — savam skolotājam.
Vispirms Aktei bija vajadzīgs miers. Pilnīgi uzticēdamās aizstāvim un sajuzdama, ka, sākot no šīs dienas, viņu kāds apsargās, viņa padevās vecā vīra lūgumam un iemiga.
Līdzīgi tēvam, kas stāv pie sava bērna gultas, viņš nosēdās pie viņas gultas, un pacēlis acis pret debesīm, pamazām iegrima dziļās pārdomās. Kad jaunā meitene atkal atvēra acis, tūlīt ieraudzīja veco vīru, un, lai gan tagad viņai pēkšņi uzmācās visas atmiņas, sērīgi smaidīdama, viņa sniedza tam roku.
— Vai tev vēl sāp? — jautāja sirmgalvis.
— Es mīlu! — viņa atbildēja.
Brīdi abi klusēja, tad Pāvils turpināja:
— Ko tu vēlies?
— Patvērumu, kur es varu domāt par viņu un apraudāt.
— Vai tu jūties pieteikami stipra man sekot?
— Dosimies ceļā! — Akte piecēlās.
— Šobrīd tas nav iespējams, meit. Ja tu esi bēgle, tad es esmu izstumtais. Ceļā mēs varēsim doties tikai naktī. Vai tu gribi šonakt mani pavadīt?
— Jā, manu tēv.
— Vai tu nebaidies no garā, nogurdinošā gājiena, jo tu taču esi tik maiga un vārīga?
— Manā dzimtenē jaunās meitenes ir pieradušas sekot briežu mātei cauri biezākajiem mežiem un pāri augstākajiem kalniem.
— Timotej, — sirmgalvis pavēlēja, — pasauc Silasu!
Zvejnieks tūlīt noņēma Pavila brūno mēteli, izplēta to uz nūjas, atstāja būdu un iestiprināja spieķi zemē.
Tūlīt šī zīme tika pamanīta, un no Nizīdas kalna norāpās cilvēks, kurš devās uz krastu, iekāpa barkā un, no krasta atgrūdies, pilniem spēkiem airēja pāri ūdenim, kas šķīra salu no kalnājiem.
Attālums nebija garš, un jau pēc ceturtdaļstundas simtu soļu attālumā no mājas laivas degungals iedūrās krastā. Piecas minūtes vēlāk vīrs jau stāvēja uz sliekšņa.
• Viņam ienākot, Akte izbijās, jo viņa nebija novērojusi to, kas notika apkārt, bet gan lūkojusies uz Bauli.
Svešinieks, spriežot pēc varaskrāsas ādas, turbāna, kurš sedza viņa galvu, un smalkajām drēbēm, bija atzīstams par Arābijas dēlu. Godbijīgi viņš tuvojās un sveicināja Pāvilu nepazīstamā valodā. Tajā pašā valodā Pāvils atbildēja dažus vārdus, kuros skanēja drauga labvēlība un meistara autoritāte. Atbildes vietā Sllass piestiprināja sandales pie kājām, apjoza virvi ap gurniem, satvēra ceļotāja nūju, nometās Pāvila priekšā ceļos, kas viņu svētīja, un aizgāja.
Izbrīnījusies Akte lūkojās sirmgalvī. Kas viņš bija, ka visi klausīja viņa maigajām un taču noteiktajām pavēlēm, it kā viņš būtu karalis, un ko viņi tomēr godāja kā tēvu?
īsajā laikā, kuru viņa pavadīja Nerona galmā, viņa redzēja paklausību tās verdziskā formā, kura ir baiļu māsa, bet ne padevību, kas ir godāšanas zīme.
Vai virs zemes bija divi ķeizari, un vai šis, kas slēpās, kam nebija ne mantas, ne ieroču, ne vergu, vai šis nebija varenāks par to, kuram piederēja visas pasaules bagātības, divdesmit septiņi miljoni pavalstnieku un divsimt tūkstoši kareivju?
Straujā juceklī šie apsvērumi izskrēja caur Aktes galvu, un tie bija tik nesatricināmi stipri, ka viņa pagriezās pret Pāvilu ar tām pašām bailēm un to pašu godbijību, kādu svētajām sirmgalvim izrādīja visi pārējie, un, rokas sakristojusi, teica:
— O, kungs, kas tu esi, ka tevi ikviens klausa, no tevis nebaidīdamies?
— Es to jau tev teicu, meit. Mani sauc par Pāvilu un es esmu apustulis. ' /
— Bet kas tad ir apustulis? — jautāja Akte. — Vai tas ir kāds runātājs kā Dēmostens? Vai filozofs kā Seneka? Pie mums daiļrunību salīdzina ar zelta ķēdi, kas nāk ārā no mutes. Vai tu ar saviem vārdiem pieķēdē klausītājus pie sevis?
— Es esmu vārdu sludinātājs, kurš nevis saista, bet atbrīvo, — smaidīdams atbildēja Pāvils. — Tai vietā, lai teiktu cilvēkiem, ka viņi ir vergi, es esmu nācis, lai sludinātu viņiem brīvību.