— Es tevi nesaprotu, un tu taču runā manas mātes valodā, it kā tu būtu grieķis.
— Es sešus mēnešus esmu dzīvojis Atēnās un pusotru gadu Korintā.
— Korintā! — nomurmināja jaunā meitene un paslēpa seju rokās. — Vai tas bija sen?
— Pirms pieciem gadiem.
— Un ko tu darīji Korintā?
— Darbdienās izgatavoju teltis kareivjiem, ceļotājiem un matrožiem, jo es negribēju būt par nastu manam augstsirdīgajam saimniekam, kas bija mani uzņēmis. Bet sabata dienā es sprediķoju sinagogā, sievietēm atgādinādams pieticību, vīriešiem iecietību un visus evaņģēliskos tikumus.
— Jā, jā, tagad es atceros, esmu dzirdējusi par tevi! — iesaucās Akte. — Vai tu nedzīvoji jūdu sinagogas tuvumā, godājamā sirmgalvja Tita Justa namā?
— Tu viņu pazīsti?— acīm redzami būdams iepriecināts, iesaucās Pāvils.
— Viņš bija mana tēva drauga, — atbildēja Akte. — Jā, jā, tagad es atceros: jūdi tevi uzrādīja, veda tevi pie Galliona, kas bija Ahajas prokonsuls un Senekas brālis. Kad tu gāji garām, mans tēvs veda mani pie durvīm un teica: „Lūk, meit, te iet taisnīgais!"
— Un kā sauc tavu tēvu? Kā sauc tevi?
— Manu tēvu sauc par Amiklu, un mani — par Akti.
— O, tagad arī es atceros, tavs vārds man nav švešs. Bet kā tu varēji atstāt savu tēvu? Kāpēc tu šķīries no tēvijas? Kā tas notika, ka es atradu tevi gluži vienu un mirstošu jūrmalā? Saki man visu, mans bērns, manu meitiņ, un ja tev nav vairs tēvijas, tad es tev to došu, ja tev nav vairs tēva, tad es to pagādāšu.
— O, nē, nē! Nekad es neuzdrošinātos tev to izstāstīt.
— Vai šī atzīšanās ir tik smaga?
— Es nomirtu no kauna, iekams pagūtu izsūdzēt tikai pusi!
— Labi, tad piekriti man pazemoties, lai tu varētu pacelties. Es gribu tev teikt, kas es esmu, lai tu man teiktu, kas esi tu. Es tev izsūdzēšu manus noziegumus, lai tu man atzītos savās kļūdās.
— Tavus noziegumus?
— Jā, manus noziegumus. Paldies debesīm — es esmu tos izcietis, un, kā ceru, Kungs man tos ir piedevis. Klausies, mans bērns, jo es tev stāstīšu lietas, par kurām tev nav nekādas nojautas, bet kuras tu kādudien sapratīsi un godāsi, tiklīdz būsi sapratusi.
Esmu dzimis Tarsijas Cilicijā. Kā atlgojumu par padevību, ko pilsēta izrādīja ķeizaram Augustam, iedzīvotāji ieguva pirmtiesības saukties par Romas pilsoņiem. Bez bagātības priekšrocībām mani vecāki vēl baudīja augstus amatus, kurus viņiem bija piešķīris ķeizars. Tur es studēju grieķu zinātni, kura toreiz manā dzimtenes pilsētā bija pilnos ziedos kā Atēnās.
Pēc tam tēvs, kas bija īsts jūds un piederēja farizeju sektai, sūtīja mani uz Jeruzalemi, kur man bija jātop par skolnieku Gamalielam, kas bija nopietns un mācīts Mozus likumu pazinējs. Toreiz es saucos nevis Pāvils, bet gan Sauls.
Un tad godājamais sirmgalvis stāstīja, kā Betlēmes stalli piedzimis pasaules pestītājs, kā ar to piepildījās senie pareģojumi un kā jūdi liedzās šo namdara dēlu atzīt par Mesiju. Viņi to ienīda un nerimās, kamēr piesita krustā. Arī Sauls piederēja pie Kristus ienaidniekiem, līdz beidzot, ceļā uz Damasku, notika pārvēršanās brīnums un viņš saņēma Kristus kristību.
Un stāstu viņš beidza ar vārdiem:
— Un cik karsts bija mans naids pirms tam, tik liela ir mana ticība kopš tām dienām. Es esmu izstaigājis Jūdeju no Sidonas līdz Aradnai, no Seiras kalna līdz Besoras upei. Esmu apceļojis Āziju, Bitīniju un Maķedoniju, esmu bijis Atēnās un Korintā, esmu pieskāries arī Maltai, tad esmu izkāpis Sicīlijā, esmu izstaigājis krustu šķērsu, līdz, beidzot, sasniedzu Pucuoli, kur, gaidīdams vēstuli no Romas, ko saņēmu tikai vakar, pašlaik atrodos jau četrpadsmit dienas. Šajās vēstulēs mani brāļi sauc mani pie sevis. Uzvaras dienas ir tuvu, pats Dievs mums sagatavo ceļu, jo, modinādams cerības tautā, viņš dara vājprātīgus ķeizarus, pēc kā vecā pasaules ēka tiks pārveidota pašos pamatos. Tā nav nejaušība, bet to izdarīja mūžīgā paredzēšana, ka Tibērijs bija bikls, Klaudijs plānprātiņš un Nerons ārprātīgs. Tādus ķeizarus maldina pašu dievi, kurus viņi godina. Tā bruks kopā ķeizari un dievi, vieni tāpēc, ka pazaudējuši uzticību, otri kā nolādētie.
— O, tēvs, — Akte iesaucās, — ievēro! Esi līdzcietīgs pret mani!
— Kas ir tev kopējs ar šo asiņaino vārdu? — izbrīnījies jautāja Pāvils.
— Tēvs, — viņa aizklāja seju ar rokām, - tu man izstāstīji savas dzīves stāstu un nu tu prasi manu. O, tas ir īss, briesmīgs un pilns noziegumu: es esmu ķeizara mīļākā!
— Es tur redzu tikai kļūdu, mans bērns, — līdzjūtīgi un uzmanīgi tuvodamies, atbildēja Pāvils.
— Bet es viņu mīlu! — sauca Akte. — Es viņu mīlu vairāk kā jebkuru cilvēku virs zemes, vai kā varētu mīlēt Dievu debesīs.
— Ak, ak, tas ir noziegums! — nopūtās sirmgalvis. Un, būdas vienā kaktā ceļos nometies, viņš sāka lūgt.
XII
Kad bija uznākusi nakts, savus gurnus apjoza arī Pāvils, piestiprināja sandales, satvēra nūju un griezās pie Aktes.
Viņa bija noteikta un gatava bēgt. Viņai bija vienalga, kur iet, ka tikai būt tālāk no Nerona, un šausmas un bailes, kuras viņa bija sajutusi dienu iepriekš, dzina viņu vēl vairāk izpildīt savu apņemšanos. Viņa juta, ka viss būs zudis, ja viņa vilcināsies kaut vienu dienu un ieraudzīs šo cilvēku, kuram bija tik liels iespaids uz viņas sirdi. Tad viņa atradīs spēku un drosmi mīlēt viņu, neskatoties ne uz ko un pret visiem, un kā strauts pazūd pasaules jūrā, tā pazudīs arī viņas nenozīmīgā dzīve šai vareno pārdzīvojumu bagātajā gaitā. Jo viņas acīs dīvainā kārtā Nerons vēl arvien bija tikai Lūcijs, nekad Nerons. Uzvarētājs olimpiskajās spēlēs bija pavisam cits cilvēks nekā ķeizars, un viņš dzīve sadalījās divās, noteikti nošķirtās daļās: viena aptvēra mīlu uz Lūciju, kuras dziļo iespaidu viņa juta sevī, un otrā bija Nerona mīlestība pret viņu, kas viņai likās kā sapnis.